Pa Zviedriju un Norvēģiju Esot kādā no pasaules valstīm, vienmēr ir interesanti atrast galveno, kas atšķir to no citām zemēm. Norvēģijā tas ir dabas cēlais skaistums. Uz planētas Zeme ir daudz skaistu vietu, un jebkurā zemē ir ievērojamas, apbrīnojamas vietas, bet Norvēģijā pats svarīgākais ir daba. Tā ir caurausta ar cēlumu: pelēkās klintis, zilganzaļais fjordu ūdens, tumšzaļie koki, simtiem ūdenskritumu ar vistīrāko ūdeni un zivīm, zemie mākoņi - tas ir tik skaisti!
No Rīgas ar prāmi pēc 18 stundu brauciena (peldējuma) esam Zviedrijas galvaspilsētā Stokholmā. Tā ir celta uz 14 salām, kuras savieno 50 tilti. Pilsētā valda jūras vēji un ik brīdi paveras skats uz piestātnēm ar dažādu laikmetu un izmēru kuģiem.
Ozolus izmanto tikai “Vāsas” celtniecībai
Stokholma atrodas gleznainā vietā starp Mēlarena ezeru un Baltijas jūras krastu. Interesanti, ka Mēlarena ezera pretējā krastā kādreiz atradusies senā Zviedrijas galvaspilsēta Sigtuna. 1252.gadā uzcelta tagadējā galvaspilsēta Stokholma, bet Sigtuna ir neliela senlaicīga pilsētiņa. Klinšainajā krastā vēl saglabājušies senie sargtorņi, cietokšņu drupas. Stokholmā noteikti vajag apskatīt karaļa pili, sardzes maiņu, orķestri uz zirgiem, katedrāli, kurā notiek Zviedrijas monarhu kronēšana un kāzas, Bruņinieku un lielo baznīcu, kuģa “Vāsa” muzeju, Millesa skulptūru dārzu un tirdzniecības centru.
“Vāsas” muzejā uzzinājām, ka burinieku būvēja pēc Zviedrijas karaļa Gustava II Ādolfa pavēles. Ar šo burinieku valdnieks saistīja lielas cerības. Karalis mēdzis teikt: “Valsts uzplaukums ir atkarīgs no Dieva un mūsu flotes.” Buriniekam vajadzēja būt kuģim, kas pavērtu vārtus uz panākumiem, jo bija paredzēts doties uz Polijas ostām, lai Zviedrija gūtu muitas ienākumus arī no šīs valsts ostām.
“Vāsu” holandiešu meistari būvēja trīs gadus. Tolaik vēl nezīmēja rasējumus, bet visu būvēja “uz aci”. Kuģa korpusa būvniecībā izmantoja 100 ozolu stumbrus, tāpēc citām vajadzībām no 1625. līdz 1628.gadam Zviedrijā ozolus cirst bija stingri aizliegts.
1628.gada 10.augustā kuģis bija sagatavots atiešanai. Uz klāja bija apmēram 150 apkalpes locekļu, kā arī sievietes un bērni. Pēc salūta “Vāsa” devās savā pirmajā un pēdējā braucienā. Nopeldējis vairāk nekā kilometru, burinieks lēnām sāka grimt. Bojā gāja gandrīz visi 150 cilvēki, kaut arī kuģis bija diezgan tuvu krastam. Tik daudz upuru bija tāpēc, ka jūrnieki tolaik par kauna lietu uzskatīja peldētprasmi. Viņi domāja - kāpēc prast peldēt, ja braucu ar kuģi?
Pēc tam bija ilga izmeklēšana. Secināja, ka kuģis nogrima tāpēc, ka visi baidījās no karaļa, jo kuģi būvēja pēc karaļa norādījumiem un būvētājiem nenāca prātā kaut ko iebilst. Karalis Gustavs II Ādolfs vēlējās, lai uz kuģa būtu 64 lielgabali. To smagums varēja veicināt “Vāsas” grimšanu. Tā arī nevienu nenotiesāja.
