Travellatvia - Latvija un tūrisms Latvijā, ceļojumi, atpūta, naktsmītnes

Nosaukt precīzu Krāslavas dibināšanas gadu nav iespējams. Skaidri zināms, ka tā veidojās neolīta laikmeta apmetnes vietā (IV-II gadu tūkstotī pirms Kristus) pie Adamovas, vienu kilometru tuvās apdzīvotās vietas lejpus tagadējās Krāslavas.

Krāslavas nosaukums visticamāk cēlies no latgaļu vārda “krāsls” (krēsls), jo Daugava pie Krāslavas met vairākus lokus, kas pēc formas atgādina krēslus. Tas vēl tiek apstiprināts ar nostāstiem par to, ka agrāk, kad Daugava vēl bija kuģojošā tirdzniecības artērija, daudz plostu uzskrēja uz sēkļiem pie Krāslavas, kas arī veidoja analoģiju vārdam “krāsls”- krēsls.

Otrs izskaidrojums runā par to, ka Krāslavas nosaukums radies no cita latgaļu vārda “krāsla”- krēsla. Senatnē Krāslavu iekļāva tumši, neizbrienami meži un to klāja krēsla.

Krāslavas nosaukumu skaidro arī saistībā ar Polockas krivičiem, kuri pazina tagadējās Krāslavas apkārtni jau IX-X gadsimtā, bet varbūt arī agrāk. Viņi Daugavas loku pie Krāslavas sauca “krasnaja luka” vai “krasnaja lava”, t.i. skaista vieta.

10.gs. Krāslavas novads nonāca Polockas kņazu pakļautībā, un Krāslavā uz dzīvi apmetās kņaziene Ragneda Goreslava, vēlākā Kijevas kņaza Vladimira (988.g. viņš Krievijā ieviesa kristietību) sieva. Kņazienes dzīvesvieta atradusies tagadējā Teātra kalnā. Tā nosaukums radies 18.gs., kad kalnā uzcelta liela klēts, kur vasarās esot notikuši teātra uzvedumi. Tādā veidā ar Rognedas Gorislavas (Gorislava-Krāslava) vārdu saistās ceturtais Krāslavas nosaukuma rašanās izskaidrojums.

Jau pirms 3.gt.pr. Kristus Krāslavas novads bija apdzīvots. Daugavas krastā pie Skerškāniem un Adamovā (1 km lejpus Krāslavas) atrastas akmens laikmeta apmetņu atliekas, bet vēlā dzelzs laikmeta senkapi- Adamovā, Cimoškos, Aišpuros, Punduros u.c. vietās. Neolīta beigās (2.g.t. pr. Kristus) somugru cilšu vietā šajā teritorijā jau dzīvojuši balti, no kuriem 8.gs. pēc Kristus izdalījušies latgaļi. Novads bijis biezi apdzīvots, par ko liecina vairāk nekā 36 pilskalni (tajā skaitā 8 ar apmetnēm) un 64 kapulauki, 12 apmetnes. Ekonomikas un kultūras attīstību sekmēja Daugavas tirdzniecības ceļš. Ap 12.gs. novads ietilpa latgaļu Jersikas valstī.

13.gs. Krāslava nonāca Livonijas ordeņa pakļautībā, un līdz pat 18.gs. sākumam tā bija nomaļas muižas centrs. Pakāpeniski Krāslavas muiža veidojās par Latgales saimniecisko un administratīvo centru, un 1729. gadā Krāslava ieguva miesta tiesības. Tajā atradās 47 ēkas, no tām dažas bija mūra- muižnieku viesnīca “Livonija”, zirgu pasta stacija, divi krogi, graudu noliktava. Tajā pašā gadā Latgales un Daugavpils stārasts Jans(Johans) Ludvigs Plāters par 14 tk dālderu nopirka Krāslavu. Plāteru dzimta Krāslavā saimniekoja turpmākos divus gadsimtus. Plāteri uzaicināja no Vācijas un Polijas dažādus amatu meistarus. Krāslavas amatniecības ražojumi(paklāji, audumi, krāsns podiņi, ieroči, zelta un sudraba izstrādājumi u.c.) kļuva iecienīti plašā apkārtnē. 18.gs. 30.-40. gados tika izveidots tirgus laukums ar pārdotavu rindām un uzbūvēts divstāvu mūra rātsnams. Agrākās koka baznīcas vietā 1755.gadā sāka celt mūra baznīcu, lai to pārvērstu par Latgales bīskapa katedrāli. Tās celtniecībai tika atvēlēti lieli līdzekļi un atrasts izcils itāļu arhitekts A.Parako. 18.gs. vidū Krāslavā uzsāka grāfu Plāteru rezidences- Krāslavas pils - celtniecību , ko pabeidza būvēt 1791.g.

