 |
||||||||
| LVRUENDE |
|
|||||||
Uzzini vairāk ! Lasiet vēl 2006-08-15 Ceļojums pa Tunisiju - Āfrikas pērli [ 3 ] 2006-08-07 Ceļojums pa Tunisiju - Āfrikas pērli [ 2 ] 2006-08-03 Ceļojums - laiks, kas pieder vienīgi mums 2006-06-29 Ceļojums pa klasisko Ķīnu 2006-06-16 Tūrismā sāncenšu netrūkst 2006-06-14 Ceļojums pa klasisko Ķīnu 2006-06-07 Turciju iecienījuši ceļotāji no Alūksnes rajona [ 1 ] 2006-05-08 Lielais Meksikas ceļojums 2006-04-05 Malta - Vidusjūras pērle starp Eiropu un Āfriku [ 1 ] 2006-03-08 Apciemo mūžīgā pavasara salas 2006-03-02 Senā ķeltu zeme - Īrija [ 2 ] 2006-02-15 Šrilanka - mūžīgās vasaras valsts 2006-02-09 Vidzeme „Balttour 2006” izstādē startē ar visu laiku plašāko piedāvājumu 2006-02-02 Krētas sala - Eiropas civilizācijas šūpulis [ 1 ] 2006-01-19 Saldi mutēm, saldi ausīm 2006-01-17 Satiekas Kanādas krāšņajā rudenī [ 1 ] 2006-01-10 Jaunzēlandes un Austrālijas pārsteigumi [ 2 ] 2006-01-05 Ziemā — uz ziemeļiem, uz Oslo 2006-01-04 Jaunzēlandes un Austrālijas pārsteigumi 2005-12-30 Jaunzēlandes pārsteigumi 2005-12-29 Banka, Tualete, Aptieka un Skola Pilsētas olimpiskā renesanse 2005-12-22 7000 km pa tievāko un garāko zemi Divdesmit ideju Singapūrai Sanktpēterburgas dārgumi 2005-12-15 Aulēkšiem ne, vajag ar pietāti XXI gadsimtā modē ir on–line 2005-12-08 Marrākeša atver vārtus pasaulei 2005-12-01 Pekina ļaujas pārmaiņu vējiem [ 1 ] 2005-11-24 Klintīs ieskautā sirds [ 2 ] 2005-11-23 Sērfotājiem no Latvijas Ēģiptē nepatīkams starpgadījums 2005-11-16 Gulbenieši Turcijā ļaujas ekstremālām izklaidēm 2005-11-10 Tas tik ir pārsteigums — Gvatemala! Minhenē ir ne tikai muzeji 2005-11-07 Latvijas neizmantotās iespējas tūristu pievilināšanā Grib kā spāņi dzīvot dzīvespriecīgi, nevis žēloties [ 1 ] 2005-11-03 Dienvidnieku mentalitāte Sofijā Ceļojums uz vispatiesāko Ķīnu 2005-10-31 Venēcija ir renesanses un mūsdienu mākslas meka [ 2 ] 2005-10-27 Melnkalne piedāvā alternatīvu Rivjērai Amsterdamas skarbums un šarms
Tātad — ļoti subjektīvi iespaidi par Amsterdamas vēsturiskajā centrā pavadītu pusi dienas, vienkārši mēģinot tvert pilsētas gaisotni. Leģendas un ziedi Varbūt tikai manā apziņā Nīderlande un jo īpaši Amsterdama pamazām bija iedzīvojusies kā pilsēta ar leģendu, pulsējošas, īpatnējas romantikas apvīta vieta. Sudraba slidu zeme no bērnības atmiņām… kur mīt braši un godprātīgi ļaudis, kas atkarojuši zemi jūrai, kā drosmīgi jūrasbraucēji apguvuši puspasaules un vienmēr pratuši par sevi pastāvēt. Atmiņā uzplaiksna ainas no vecmeistaru gleznām, no filmām par aizgājušiem laikiem. Tur esot tik lieliski muzeji ar brīnišķīgām mākslas darbu kolekcijām. Informācija bija arī no jaunākiem laikiem, no paziņām, kas tur pabijuši pirms manis. «Tā nu gan ir pilsēta, tur ir TĀDA dzīvība, tur VISS notiek!» deviņdesmito gadu sākumā jūsmoja amerikānis, ar kuru toreiz iznāca sastapties Rīgā (īsti vairs neatceros, bet laikam viņa galvenais sajūsmas objekts bija sarkanie kvartāli). Vācieši ir augstprātīgi un uz jebkuru iebraucēju skatās ar tutenekasneesiunnekadnebūsi attieksmi, bet holandieši ir pavisam citādi — draudzīgi, normāli, tur