 |
||||||||
| LVRUENDE |
|
|||||||
Lasiet vēl 2006-08-15 Ceļojums pa Tunisiju - Āfrikas pērli [ 3 ] 2006-08-07 Ceļojums pa Tunisiju - Āfrikas pērli [ 2 ] 2006-08-03 Ceļojums - laiks, kas pieder vienīgi mums 2006-06-29 Ceļojums pa klasisko Ķīnu 2006-06-16 Tūrismā sāncenšu netrūkst 2006-06-14 Ceļojums pa klasisko Ķīnu 2006-06-07 Turciju iecienījuši ceļotāji no Alūksnes rajona [ 1 ] 2006-05-08 Lielais Meksikas ceļojums 2006-04-05 Malta - Vidusjūras pērle starp Eiropu un Āfriku [ 1 ] 2006-03-08 Apciemo mūžīgā pavasara salas 2006-03-02 Senā ķeltu zeme - Īrija [ 2 ] 2006-02-15 Šrilanka - mūžīgās vasaras valsts 2006-02-09 Vidzeme „Balttour 2006” izstādē startē ar visu laiku plašāko piedāvājumu 2006-02-02 Krētas sala - Eiropas civilizācijas šūpulis [ 1 ] 2006-01-19 Saldi mutēm, saldi ausīm 2006-01-17 Satiekas Kanādas krāšņajā rudenī [ 1 ] 2006-01-10 Jaunzēlandes un Austrālijas pārsteigumi [ 2 ] 2006-01-05 Ziemā — uz ziemeļiem, uz Oslo 2006-01-04 Jaunzēlandes un Austrālijas pārsteigumi 2005-12-30 Jaunzēlandes pārsteigumi 2005-12-29 Banka, Tualete, Aptieka un Skola Pilsētas olimpiskā renesanse 2005-12-22 7000 km pa tievāko un garāko zemi Divdesmit ideju Singapūrai Sanktpēterburgas dārgumi 2005-12-15 Aulēkšiem ne, vajag ar pietāti XXI gadsimtā modē ir on–line 2005-12-08 Marrākeša atver vārtus pasaulei 2005-12-01 Pekina ļaujas pārmaiņu vējiem [ 1 ] 2005-11-24 Klintīs ieskautā sirds [ 2 ] 2005-11-23 Sērfotājiem no Latvijas Ēģiptē nepatīkams starpgadījums 2005-11-16 Gulbenieši Turcijā ļaujas ekstremālām izklaidēm 2005-11-10 Tas tik ir pārsteigums — Gvatemala! Minhenē ir ne tikai muzeji 2005-11-07 Latvijas neizmantotās iespējas tūristu pievilināšanā Grib kā spāņi dzīvot dzīvespriecīgi, nevis žēloties [ 1 ] 2005-11-03 Dienvidnieku mentalitāte Sofijā Ceļojums uz vispatiesāko Ķīnu 2005-10-31 Venēcija ir renesanses un mūsdienu mākslas meka [ 2 ] 2005-10-27 Melnkalne piedāvā alternatīvu Rivjērai Harijs Sils: strādāju, lai ceļotu!