Pēc “Vāsas” nogrimšanas Stokholmā ieradās avantūristi, dārgumu meklētāji un izgudrotāji, bet nevienam neizdevās pacelt karalisko burinieku. Mūsdienās nolēma, ka zem kuģa izraks tuneļus, kuros izvietos troses, to galos piestiprinās ar gaisu piepildītus balonus - pontonus. 1957.gadā darbu sāka ūdenslīdēji, kuru uzdevums bija tuneļu rakšana. Viņi strādāja 30 metru dziļumā pilnīgā tumsā. Bet virs viņu galvām atradās “Vāsa”, kas svēra 3000 tonnas, jo kā balasts tajā bija sakrauti akmeņi. Tuneļus raka divus gadus.
1959.gadā “Vāsu” daļēji pacēla. Pilnībā to nevarēja darīt, jo laikazobs bija sagrauzis kuģi, vispirms burinieka korpusu vajadzēja remontēt. Ūdenslīdēji strādāja vēl divus gadus, lai aizdarītu tūkstošiem sīku caurumiņu. 1961.gada 24.aprīlī “Vāsa” varēja uzcelties no jūras dzelmes, kur burinieks bija gulējis 333 gadus.
Kuģim apkārt uzbūvēja muzeja ēku, kuru apmeklējuši apmēram 30 miljoni cilvēku no visas pasaules. Seno kuģubūves meistaru darbs pārsteidz: greznais burinieks ir 69 metrus garš, 11,7 metrus plats, iegrime - 4,8 metri, galvenā masta augstums - 52,5 metri, tam ir 10 buras ar 1275 m2 kopējo platību. Komandā bija paredzēti 437 cilvēki. Kopumā uz kuģa atrasti 14 000 vēsturniekiem interesantu lietu, jo gandrīz nekas no kuģa nebija aizskalots.
Nobela prēmiju grib atdot dzeramnaudā
Pēc Stokholmas apskates devāmies uz netālo ievērojamā zviedru zinātnieka un rūpnieka Alfreda Nobela rūpnīcu - laboratoriju, kur viņš ieguva tiesības ražot gan sprāgstvielas, kas satur nitroglicerīnu, gan arī Nobela degli.
1867.gada 7.maijā Anglijā ar patentu nr.1345 tika apstiprināta dinamīta (grieķu valodā - “spēks”) izgudrošana. Dinamītu bez bažām varēja uzglabāt un transportēt - tas bija otrs lielākais Nobela izgudrojums, ar ko pasaulē pazīstams zinātnieka vārds. Drīz vien dinamītu patentēja arī citās valstīs, sākās vēl neredzēta sprāgstvielu ražošana. Vācijā vien tika uzbūvētas 23 dinamīta rūpnīcas. A.Nobels kļuva arvien bagātāks - pieprasījums pēc dinamīta dažos gados pieauga vairākus simtus reižu.
1895.gadā 27.novembrī Nobels uzrakstīja slaveno testamentu cilvēces labā, kaut arī bija visai skeptiski noskaņots: “Es vēlos atbalstīt miera ideālus, kaut arī pret rezultātiem izturos ar lielu skepsi. Zinātnieki raksta skaistas grāmatas, parādās skaļi cīnītāji par mieru, bet kari turpināsies tik ilgi, kamēr apstākļi nepiespiedīs tiem izbeigties.”
Testamentā bija teikts, ka Alfreds Bernhards Nobels paziņo savu pēdējo gribu, kas attiecas uz īpašumu, kas viņam pieder nāves brīdī: viss realizējamais īpašums jāpārvērš vērtspapīros un jārada fonds. Procenti no tā ik gadus prēmiju veidā jādod tiem, kas gada laikā devuši vislielāko ieguldījumu cilvēces labā. Procenti jāsadala piecās līdzīgās daļās: viena daļa tam, kas būs veicis svarīgāko izgudrojumu fizikā, otra - ķīmijā, trešā - fizioloģijā vai medicīnā, ceturtā - tam, kas būs radījis labāko literatūras darbu ar ideālistisku virzienu, piektā - tam, kas būs devis vislielāko ieguldījumu nācijas saliedēšanā, vergošanas iznīcināšanā, armijas skaitliskā samazināšanā un miera procesu veicināšanā. Viņš uzsvēra, ka nedrīkst ņemt vērā prēmijas kandidātu nacionalitāti.
A.Nobels nomira 1896.gada 10.decembrī villā Sanremo, Itālijā. 29.decembrī viņu kremēja un apbedīja dzimtas kapsētā Stokholmā. Viņa vārds ir dots ķīmiskajam elementam nr.102 un krāterim Mēness otrā pusē.
