 |
||||||||
| LVRUENDE |
|
|||||||
Uzzini vairāk ! Lasiet vēl 2006-08-15 Ceļojums pa Tunisiju - Āfrikas pērli [ 3 ] 2006-08-07 Ceļojums pa Tunisiju - Āfrikas pērli [ 2 ] 2006-08-03 Ceļojums - laiks, kas pieder vienīgi mums 2006-06-29 Ceļojums pa klasisko Ķīnu 2006-06-16 Tūrismā sāncenšu netrūkst 2006-06-14 Ceļojums pa klasisko Ķīnu 2006-06-07 Turciju iecienījuši ceļotāji no Alūksnes rajona [ 1 ] 2006-05-08 Lielais Meksikas ceļojums 2006-04-05 Malta - Vidusjūras pērle starp Eiropu un Āfriku [ 1 ] 2006-03-08 Apciemo mūžīgā pavasara salas 2006-03-02 Senā ķeltu zeme - Īrija [ 2 ] 2006-02-15 Šrilanka - mūžīgās vasaras valsts 2006-02-09 Vidzeme „Balttour 2006” izstādē startē ar visu laiku plašāko piedāvājumu 2006-02-02 Krētas sala - Eiropas civilizācijas šūpulis [ 1 ] 2006-01-19 Saldi mutēm, saldi ausīm 2006-01-17 Satiekas Kanādas krāšņajā rudenī [ 1 ] 2006-01-10 Jaunzēlandes un Austrālijas pārsteigumi [ 2 ] 2006-01-05 Ziemā — uz ziemeļiem, uz Oslo 2006-01-04 Jaunzēlandes un Austrālijas pārsteigumi 2005-12-30 Jaunzēlandes pārsteigumi 2005-12-29 Banka, Tualete, Aptieka un Skola Pilsētas olimpiskā renesanse 2005-12-22 7000 km pa tievāko un garāko zemi Divdesmit ideju Singapūrai Sanktpēterburgas dārgumi 2005-12-15 Aulēkšiem ne, vajag ar pietāti XXI gadsimtā modē ir on–line 2005-12-08 Marrākeša atver vārtus pasaulei 2005-12-01 Pekina ļaujas pārmaiņu vējiem [ 1 ] 2005-11-24 Klintīs ieskautā sirds [ 2 ] 2005-11-23 Sērfotājiem no Latvijas Ēģiptē nepatīkams starpgadījums 2005-11-16 Gulbenieši Turcijā ļaujas ekstremālām izklaidēm 2005-11-10 Tas tik ir pārsteigums — Gvatemala! Minhenē ir ne tikai muzeji 2005-11-07 Latvijas neizmantotās iespējas tūristu pievilināšanā Grib kā spāņi dzīvot dzīvespriecīgi, nevis žēloties [ 1 ] 2005-11-03 Dienvidnieku mentalitāte Sofijā Ceļojums uz vispatiesāko Ķīnu 2005-10-31 Venēcija ir renesanses un mūsdienu mākslas meka [ 2 ] 2005-10-27 Melnkalne piedāvā alternatīvu Rivjērai Kalnu un jūras zemē Turcijā
Septembra dienas agrā rītā mūsu čarterreisa lidmašīna nolaižas Antaljā. Tieši tajā pašā pilsētā, uz kuru firma "Novatur" ved televīzijas spēles veiksminiekus. Antalju gribas salīdzināt ar mūsu Bulduriem vai Vecāķiem. Izrausies no vilciena (lasi: lidmašīnas), pasper pārdesmit soļus (lasi: pāris kilometru ar busu) un jau vari izlaisties jūras un saules piesātinātajā liedagā. Firmas "FAM TOUR" mums piekomandētais gids trīsdesmit gadus vecais Kuršads brīnās: kāpēc tik daudzi tā i nepasper ne soli uz dabas un vēstures pārsteigumu pilno zemes vidieni? Te vietā piebilst, ka Turcijā ir vēl divi ļoti iecienīti kūrorti – uz austrumiem no Antaljas Kemera, kur akmeņainās piekrastes dēļ jūrā var nokļūt tikai pa