blakus harmoniski sadzīvo dažādu tautību cilvēki, — tā secināju pēc cita stāsta vairākus gadus vēlāk. Jā, par holandiešu izteikti demokrātisko pieeju visām dzīves situācijām, izcilo toleranci un indivīda brīvības respektēšanu daudz dzirdēts. «Amsterdama ir tik forša, savdabīga, un čaļi Nīderlandē ir tik interesanti un seksīgi, ka vai skaudība pārņem,» pirms gada teica draudzene. Ceturtais aculiecinieks, ko ātrumā spēju atcerēties (nu, jā, tāds nu viņš bija…), galvenokārt interesējās un ar labpatiku stāstīja par brīnišķo iespēju netraucēti uzpīpēt zāli un daudzveidīgo sekspakalpojumu piedāvājumu, ļoti slavēja turienes demokrātiskumu (laikam taču no šiem aspektiem raugoties). Bet arī šis stāsts tikai palielināja manu ziņkāri. Biju ļoti priecīga, uzzinot, ka būs iespēja šo neapšaubāmi interesanto pilsētu apciemot, turklāt vēl tulpju ziedēšanas laikā. Un tā mēs, priecīgi satraukti, no Vācijas iebraucam Nīderlandes teritorijā. Uzreiz sevi liek manīt skarbie vēji. Ne velti Nīderlande ir vējdzirnavu zeme. Iepriekšējā dienā pārsimt kilometru uz dienvidiem daba mūs lutināja ar īsti vasarīgu un saulainu laiku — ap +25 grādiem, tāpēc daļa kompānijas neapdomīgā kārtā nemaz nav paņēmusi līdzi siltākas drēbes. Bet te temperatūra vismaz par desmit grādiem zemāka, vējains un apmācies. Ziemeļjūras tuvums tomēr jūtams. Gide stāsta par šīs zemes vēsturi, šodienu, panākumiem, sadzīvi, iekarojumiem, sava laika varenību un bagātību… Lieliskuma ilūzija turpinās… Aiz loga diezgan neinteresanta, stipri industrializēta ainava. Ņemot vērā tūrisma firmas piedāvājumu un šajā zemē jau iepriekš pabijušo ieteikumus, nolemts mūsu ierobežotos laika resursus tulpju un vējdzirnavu zemē sadalīt vairākās daļās: slavenais Keukenhofas ziedu parks, ūdensatrakciju parks, kas esot Nr. 1 Eiropā, pēcpusdienas un vakara pastaiga pa Amsterdamas centru, izbrauciens ar kuģīti pa kanāliem. Ar pirmo punktu viss ir kārtībā. Interesantās mozaīkās sastādītās neskaitāmo šķirņu tulpes, hiacintes, tāpat slēgtajos paviljonos apskatāmās orhidejas un citas puķes ir brīnumskaistas. Katrs rūpīgi koptā parka nostūris pārsteidz ar kādu savdabīgu ainavas niansi. Ir tulpju ziedēšanas kulminācija, un, uz tām raugoties, tiešām var acis izskatīt — tāda krāsu un formu daudzveidība, dabas radīta un cilvēka izkopta pilnība. Realitātes skarbums Satiksmes sastrēgumi Amsterdamas piepilsētās un arī centrālajā daļā izjauc mūsu izplānoto pasākumu grafiku, un otro punktu — atrakciju parka apmeklējumu — nākas izlaist. Îēl, prospektos izskatījās labi, arī klātienē priekus baudījušo stāsti skanēja pārliecinoši. Pamazām esam piekļuvuši mūžam rosīgajai pilsētai un tuvojamies tās centrālajai daļai. Priekšpilsētās valda visai skarba noskaņa, būves ar īpašu arhitektonisku dizainu neizceļas, viss tumši brūnos un pelēkos toņos, mums labi pazīstamās daudzstāvenes, daudzu gājēju vaibstos redzamas austrumnieciskas vai afrikāniskas izcelsmes iezīmes, kopumā — diezgan neizteiksmīgi, ja pat vairs neatceros, kā tieši tur izskatījās. Atmiņā vienīgi pirmie iespaidi — diezgan industriāla, proletāriska un arī depresīva