Atmiņā palikuši gida stāstītie kuriozi. Nobela prēmiju saņēmuši vairāk nekā 600 dižu cilvēku, kas bijuši arī ar īpatnībām. Piemēram, indiešu rakstnieks Rabindranats Tagore kategoriski uzstāja, ka lepnajā Stokholmas hotelī prēmijas pasniegšanas dienās viņš noteikti dzīvos kopā ar savu kazu, jo vēloties dzert pienu, kad vien gribas.
Bet norvēģu rakstnieks Knuts Hamsuns dzērumā par visām varēm centies prēmijas čeku atdot viesnīcas kalpotājam dzeramnaudas vietā, līdz beigās to pazaudējis liftā.
Arī amerikāņu rakstnieks Džons Steinbeks savu čeku pazaudējis - tas pēc kāda laika atradās drauga kabatas portfelī. Savukārt zviedru ierēdņu paviršības dēļ ziņu par prēmijas piešķiršanu amerikāņu ķīmiķa Donalda Krema vietā saņēma paklāju tīrītājs Donalds Krems, kurš priecīgs nosprieda, ka arī paklāju tīrīšana zināmā mērā saistīta ar ķīmiju.
Norvēģijai pieder lielas dabas bagātības
Vārds “Norvēģija” nozīmē “ceļš uz ziemeļiem”. Ziemas vidū te valda polārā nakts, bet vasarā saule spīd pat naktī, tāpēc ziemeļu apgabalus dēvē par “pusnakts saules zemi”.
Jūras piekrasti izrobo daudzie fjordi (šauri un dziļi jūras līči ar klinšainiem krastiem). Daži fjordi ir vairāk nekā 100 kilometrus gari. Krasta tuvumā izkaisītas apmēram 150 000 sīku klinšainu salu - šēru.
Norvēģijai pieder ievērojamas dabas bagātības. Kalnos atrodamas dzelzs, svina, cinka rūdas, bet marmoru un granītu izmanto ceļu un ēku būvē. Visnozīmīgākās ir nafta un dabasgāze. Pirmās bagātās atradnes Ziemeļjūrā atklāja 1969.gadā, pēc diviem gadiem uzsāka naftas ieguvi. Lai būtu iespējams atklātā jūrā iegūt naftu un dabasgāzi, tiek būvētas gigantiskas platformas, kuru pamati nostiprināti jūras gruntī. Tās ir kā mākslīgas salas ar visām iekārtām un strādnieku dzīvojamām mājām. Ziemeļjūrā Norvēģijas sektorā uzbūvētas apmēram 70 platformas.
Kopš seniem laikiem piekrastes iedzīvotāju galvenā nodarbošanās bijusi zvejniecība un zivju apstrāde, audzēšana. Jau no vikingu laikiem te būvē kuģus. Norvēģija ir 1.vietā pasaulē elektroenerģi-jas ražošanā uz vienu iedzīvotāju.
Pasaulē Norvēģija pazīstama arī kā daudzu ievērojamu cilvēku dzimtene. Fritjofs Nansens 1888.gadā ar slēpēm pirmo reizi šķērsoja Grenlandi, vēlāk ar kuģi “Fram” dreifēja Ziemeļu Ledus okeānā, nokļūstot tuvu Ziemeļpolam.
Ruals Amundsens pirmais izbrauca sarežģītus jūras šaurumus Ziemeļamerikas ziemeļu piekrastē, bet 1911.gadā sasniedza Dienvidpolu.
Vispopulārākais norvēģu ceļotājs Tūrs Heijerdāls ar plostu “Kon - Tiki” 1947.gadā kuģoja no Dienvidamerikas uz Polinēziju, lai pierādītu, ka pirms daudziem gadsimtiem to darījuši arī indiāņi. Pēc seniem ēģiptiešu zīmējumiem vēlāk viņš uzbūvēja papirusa kuģus “Ra” un “Tigris”, ar kuriem kuģoja Atlantijas un Indijas okeānā. T.Heijerdāls pierādīja, ka senie ēģiptieši varēja šķērsot Atlantijas okeānu un nokļūt Amerikā.