«Aizbraukt uz Tibetu ar šiem graustiem, viens no kuriem tika nopirkts par 200 latiem, — tā bija ļoti nikna padarīšana. Varēja, protams, braukt arī ar džipiem, taču tas vairs nebūtu nekas īpašs. Patiesībā jau visā maršrutā ceļi bija normālā stāvoklī, tikai vietām stipri bedraināki nekā kaut kur Latvijas laukos, un to visu, izņemot piebraucienu Everesta bāzes nometnei, varētu veikt arī ar žiguli. Bet es neesmu tajā ceļotāju kategorijā, kas var atļauties paņemt jaunu džipu un doties uz Tibetu, riskējot braucamo tur arī pazaudēt, pēc tam lidot mājās ar lidmašīnu. Mēs pat nevarējām Tibetā pamest nokauto gaziku — 20 dienu mocījāmies, to velkot cietajā sakabē atpakaļ uz Latviju. Tas prasīja ne tik daudz fizisku spēku, cik morālu izturību cīņā ar ceļojuma likstām. Tagad radusies ideja ar tiem pašiem gazikiem doties uz Āfriku. Autoekspedīcijas pieredze ir gūta, tehnikas spējas — pārbaudītas. Bet uz turieni gan būs jābrauc ar domu, ka mašīnas varētu pa ceļam arī pazaudēt…» par savu beidzamo ceļojumu stāsta Harijs. Mūsu saruna notiek viņa mājā Vecāķos. Harijs tikko atgriezies no kāda laivu brauciena tepat Latvijā. «Viņš laikam ir saguris, jo parasti stāsta interesantāk,» sarunā iesaistās Ligita, Harija dzīvesbiedre un daudzu viņa ceļojumu aktīva dalībniece. Piemēram, beidzamo gadumiju abi sagaidījuši, kāpjot Āfrikas augstākajā kalnā Kilimandžāro (5895 m). Veiksmīgi uzkāpuši. Lielākā kaislība — kalni Uz jautājumu, kas ir Harija lielākā kaislība, viņš pēc neilga apdomas brīža atbild — alpīnisms. «Kalni — tā ir vienreizīga sevis pārvarēšanas iespēja,» — tā Harijs. «Tas ir nenormāls skaistums. Turklāt kāpšana virs 4000 metriem ir smaga un reāli parāda, uz ko esi spējīgs. Kalni bija arī viens no diviem iemesliem, kāpēc es braucu ekspedīcijā uz Tibetu, jo galamērķis bija Everesta bāzes nometne. Otrs iemesls, protams, bija pats nokļūšanas veids šajā vietā — autoekspedīcija.» Vai Harijs plāno kāpt arī astoņtūkstošniekos, ja jau reiz meklē ceļus uz Tibetu? Pagaidām vēl ne, taču — kas zina, kas būs nākotnē, jo projekts Septiņu kontinentu augstākās virsotnes viņam šķiet interesants un saistošs. Līdz šim Harijs uzkāpis jau divu kontinentu augstākajos kalnos: Elbrusā (Eiropa) un Kilimandžāro (Āfrika), un viņš grib turpināt. Katrā ziņā Harijs ir pārliecināts, ka Amerikas abos augstākajos kalnos kāps noteikti, turklāt īpaši pievelkot Makinlijs Ziemeļamerikā. Kuri kalni patikuši visvairāk? «Altajs!» atbild Harijs. «Vismaz pagaidām. Pirms dažiem gadiem mēģināju kāpt Beluhā, Altaja augstākajā virsotnē, taču pasākums beidzās neveiksmīgi. Neuzkāpām, jo laiks bija par siltu. Jā, par siltu! Kalnos kāpšanu tas var sabojāt gluži tāpat kā tad, ja ir par aukstu. Vienkārši kalns nav pieejams. Mēģinājām piekļūt Beluhai no vairākām pusēm, bet viss beidzās nesekmīgi. Altajs ir ļoti mežonīgs, tāpēc arī palicis sirdī. Lai gan iespējams, ka viens no īpašas pievilkšanas iemesliem ir tieši neveiksmīgais kāpšanas mēģinājums. Dabūjām ribās, tā teikt!» Ar slēpēm uz Ziemeļpolu Pagājušajā gadā Harijs kļuva par vienu no četriem Latvijas pārstāvjiem, kas pabijuši Ziemeļpolā. «Viss sākās ar ideju, kas radās, slēpojot tepat Latvijā, — aizslēpot uz Ziemeļpolu!» stāsta Harijs. «Atradu internetā Krievijas kompāniju Megatest, kas rīko braucienus uz Ziemeļpolu, un pieteicos. Pirms tam biju apzinājis vēl vairākas firmas, taču krievu piedāvājums bija