pilsēta. Brīvas stāvvietas meklējumos autobuss teju stundu pavada, līkumojot pa ostas rajoniem. Osta kā jau osta — kuģi, noliktavas, dažādas metāla konstrukcijas, eļļas, rūsa, raksturīgās smakas un skaņas. Nav tā gaišā lidojuma, vilinājuma izjūtas, ar ko man asociējas, piemēram, Helsinku un Stokholmas ostas. Šī ir skarba kā sūrā ikdiena — rūpnieciska, piezemēta, tumša. Izrādās, pilsētas vēsturiskais centrs ir tepat blakus, tādā kā pusaplī piekļāvies ostas rajonam. Savdabīgo vecpilsētu izvago kanāli, to raksts no augšas atgādina zirnekļa tīklu. Ìdens kanālos ir tumši brūns, tāpat kā gandrīz viss pārējais apkārt. Krāsu košums un daudzveidība nav raksturīga šai pilsētai — ne apkārtējā vidē, ne ielās redzamajos ļaudīs. Kā patīkami atsvaidzinoši akcenti šur tur zaļo koki. Amsterdamā — tirgotāju, jūrasbraucēju, juvelieru pilsētā — visos laikos gājis raibi, tā savulaik bijusi milzīgs Eiropas tirdzniecības centrs, vārti starp veco un jauno pasauli, tur kūsājusi tirgošanās biržās. Pilsēta un tās iemītnieki visos laikos izcēlušies ar savu brīvdomību un dumpiniecisko garu. Veselu gadsimtu Nīderlandei izdevies būt noteicējai pasaules jūrās un iekarotajās zemēs; nav trūcis arī sīvu konfliktu ar citiem varenības un labumu tīkotājiem, sevišķi ar spāņiem un angļiem, kuriem beigu beigās vajadzējis piekāpties. Liela brīvdomība valda arī šodienas Amsterdamā, tikai jau citā, šim laikam atbilstošā izpratnē: ļoti liberāla imigrācijas politika, legālas narkotikas, legāla prostitūcija, homoseksuālu pāru laulības, liela atklātības pakāpe sadzīvē. Tas viss it kā indivīda brīvības vārdā. Tomēr mēs ātri vien pārliecināmies, ka ne viss, kas vārdos izklausās skaisti, ir labs un noderīgs dzīvei… Un tomēr — mūsdienu Amsterdama tūristus no visas pasaules pievelk kā magnēts. Sezonas laikā katru nedēļas nogali šeit ierodas gandrīz miljons cilvēku. Viesnīcas, lai arī fantastiski dārgas, jārezervē gandrīz gadu iepriekš. Piedzīvojumi, ja tos tā var nosaukt, sākas ar pastaigu pa vecpilsētu. Ļoti šauras, bieži izrakņātas ieliņas, apkārt mētājas būvgruži, viss šķiet tāds noplucis… pat grūti pateikt, kāds. Ļoti drīz top skaidrs, ka šī pilsētas daļa pieder divām stihijām (varbūt jāsaka: divām mafijām?) — seksam un narkotikām. Šeit jūs neatradīsiet citām Eiropas vecpilsētām raksturīgos mazos, interesantos veikaliņus, krodziņus, laukumus. Ēku pirmos stāvus aizņem divu veidu (un tikai!) telpas — sekspreču utubodītes (ar vai bez videokabīnēm) un narkotiku ūķi (saukti arī — coffee shops). Tieši šādi apzīmējumi man šķita šiem iestādījumiem atbilstoši. Vizuāli estētiskais noformējums, maigi izsakoties, ļoti zemā līmenī kā vieniem, tā otriem. Par gaumi it kā nestrīdas, taču, manuprāt, šo bodīšu īpašnieku izpratne par erotikas pievilcību ir visai dīvaina. Vitrīnās kaudzēs samesti visneiedomājamākie krāmi, īsts uteņa sortiments, it kā sadzīves priekšmeti, it kā rotaļlietas, it kā nieki ar vispār neizprotamu izmantojumu, un tam visam pa vidu dižojas uzreiz pamanāmi vibratori, pāris tikpat uzkrītošu porno videokasešu, vēl šis tas, turklāt visi priekšmeti no ilgas stāvēšanas