Pasaulē plaši pazīstami arī norvēģu dramaturgs Henriks Ibsens, komponists Edvards Grīgs, gleznotājs Edvards Munks, rakstnieks Knuts Hamsuns, tēlnieks Gustavs Vīgelands.
Oslo ir saulainākā no Skandināvijas galvaspilsētām, apskatījām karaļa pili, universitāti, Akershūsas cietoksni un Akerbriges krastmalu. Bijām “Kon - Tiki”, “Fram” un vikingu kuģu muzejā.
Visiespaidīgākais Oslo ir Gustava Vīgelanda skulptūrparks. Tajā ir 192 skulptūras ar vairāk neka 650 figūrām, kuras atspoguļo skarbas realitātes un baudas mirkļus cilvēka dzīvē no dzimšanas līdz nāvei. Parka centrā ir 17 metrus augsts obelisks, ko veido 121 figūra. G.Vīgelands parkam veltīja 13 gadus un to pabeidza 1943.gadā, neilgi pirms savas nāves.
Nākamajā rītā apskatījām Hedāles koka stāvbaznīcu, kura ir lielākā Skandināvijā, celta 12.gadsimtā un joprojām darbojas.
Pirmais lielākais ūdenskritums, kurš šķērso ceļu, gāžoties no kalna, ir Latefoss. Ar prāmi pārceļamies pāri pirmajam fjordam. Pamazām atklājas īstā norvēģu zemes daba: klintis kļūst arvien augstākas, arvien biežāk braucam cauri tuneļiem. Kalnainajos apvidos ceļi ir līkumoti, šauri, pretimbraucošais transportlīdzeklis parasti iegrozās tā saucamajā kabatā (speciāli paredzētā laukumiņā).
Daba ir vienlaikus skaista un mežonīga
Norvēģijas daba ir fantastiska, skaista un mežonīga vienlaikus. Šī valsts ir viena no retajām, kur klātbūtnes efekts ir daudz spēcīgāks par grāmatās vai filmās redzēto. 50 kilometru rādiusā daba ir tik kontrastaina, ka nespēj ne apnikt, ne nogurdināt.
Hardangerfjordu no abām pusēm ieslēdz augsti kalni ar sniegotām virsotnēm.
Bergena - bijusī Norvēģijas galvaspilsēta - ir kā liela ligzda starp septiņiem kalniem. Bijām dzirdējuši, ka šajā pilsētā lietus ir 275 dienas gadā, tādēļ priecājāmies, ka todien nelija. Apskatījām vecpilsētu, kurā ir ne tikai koka mājas, bruģētas kalnu ieliņas, bet arī koka ieliņas. Bergena pārcietusi trīs lielus ugunsgrēkus. No Ulrikenas (augstākais Bergenas pakalns - 642 metri) pavērās brīnišķīgs skats uz pilsētu. Apmeklējām slaveno zivju tirgu, bet augsto cenu dēļ neko nenopirkām.
Bergenā dzimis un dzīvojis Eduards Grīgs - norvēģu komponists, apmeklējām viņa māju - muzeju Trolhaugenā. E.Grīgu dēvēja par “Norvēģijas balsi”, jo viņš izmantoja norvēģu tautas dziesmas savās kompozīcijās. Ievērojamākais E.Grīga darbs ir mūzika Henrika Ibsena lugai “Pērs Gints”. Gids mūs aizveda uz kādu vietu, kur it kā esot apbedīts Pērs Gints.
Sognefjordā jūra satiekas ar sniegotiem kalniem. Sognefjords ir ne tikai lielākais fjords Norvēģijā un garākais pasaulē (205 kilometri), bet arī viens no skaistākajiem. Tā ir vieta, kur relaksēties.
Briksdāles ledājs ir lielākā Norvēģijas ledāja - Justedāles - mēle, kura izlauzusi cauri klintīm sev ceļu uz ieleju. Līdz ledājam var aizbraukt ar zirga pajūgu.
Ledājs pamazām kūst, no tā tek maza upīte, kas pārvēršas lielā mutuļojošā ūdenskritumā. Pie tā ievērojām lielu koka kasti, kurā ir ekipējums tūristiem, kas vēlas uzkāpt ledājā. Grupā jābūt ne mazāk par pieciem cilvēkiem - rokās ledus cirtņi, viņi tiek sasaistīti ar virvi un iet instruktora pavadībā - divu kilometru kāpiens, ilgst 45 - 60 minūtes. Izrādās, ka lielā ledus masa arī pārvietojas - slīd uz leju.