visizdevīgākais.» Harija ceļojums tā īsti sākās Krievijas pilsētā Hatangā, pie Taimiras pussalas. Šeit tika iemēģināts slēpošanas inventārs, apgūtas pirmās iemaņas kamanu vilkšanā. Un, kā atzīst Harijs, laika apstākļi Hatangā bija pat skarbāki nekā pašā polā — temperatūra zem mīnus 30 grādiem, ass vējš. «Tālāk mēs lidojām uz nelielu bāzi Severnaja Zemļa vidējā salā, kam sekoja pārlidojums uz Borneo bāzi, 180 kilometru no Ziemeļpola,» turpina Harijs. «Borneo bāze, kuru ik pavasari ierīko uz dreifējošā ledus, parasti atrodas kādus 80 kilometrus no pola, taču šogad pirmā bāze vienkārši salūza, un to pārcēla tālāk no pola.» 180 km ir vairāk nekā nopietns pārgājiens pa sarežģīto, torosiem pārpildīto reljefu, tāpēc jau iepriekš bija nolemts, ka helikopters slēpotājus nogādās tuvāk polam, līdz tradicionālajai bāzes atrašanās vietai. Komandā, kurā Harijs bija iekļāvies, vēl bija paredzēti četri dāņi, taču pēdējā brīdī tie atteicās, un viņi palika divatā ar gidu Sergeju Ginzburgu. Pārgājiens līdz polam ilga 46 stundas. Pārvietošanās visu laiku notika zigzagu veidā, jo traucēja gan ledus torosi ceļā, gan ledus dreifs — 5–7 km dienā, gan arī īpatnējais saules stāvoklis pie horizonta. Proti, tā ir zemu, tāpēc uzņemot kursu attiecībā pret sauli, ik pēc pusstundas nācās konstatēt, ka pols ir pavisam citā virzienā. Orientēšanās notika ar GPS navigācijas iekārtas palīdzību. Tā kā visu diennakti bijis gaišs (polārā diena), gaisa temperatūra pieturējusies konstanti nemainīga — no –20 līdz –30 grādiem. «Mums paveicās ar laiku. Bāzē pat teica, ka esot Taškenta. Taču, ja sākas sniega vētra, var gadīties sēdēt vienā vietā pat dienas desmit. Tāpēc mums līdzi bija arī liela pārtikas un benzīna rezerve. Pārgājiena laikā divas reizes tika mēģināts nakšņot, taču pēc dažu stundu salšanas turpinājām slēpot. Diviem lielo telti, kas sākotnēji bija paredzēta sešiem, bija grūti piesildīt. Kad sasniedzām polu, uzslējām telti, izsaucām helikopteru, kas pēc sešām stundām arī ieradās. Interesanti, ka šajā laikā jau bijām aizdreifējuši no pola pusotru kilometru!» savu stāstu beidz Harijs. «Šoreiz noslēpoju tikai 0,6 platuma grādus, nākamreiz būtu labi, ja izdotos vismaz 2…» Būt gatavam piedzīvojumam Pie ekstrēmajiem slēpošanas pārgājieniem Harijs vēl plāno atgriezties. Ļoti vilina maršruts no cietzemes līdz Ziemeļpolam, taču tam viņš vēl neesot gatavs — tur vajagot milzu pieredzi ceļošanai arktiskajos ledos, turklāt gribētos arī atrast kādu domubiedru no Latvijas. Pagaidām reālāks šķiet slēpojums Antarktīdā — no piekrastes līdz Dienvidpolam! «Ja esmu izlēmis kaut ko darīt, tam nopietni gatavojos. Lai sasniegtu fizisko kondīciju tādam slēpošanas pārgājienam, vismaz pusgadu ik dienas vajag nopietni trenēties. Pirms slēpojuma uz Ziemeļpolu visu ziemu gandrīz katru vakaru pēc darba gāju slēpot, skrēju,» stāsta Harijs. «Taču fiziskā gatavība vien neko nedos, ja nebūs arī psiholoģiskās. Man nav problēmu sevi noskaņot, teiksim, mēnesi ilgai dzīvošanai mīnus 20 grādos. Tas tiešām prasa ne tik daudz fizisko izturību, cik psiholoģisko.» Sapnis par Kamieļa trofeju Bet ko Latvijā? Nevar taču visu laiku pa ārzemēm vien dzīvot… Harija kāre pēc piedzīvojumiem izpaužas gan džipu reidos, gan piedaloties piedzīvojumu sacīkstēs un neskaitāmos citos pasākumos. Šogad Harija ekipāža ar paša gatavoto Mitsubishi Pajero džipu kļuva par Latvijas pirmā trofireida, ko rīko