pabalojuši un pārklājušies ar putekļiem. Savukārt kafijveikaliņi ar romantikas oreolu ir apvīti tikai dažu apmātu ļautiņu pārstāstos. Patiesībā tie ir padrūmi, aizdomīgi ūķi ar sastāvējušos, specifiski smakojošu gaisu (nez, ko par to teiktu slavenais latviešu klasiķis — drūmo dzertuvju apdziedātājs?). Vienā tādā arī mēs iebāžam savus ziņkārīgos degunus. Ja vēlaties izjust līdzīgu noskaņu, varat mēģināt aiziet uz… grasījos jau rakstīt «tirgus/autoostas/stacijas bufeti», bet padomāju un secināju, ka salīdzinājums nebūs īsti precīzs, — pēdējos gados Rīgā visi šie sabiedriskās ēdināšanas iestādījumi ieguvuši puslīdz pieņemamu un kulturālu veidolu. Varbūt kaut kur Maskavas forštatē vēl saglabājies kāds tamlīdzīgs veidojums? Vēl var mēģināt apmeklēt kādu privāto pritonu… Tikai — vai vajag? Tomēr iespaidīgākais šajā kopainā ir cilvēcisko būtņu kontingents. Lai cik kolorīts jums liktos kāds jūsu mikrorajona dzērājs, stacijas tuneļa bomzis vai panki Vecrīgas skvēriņā, pie mums tādus neredzēt. Izņemot ziņkārīgu tūristu pulciņus, eiropeiska izskata iemītniekus tur nemana. Dažādu nāciju un kontinentu pārstāvju kokteilis, kas gan diemžēl nepārstāv labākās savu tautu daļas. Pēc rosīšanās skaidri redzams, ka viņi visi ir iesaistīti vienā no abiem iepriekšminētajiem biznesiem, viņu izskats neliecina par pārāk tīru sirdsapziņu. Esam nobrīdināti somas un makus turēt cieši un nekādā gadījumā neko nefotografēt — tas esot nerakstīts vecpilsētas ielu likums. Nesen kādam žurnālistam kolorīta iemūžināšanas mēģinājums esot beidzies ar trim nedēļām slimnīcā. Vispārējā noskaņa, šaurās ieliņas, apkārtējo tumšie, viltīgie, plēsonīgie skatieni, mēģinājumi piedāvāt preci, ubagošana, vienkārši ķēmošanās — tas viss uz brīdi rada pat tādu kā klaustrofobisku efektu. Negaidīti attopos, ka esmu pazaudējusi savus ceļabiedrus, nepamanu, kurā šķērsieliņā viņi nogriezušies, un pēkšņi pārņem panika — melnā pūļa vidū jūtos kā lauvu midzenī. Tā nav bijis nekad un nekur, lai gan esmu daudz vienatnē klaiņojusi pa svešām pilsētām. Uh, kas par atvieglojumu, kad atkal viņus ieraugu! Tikai nedomājiet, ka tas ir kāds padibeņu rajons. Nē, šis, redziet, ir viens no dārgākajiem pilsētas rajoniem (ja nams ir ar skatu uz kanālu — tad visdārgākais), kur dzīvokļi maksā iespaidīgas summas (parasts trīsistabu dzīvoklītis — līdz pusmiljonam dolāru). Jā, jā, šo pašu namu augstākajos stāvos dzīvojot pilnīgi normāli cilvēki, turīgi pilsoņi, ģimenes ar bērniem. Ar apkārt notiekošo sadzīvojot labi. Pie kā tik cilvēks nepierod… Atceros pirms vairākiem gadiem Briselē redzēto. Rodas iespaids, ka tā un Amsterdama varētu būt vienas pilsētas divas daļas — tāda Vestenda un Īstenda. Turīgo, skaisto un veiksmīgo pasaule pretstatā zemāko slāņu rajonam. Pilsētas skumīgais šarms Vecpilsētā pārāk ilgi uzturēties ir grūti. Izvēlamies braucienu ar kuģīti pa kanāliem. Tas izvēršas par gluži jauku pasākumu. Iekšā ir krietni siltāks, līgana šūpošanās viļņos, ik pa brīdim melodiska balss dažādās valodās šo to pastāsta par pilsētu, ostu, slūžām, kura kanāla krastos senāk dzīvojuši bagātākie tirgotāji un