Arī ceļš līdz Briksdāles kalna ložai atklāj fantastiskus skatus. Ceļš ved gar izstieptas formas ezeru, pret kuru it kā muguras pagriezuši un abās pusēs ierindā izkārtojušies kalnu masīvi, katrs nākamais citā nokrāsā.
Visiespaidīgākais bija brauciens ar kuģi pa gleznaino Geirangerfjordu. Tas ilga apmēram stundu. Šis ir vispazīstamākais Norvēģijas fjords, dēvēts par fjordu karali. Šajā rajonā esot ekoloģiski tīrākā daba pasaulē. Redzējām klinti un tai blakus septiņus ūdenskritumus, sauktus par “Septiņām māsām”.
Troļļu ceļš ar 11 serpentīniem
Lejā braucām pa Troļļu ceļu -11 serpentīni un 12 procentu ceļa krituma. Tie, kas no bailēm neaizvēra acis, vēroja mežonīgo dabu, iežu veidojumus, kuri kalnu ainavu dara dramatisku un mistērijas pilnu. Troļļi - pinkaini, izspūruši rūķi - mājojot kalnos. Norvēģi tic, ka viņus nedrīkst kaitināt, lai nenotiktu nelaime. Troļļiem rokām ir tikai četri pirksti un garš deguns. Tie sastopami tikai naktīs, jo saules stari tos pārvēršot akmeņos. Labākais Norvēģijas suvenīrs ir neliela trollīša figūriņa.
Troļļu siena ir augstākā vertikālā klints siena Eiropā. No tās agrāk lēca lejā ar izpletni (arī daži latvieši to veica), bet tagad tas aizliegts ar likumu, jo četri cilvēki aizgājuši bojā.
Pie Troļļu sienas uz ceļa ir īpatnēja ceļa zīme - vienīgā pasaulē, uz kuras attēlots trollis. Pie šīs ceļa zīmes katrs vēlas nofotografēties.
Ceļš uz Trondheimu atgādina, ka esam tundrā. Tā ir trešā lielākā Norvēģijas pilsēta, bet 997.gadā bijusi pirmā galvaspilsēta plašajai norvēģu impērijai. Tā pletās no Baltās jūras austrumos līdz Ziemeļamerikai rietumos. To dibinājis vikingu karalis Olavs Trigvasons. Viņš kritis kaujas laukā un tautā pazīstams kā Svētais Olavs, uz kura kapu plūdušas svētceļotāju straumes. Vietā, kur viņš apbedīts, uzcelta slavenā Nīdarosas katedrāle. Šeit tiek kronēti visi Norvēģijas karaļi, 1991.gadā arī pašreizējais karalis Haralds V.
Mājup devāmies ar prāmi - atkal gar klinšainajām saliņām. Atcerējāmies jauko ceļojumu un priecājāmies par saulaino vasaru Skandināvijā.
Zviedrijas Karaliste
Galvaspilsēta: Stokholma.
Valsts iekārta: parlamentāra monarhija.
Valsts galva: karalis.
Parlaments: riksdags.
Administratīvais iedalījums: 21 lēne.
Naudas vienība: Zviedrijas krona (SEK).
Platība: 449 964 km2.
Iedzīvotāju skaits: 8,9 miljoni.
Oficiālā valoda: zviedru.
Ticīgie: luterāņi.
Iedzīvotāji: zviedri, somi, sāmi.
Norvēģijas Karaliste
Galvaspilsēta: Oslo.
Valsts iekārta: parlamentāra monarhija.
Valsts galva: karalis.
Parlaments: stortings.
Administratīvais iedalījums: 19 provinces (filkes).
Naudas vienība: Norvēģijas krona (NOK).
Platība: 324 220 km2.
Iedzīvotāju skaits: 4,4 miljoni.
Oficiālā valoda: norvēģu.
Ticīgie: luterāņi, katoļi, musulmaņi.
Iedzīvotāji: norvēģi, sāmi, zviedri.
2004-04-26 |
Travellatvia iesaka
|
|