klubs Mazozoli, posma uzvarētāju. «Mēs gan uzvarējām, pateicoties īpašai apstākļu sakritībai, — šoreiz orientēšanās bija nevis, kā ierasts, ar GPS, bet izmantojot karti un kompasu,» nosmej Harijs. «Tā kā es ik nedēļu skrienu orientēšanās mačos, tiešām nebija grūti pārspēt tradicionālos džiperus. Bet citādi jau mans braucamais nav tik labi sagatavots kā konkurentiem. Pietrūkst vinčas un vēl dažu būtisku uzlabojumu.» Viņa sapnis ir redzēt Latvijas komandu Camel Trophy rallijreidā: «Tas ir sava veida Everests džipiem! Parīze–Dakāra jau vairāk ir uz tīrā sporta pusi. Nezinu, vai piedalīšos pats, varbūt palīdzēšu piedalīties citiem, taču tāds projekts pamazām tiek bīdīts. Galu galā Latvijā ir ļoti spēcīgi džipu braucēji, un mums noteikti būtu ko parādīt tādā Camel Trophy. Bet vispār jau ziepes, kas pārspēj pat Camel Trophy grūtības, ar džipu var atrast kaut vai tepat kaimiņu Krievijā, piedaloties braucienā apkārt Ladogas ezeram. Tur peras cauri purviem līdz degunam. Ja nebrauktu uz Tibetu, šogad noteikti būtu uz turieni aizbraucis.» Kad darbs traucē ceļošanai… Pēdējos gados Harijs ceļojumos pavada vairākus mēnešus. Šogad vien jau vairāk nekā divarpus mēneši ziedoti ceļošanai. Vai nav grūti savietot ar darbu? «Ir grūti! Tas iespaido maku tīri finansiāli, jo, lai arī uzņēmums manā prombūtnē turpina strādāt, darbs rit tikai pie iesāktajiem projektiem, nekas jauns klāt nenāk. Pirms došanās uz Tibetu man bija biznesa partneris, bet nu mūsu ceļi ir šķīrušies, jo viņš pārmeta: ja es neceļotu, uzņēmumam būtu lielāka peļņa. Tagad esmu uzņēmuma vienīgais īpašnieks,» stāsta Harijs. «Mani neinteresē bizness, un nedomāju, ka mans uzņēmums jebkad izaugs līdz lielo uzņēmumu statusam. Es strādāju, lai ceļotu! Piemēram, uzbūvējot Mego veikalu Ulmaņa gatvē, nopelnīju sev Ziemeļpolu. Kāds cits manā vietā droši vien pirktu jaunas mašīnas, mājas, bet man tas ir vienaldzīgi. Sava māja man jau ir, pāris mašīnu arī, kamdēļ vēl ko vairāk?» Saviem darbiniekiem Harijs uzticas, viņš ir pārliecināts, ka paša prombūtnē darbi tiks paveikti laikus. Padotie varētu kaut ko nozagt? Tas ir tikai normāli, jo kurā uzņēmumā gan padotie nezogot, ja tā varētu nosaukt darbinieku sīkās viltības ar mērķi izspiest no uzņēmuma kādu papildu labumu. Galu galā viņiem taču arī jādzīvo. «Es gribētu maksāt saviem darbiniekiem nevis mazākas algas, bet gan lielākas! Jā, lai saņem kā Eiropā, bet strādā kā līdz šim. Jo strādāt mēs protam labāk. Savulaik kā būvnieks stažējos Vācijā, līdzi bija kolēģis, kas stažējās kā elektriķis. Vienā lielveikalā bija gadījusies ķibele ar elektrību, ko mūsu elektriķis divās stundās novērsa, bet tad lamādamies atskrēja vietējais elektriķis, jo viņam tas darbs bija paredzēts trim dienām…» Harijs cer, ka tuvākajā nākotnē viņš varēs ceļot arī darba darīšanās. Būvfirma Āgens, kurā Harijs darbu apvienošanas kārtībā strādā par projektu vadītāju, pēc paša izstrādātas progresīvas tehnoloģijas uzbūvējusi Rīgas Dzirnavnieka jauno miltu glabātavu. Pagaidām vēl notiek objekta testēšana, un, ja viss noritēs veiksmīgi, šīs tehnoloģijas varētu ieinteresēt arī pasūtītājus Rietumeiropā un Amerikā. 2004-08-24 Travel Latvia |
Sagatavot izdrukaiTravellatvia iesaka
| Īpašie piedāvājumi | Skatīt citus |
| Iesakam apmeklēt | Skatīt citus |
|
Dienas foto
|
|
; "Dienas foto")
| Ziņu izsūtīšana |
|
Copyright © 2001-2009 Travellatvia. All rights reserved.