augstmaņi, kur — vienkāršāki ļautiņi. Bet pats galvenais — veselu stundu ir miers no vecpilsētas kriminālās varzas! Pa kuģīša iluminatoriem labi apskatāma šaipusei raksturīgā arhitektūra — šaurās, no tumšbrūniem ķieģeļiem būvētās mājiņas ar nelieliem gaišākiem rotājumiem, maziem lodziņiem un trijstūra formas augšu. Kā jau ūdenim atkarotajā zemē, sauszemes ir ļo–o–o–o–ti maz, un tā visos laikos bijusi ārkārtīgi dārga, tāpēc būvniecībā raksturīgs ekonomiskums. Standarta mājas platums esot seši metri, bet brīžiem tas sarūk pat līdz trijiem. Telpu ekonomijas dēļ kāpnes veidotas šauras, šauras — cilvēks viens pats vēl varējis pārvietoties, bet ar kaut cik vērā ņemamu nesamo rokās — vairs ne. Tāpēc vēl joprojām pie māju jumtu korēm saglabājušies āķi, ar kuriem pa speciālām konstrukcijām nama ārpusē uz augšējiem stāviem un no tiem pārvieto lielākus priekšmetus. Citviet par ēkas īpašnieka pārticību liecinātu dažādas greznas detaļas, bet Amsterdamā to nepārprotami atklāj ēkas lielums. Vēsturiski biezā kanāla malās mājas daudz platākas — tur esot lieli dzīvokļi ar plašām viesistabām, lieliem logiem. Amsterdamieši pamatoti lepojas ar to, ka pilsēta faktiski uzbūvēta jūras dibenā, tāpēc nav jābrīnās, ka problēmas mēdz sagādāt grunts nosēšanās, — daudzas mājiņas ir amizanti šķības! Noteikti jāpiemin vēl kāda raksturīga pilsētas iezīme — kanālu baržas un to iemītnieki. Baržas faktiski ir savu laiku nokalpojuši un uz mūžu kanālos noenkuroti nelieli kuģīši, kas pielāgoti pastāvīgas dzīves vajadzībām. Iespējams, tas ir savdabīgs risinājums akūtajai zemes problēmai. Par spīti necilajam veidolam un sadzīvisku ērtību trūkumam, baržas tiek uzskatītas par sava veida ekskluzīviem mitekļiem, ko iecienījuši mākslinieciskas dabas cilvēki, puķu bērni, brīvie klejotāji. Šeit dzīve rit nesteidzīgi. Esot aptuveni divi tūkstoši kanāla baržu, un pilsētas vadība nolēmusi nepieļaut to skaita augšanu. Savulaik tās draudēja izvērsties par sociālu un ekoloģisku problēmu pilsētai, taču tagad tiek atrasti veidi, kā sadzīvot un integrēt. Patlaban tiek īstenota īpaša programma, kuras mērķis ir pievienot šīs mītnes pilsētas komunikāciju sistēmām — kanalizācijai, elektrībai, gāzei. Šādas ērtības jau ieguvusi aptuveni puse mājokļu. Dažās baržās izveidotas kafejnīcas vai puķu tirgotavas, tās izskatās labāk — cik necik apkoptas, nokrāsotas. Pārējo fasādes tomēr diezgan bēdīgas, liekas, it kā viss būtu pievilcies ar neiznīdējamu drēgnumu. Ņemot vērā holandiešu tradīciju nelietot aizkarus (filozofija — «mums nekas nav slēpjams»), arī daudzām baržām logi ir atklāti, un caur tiem var aplūkot iekštelpu iekārtojumu. Ja nezinātu, ka tā ir Amsterdama, mierīgi varētu nodomāt, ka te savā avārijas mājas dzīvoklītī mitinās vietējais alkoholiķis Vasja, — kāda nospeķota mēbele, reizēm tās funkcijas pilda kastes un lupatveida matrači, dažādas burciņas, pudeles, avīzes … Lēni slīdot pa kanāliem un skatot pilsētu caur kuģīša iluminatoru, tā sāk pat iepatikties, pamanām tās savdabīgo šarmu, gan skumji melanholiskā noskaņā. Šī vecpilsēta nav skaistāka par citām Eiropas māsām, bet