Pēc Polijas- Zviedrijas kara (1600.-1629.g.) Krāslava un viss novads tika iekļauts Inflantijā (Poļu Vidzeme), bet pēc Polijas dalīšanas un Latgales pievienošanas Krievijai 1772.gadā- Vitebskas guberņā. Šo politisko pārmaiņu dēļ Krāslava sāka panīkt. Miesta dzīve kļuva rosīgāka pēc Rīgas-Daugavpils-Vitebskas dzelzceļa izbūves 1865.g. Krāslavā 1868. gadā bija 525 nami, 111 tirgotavas, 3 ādu fabrikas, 2 dzirnavas, degvīna ražotne, alus darītava. Ap 1870.gadu pilsētā sērūdens avota vietā tika ierīkots ārstniecības kūrorts, kas darbojās līdz 19.gs. beigām.

Neatkarīgās Latvijas laikā 1923.gada 16.aprīlī Krāslavas miestam piešķīra pilsētas tiesības. Pirmais Krāslavas pilsētas galva bija Lucians Gžibovskis(1891-1971). Pilsētas pašvaldība galvenās pūles veltīja Pirmā pasaules kara seku likvidēšanai. Tika nodibināta latviešu ģimnāzija, trīs pamatskolas. Krāslavā darbojās aptieka, strādāja divi ārsti. Sāka darboties vairākas biedrības un sabiedrības. 1928.gadā pilsētā atjaunoja elektrostaciju, darbojās sanatorija. 30.gadu vidū pilsētā izveidoja latvisku pašvaldību, nostabilizējās pilsētas finanses, tika uzbūvēts pilsētas valdes nams, uzcelta mūzikas estrāde, nobruģētas piecas ielas.

Krāslava gandrīz nav cietusi 2.pasaules kara laikā. Pēckara gados tai pievienoja Pārdaugavas daļu- Priedaini. No 1947.gada Krāslava bija apriņķa centrs, no 1950.gada- rajona centrs. Krāslavā sāka plaši attīstīt dzīvojamo namu un rūpniecības uzņēmumu celtniecību. Darbojās linu fabrika, firmas “Latvija” šūšanas cehs, kokapstrādes fabrika, sausā vājpiena rūpnīca u.c. uzņēmumi. 90.gados Krāslavas ekonomikai raksturīga nestabilitāte. Vairāki uzņēmumi, kas agrāk ar produkciju apgādāja PSRS, tagad ir zaudējuši produkcijas noieta tirgu. Attīstījusies galvenokārt kokapstrāde un tirdzniecība. Nav plašs sadzīves pakalpojumu piedāvājums. Neliela iedzīvotāju aktivitāte uzņēmējdarbībā. Ir tikai dažas lielas privātfirmas. 1997.gadā valdība Krāslavai piešķīrusi īpaši atbalstāmā reģiona statusu, ir izstrādāta uzņēmējdarbības veicināšanas un attīstības programma. 2001.gada 22.decmbrī tika izveidots Krāslavas novads, apvienojoties Krāslavas pilsētai un Krāslavas pagastam.

Krāslavas muiža

Muižas kompleksā ietilpst vairākas ēkas, kas būvētas grāfu Plāteru laikā. Vecā pils baroka stilā celta 18.gs. vidū, vēlāk pārbūvēta, un pēc jaunās pils uzcelšanas tajā bija iekārtota grāfu Plāteru bibliotēka ar aptuveni 20 tūkstošiem grāmatu. Krāslavas muižas jaunā pils ar baroka un klasicisma iezīmēm būvēta 1760.-1791.g. pēc arhitekta D.Paroko projekta. Pili restaurējot , tika atklāti unikāli pils telpu sienu gleznojumi, kas attiecas uz 18.gs. 2.pusi(Romas sakti un ainavas, visā augumā Konstantīns un auguste Plāteri u.c.).

1917.-1919.g. pili izlaupīja un izdemolēja. Pēc tās atjaunošanas līdz 20.gs. 70. gadiem tur izvietojās Krāslavas ģimnāzija. Kopš 1975.gada pils ir tukša. Mūsdienās unikālā un kādreiz tik greznā grāfu plāteru rezidence atrodas avārijas stāvoklī, tāpēc tā apskatāma tikai no ārpuses. Muižas kompleksā ietilpst 18.gs. vidū veidots romantisks ainavu parks daugavas ielejas nogāzē ar svešzemju sugu stādījumiem, kāpnēm, skatu perspektīvām un mākslīgi veidotu grotu.

Krāslavas katoļu baznīca

Sv.Ludvika katoļu baznīca būvēta no 1755.līdz 1767.g. pēc itāliešu arhitekta A.Paroko projekta. To uzskata par spilgtāko Latgales baroka arhitektūras paraugu. 1778.g. no Romas atveda Krāslavas patrona Sv.Donāta relikvijas, ko 1818.gadā novietoja šim nolūkam celtā kapličā. Mūsdienās tās pievelk svētceļotājus , tā Krāslavu padarot par otru lielāko svētceļotāju vietu Latgalē pēc Aglonas. Katru gadu pirmajā svētdienā pēc Sv.Pētera dienas tiek svinēti Sv.Donāta svētki, kurus iedibināja 1790.gadā ar pāvesta Pija VI starpniecību. 1884.gadā pēc poļu gleznotāja J.Mateiko skices darināta altārglezna “Svētais Ludviks dodas krusta karā”.