savādāka noteikti. Tuvojas vakars, un mēs atceramies, ka šodien esam iekoduši vien agras brokastis. Tikai… apkārtnē nemana nevienu pieklājīgu krodziņu, nevienu ielu kafejnīcu, pat ne puslīdz normālu, tīru sviestmaižu kiosku!!! Mums gribas ēst, bet apkārt viena vienīga zāle un vibratori! Arī pārtikas veikalu nav. Tas jau kļūst pavisam interesanti. Bet kā tad vietējie? Ar visu brīvo domāšanu kaut kas taču viņiem ir jāēd?! Droši vien ārpus centra ir supermārketi. Tuvumā tikai pāris turku maizīšu un kebabu bodītes, kuru koptēls nevieš uzticību (atšķirībā no līdzīgiem iestādījumiem Vācijā). Kāds ieminas, ka stacijā esot Makdonalds. Oho–o, šis daudz un dažādi locītais vārds, šeit tas ir kā glābšanas sala, kā oāze! (Nu man beidzot pielec amīšu un citu ārzemnieku motivācija, kas faktiski ir labi iedzīvojusies kompānijas mārketinga politika, — «šeit es vismaz zinu, ko apēdīšu, lai kur arī atrastos.) Tomēr stacija ir pārāk tālu, apstājamies vien pie kāda turka pončikiem. Spīd no taukiem, sastāvs nenosakāms, bet lielā izsalkumā apēst var. Kartupeļus un jo īpaši alu kārbās ir pagrūti sabojāt. Viss beidzas normāli, veselības problēmas nevienam nerodas. Seksa pilsēta Sekss esot ass, ap kuru griežas pasaule, un interese par šo tēmu, neapšaubāmi, ir visiem, atzīst viņi to vai noliedz. Īpaši, ja atrodies Amsterdamā (nabaga pilsēta, tās tēls pasaulē bieži vien vairs neasociējas ne ar ko citu) ar tās slavenajiem sarkanajiem kvartāliem. Mēs savu ceļojumu seksa pilsētā sākam ar attiecīga muzeja apmeklējumu. Tāds neliels, diezgan interesants un omulīgs muzejiņš, kurā mēģināts atspoguļot seksualitātes vēsturi, tās izpausmes dažādos laikos, tautās, mākslas veidos. Lielākā daļa eksponātu (izņemot perversijām atvēlēto zāli) gluži skatāmi, interesanti un amizanti, piemēram, XX gadsimta sākuma melnbaltās erotiskās fotogrāfijas vai ķīniešu un japāņu zīmējumi un porcelāna figūriņas. Cilvēka ķermeņa skaistums, kairinoši impulsi, pamatinstinktu uzplaiksnījumi, noslēpums un fantāzijas — jā, šeit tas viss ir nojaušams. Tikmēr ir iestājusies krēsla, un pilsēta dīvainā kārtā izskatās mazliet labāk. Tumsa notušē netīrību, nobružātību. Iedegušās laternas un krāsainās, aicinošās bordeļu un seksšovu reklāmugunis. Dodamies paklaiņot, lai apskatītu vēl kādu slavenu pilsētas atrakciju — logu meitenes. Šauro ieliņu (reizēm tās platums tikai nedaudz pārsniedz metru) abās pusēs būcenīši ar stikla ārsienu, iekšā manāmas kušetītes. Logos aicinoši gorās prostitūtas. Varot dabūt katra gaumei, dažādu rasu, nāciju un miesasbūvju. Tērpušās nez kāpēc peldkostīmos, nevis veļā. Daļa miesās stipri brangas, savukārt aziātiska izskata meitenītes atgādina kalsnus bērnus ar nolemtības izteiksmi sejā un tumšiem lokiem zem acīm. Daudz slāvisku un čigānisku vaibstu. Viņas esot smukiņas? Ak Die’s! Ja runā par figūrām, labākajiem (laikam dārgākajiem arī?) eksemplāriem tās vairāk vai mazāk atbilst valdošajiem skaistuma kritērijiem, lai gan silikona veidojumiem, solārija iedegumam un spīdīgām ķermeņa eļļām spiežas cauri kaut kas draudīgi nedabisks. Bet sejas… Vulgāro nodzīta kara zirga izteiksmi nav iespējams ne nomazgāt, ne aizkrāsot ar smiņķu kilogramiem. Man ticis stāstīts par šo specifisko Amsterdamas daļu kā par kaut ko erotizējošu, pikantu, baudpilnu, diemžēl realitāte atkal izrādās pavisam citāda. Lai jūs nemaldina izslavētais seksa metropoles statuss, šīs jomas profesionāļu pieminēšana, nebrauciet turp cerībā atrast Playboy vakara fantāziju cienīgu lidojumu. Iespaids diezgan šokējošs — prasti un nožēlojami. Biju cerējusi uz kādiem asprātīgiem un pikantiem suvenīriņiem, ar ko sagādāt jautrus mirkļus draugiem. Nekā tamlīdzīga. Varbūt man ir aplama uztvere. Droši vien es neko no tādām lietām nesaprotu. Bet iedomājieties — gaļas veikaliņi (katram atvēlēts pāris kvadrātmetru) cits pie cita. Ziņkārīgu vērotāju skatienu pavadīts, jūs tur ieejat. Jūsu rīcībā ir 15 minūtes. Maksa, sākot no 50 guldeņiem (viens guldenis ir aptuveni 25 santīmi). Pa šauro ieliņu garām turpina spraukties ziņkārīgie tūristi un aizdomīgie vecpilsētas pamatiedzīvotāji. Jūs no viņiem šķir pāris milimetru stikla un aizvilkts aizkariņš. Joprojām vilinoši? Tāda Eiropa… Amsterdama faktiski nav Eiropa, un Nīderlande arī ne. Pamatnācijas iedzīvotāju īpatsvars tur ir aptuveni 40 procentu. Vārdi par demokrātiju, atvērtību, iecietību un pieņemšanu skan skaisti. Rezultāts dzīvē gan spēj uzdzīt šausmas. Tad gribas teikt citādi (ak, piedodiet, mani Sudraba slidu varoņi) — šī ir vieta, kur atļautas perversijas, kas citur aizliegtas, un kur savāc visus salašņas, kas citur izsviesti. Mans ceļabiedrs teica: «Es šeit jūtos tik neomulīgi. Skatos uz šiem cilvēkiem, un man šķiet, ka jebkurš no viņiem var izrādīties kriminālnoziedznieks vai neaprēķināms narkomāns. Par kādiem 80% no viņiem man galīgi nav pārliecības, ka nekļūdos.» Man personīgi ir žēl, ka tā noticis ar šo reiz lielisko vietu. Ja līdzīgā garā turpināsies, jau nākamajā paaudzē var izrādīties, ka eiropiešu procents šajā pilsētā saruks līdz četriem, un viņus varēs ievietot savdabīgā brīvdabas muzejā. Uzmanīgu dara tas, ka darbības vieta ir Eiropas Savienībā, uz kuru mēs tā tiecamies, no kuras tik daudz gaidām. Šobrīd man Rīga salīdzinājumā ar Amsterdamu šķiet kā tāda veco labo pasaku zeme, žēl tikai, ka mums pasaulē vēl nav tās publicitātes, leģendas. Un arī mēs paši vēl neesam pietiekami novērtējuši vidi, kādā dzīvojam. Līdzīgas domas, izrādās, vienlaikus ienākušas prātā visiem mūsu grupiņā. Aprunājoties secinājums ir visai strikts: TĀDA Eiropa mums nav vajadzīga! Un tomēr — pārcilājot iespaidus ar laika distanci, secinu, ka kādreiz varbūt vēlētos atgriezties Amsterdamā. Varbūt tad veiksies labāk. Ļoti tomēr gribētos ieraudzīt pilsētas gaišo pusi. Uzkavēties ilgāk, aiziet uz muzejiem, izpētīt visu nesteidzīgāk, iepazīties ar cilvēkiem… Un varbūt pat uzspīdētu saule. Pēdējais gan būtu īpaša veiksme. Šeit esot tikai aptuveni 60 saulainu dienu gadā. 2004-08-24 Ieva Bergmane |
Sagatavot izdrukaiTravellatvia iesaka
| Īpašie piedāvājumi | Skatīt citus |
| Iesakam apmeklēt | Skatīt citus |
|
Dienas foto
|
|
; "Dienas foto")
| Ziņu izsūtīšana |
|
Copyright © 2001-2009 Travellatvia. All rights reserved.