Reizē ar jaunās baznīcas celtniecību tai blakus tika celta otra liela ēka- bīskapa rezidence un Garīgā semināra telpas. 1757.gadā tika atvērts Krāslavas Garīgais seminārs- pirmā augstākā mācību iestāde Latvijā.

Pareizticīgo baznīca

Pirmās pareizticīgo baznīcas iesvētīšana notika1840.gada 20.februārī, un tā tika konsekrēta Sv. Jura godam. Tajā laikā draudzē bija 275 locekļi. 1878.gadā vecā Sv. Jura baznīca tika nojaukta. Jaunās baznīcas celtniecību pabeidza 1859.gadā , kad to arī konsekrēja Dievmātes Aizbildneicības godam, bet 1867.gadā tā tika konsekrēta par pareizticīgo baznīcu. Baznīca sagrauta Otrā pasaules kara laikā.

1865.gadā slimnīcas un sieviešu klostera ēkā ierīkoja svētā kņaza Aleksandra Ņevska pareizticīgo baznīcu. 1893.gadā kļuva par pareizticīgo baznīcas īpašumu.
Padomju varas gados baznīca darbojās līdz 1970.gadu sākumam, kad to slēdza. 1989.gadā baznīca atdota draudzes īpašumā.

Vecticībnieku lūgšanu nams

Pēc nostāstiem 18.gs. viens no vecticībnieku lūgšanu namiem atradās Daugavas krastā Rātūža ielā. Oficiāli draudze tika reģistrēta 1850.gadā. Dievnams tika izvietots kāda vietējā tirgotāja saimniecības ēkās un iesvētīts par godu Dievmātes patvērumam.

2002.gadā 7.decmbrī lūgšanu namā izcēlās ugunsgrēks, kurš stipri bojāja kā pašu ēku, tā arī vērtīgās svētbildes. 2003.gadā sākās jauna lūgšanu nama celtniecība sadegušās ēkas vietā.

Tirgus laukums un rātsnams

Krāslavas tirgus laukumu ierobežoja vienstāva un pusotra stāva koka un mūra celtnes ar saimniecības ēkām. Tās bija galvenokārt tirgotāju un amatnieku dzīvojamās mājas, iebraucamās vietas ar staļļiem un tirgotavas. Gar tirgus laukumu veda galvenā maģistrāle- pasta lielceļš no Rīgas uz Maskavu. Laukuma stūrī saglabājusies 18.gs. 30.gados celtā aptieka. Galvenā celtne- rātsnams, atradās laukuma austrumu galā. Tas tika celts pēc arhitekta Jana Tobiasa Didreištena projekta. Rātsnams 1891.gadā tika pārbūvēts- tam tika nojaukts gan tornis, gan otrais stāvs ar mansarda jumtu. 20.gs. vidū rātsnama austrumu un rietumu fasādēm uztaisīja piebūves. 1958.g. tajā atklāja kultūras namu, 1967.g. izvietoja sporta namu.

Augusta akmens

Iepretim Augusta ielas 12.namam ceļmalā redzams 2,8 m garais, 2,2 m platais un 0,7 m augstais Augusta akmens- Krāslavas pilsētas(miesta) robežakmens, kas uzlikts 1729.g., pieminot notikumu, kad Plāteru dzimta nopirka Krāslavu. Akmens sānos iekalts kronis un minētais gadskaitlis. Pēc sena nostāsta, pie akmens pēc medībām maltīti ieturējis Polijas karalis Augusts II.

Mīlestības kalns

1838.gadā Krāslavā risinās aizraujoši romantiski notikumi ar nelaimīgām beigām. Vienā no greznajām pils ballēm grāfa Plātera meita Emīlija iepazīstas ar Eversmuižas īpašnieku virsnieku Josifu Karņicki. Jaunieši iemīlas viens otrā. Taču viņiem nebija lemts palikt kopā, jo Plāteri bija iecerējuši savu meitu izprecināt kādam citam bagātākam un dižciltīgākam viņu aprindu pārstāvim. Emīlija un Josifs galīgā izmisumā nolemj doties nāvē. Pēc norunātas zīmes 1838.gadā naktī no 3. uz 4. augustu Josifs nošaujas, bet Emīlija nepaspēj izlēkt no trešā stāva loga, viņu pēdējā brīdī glābj viņas kalpone. Jau 165 gadus virsnieka Josifa Karņicka nāves vietā- vienā no Krāslavas pilskalniem, stāv viņam uzstādītais piemineklis, un nostāts par lielu un uzticīgu mīlestību tiek nodots no paaudzes paaudzei. Līdz pat šai dienai tautā šo pauguru sauc par Karņicka kalnu vai Mīlestības kalnu, bet avotu, kurš iztek no paugura pakājes- par Mīlestības avotu.

Krāslava

Travellatvia iesaka

Kur atpūsties Latvijā ?

Lasiet vēl

Nosaukums:
Paplašinātais meklētājs

Iesakam apmeklēt

Skatīt citus

Dienas foto

Ziņu izsūtīšana

Notikumu kalendārs