laipām, un 150 kilometrus uz rietumiem Alanja, kuru mazliet pieskandināt un izbaudīt esam iecerējuši arī mēs. Vārdu sakot, katram savs. Mums priekšā ceļojuma garākais pārbrauciens autobusā – no Antaljas Vidusjūras krastā līdz kalnu karalienei Kapadokijai pašā Turcijas viducī ir gandrīz 600 kilometru. Dzirdot vārdu Turcija, mana zemapziņa līdz šim čukstēja – nabadzība, pelēcība un agresīvs kalnietis ar kinžalu zobos. Bagāta šī zeme tiešām neizskatās, taču, ai, cik patiesībā krāšņa! Jūras piekrastē palmu varenie stāvi ar asajām, smailajām lapām atgādina milzu ananasus, bet kalnu ceļos klinšu "knaiblēm" aizveroties, braucējs tāda nieka rieksta čaumala vien būtu. Kad šoseja aizvijas no aizas līdz pamalei, veļas vijīgu priežu un ciedru viļņi, citviet kalna piere miniatūras eglītes nes kā sirmgalvis šerpi apcirptu ūsiņu un akācijas rotājas ar ceriņu svecēm līdzīgiem ziediem. Ceļā nav Stambulas vai Ankaras debesskrāpju, bet mazākās pilsētās ainavu veido mūsu lielpaneļu dzīvojamām mājām līdzīgas, tikai oranžos, zilos un zaļos toņos krāsotas ēkas, kuras mijas ar pussagruvušām būdelēm laukos. Jau pa gabalu pamanīsit mošeju apaļos kupolus ar slaidu, visbiežāk zilām vai zaļām keramikas flīzēm rotātu torni – minaretu. Boilerus, kuriem latviešu izpratnē vieta vannasistabā, turki izlikuši virs māju jumtiem, jo ūdeni īpašās tvertnēs te silda saule. Mūsu gidam Kuršadam, kam nācies pavadīt gan japāņus, gan krievus, mēs esam pirmie latvieši. Un pirmās dienas vakarā viņam pirmais secinājums: latvieši ir tauta, kam patīk braukt ar autobusu. Laikam jau salīdzinājumā ar citiem bezgala miermīlīgi savas vajadzības piekārtojam busa bākas ritmam. Taču ceļotāju, protams, nedrīkst badināt. Tāpēc garākos pārbraucienos buss pietur pie restorāna, kur tūristam ir tikai viena iespēja: pusdienas pie bagātīga zviedru galda par pieciem eiro (protams, par dzeramo, ūdeni ieskaitot, te jāmaksā atsevišķi). Kādam šķiet par sātīgu vai "sālītu"? Negribi, neēd. Nav spiesta lieta. Tāds organizētā tūrisma serviss! Skaisto zirgu zeme Kapadokija Pašā Turcijas viducī Centrālajā Anatolijā Kapadokijas reģions mirdz kā cēls dārgakmens, kuru radījusi erodēta tufa jeb sacietējušu vulkānisko pelnu ainava pirms miljoniem gadu. Virs šīs spokainās panorāmas, kura, šķiet, it kā no citas planētas, tālumā vīd izdzisušais vulkāns Erdžijass. Bet tas mūsu acīm pavērsies rīt. Jo ar vīnogu ražas jeb vīna svētkiem slaveno Irgipu sasniedzam jau ieslīgušu Temenī kalna pakājes vakara krēslā. Uz ļaužu pūļa ieskautas, kalnam pieplakušas skatuves vīri turku nacionālajos tērpos strinkšķina ūdas, pūš no niedrēm un plūmju koka zara darinātas garas stabules, sit darbuku – bungas, kuru korpuss veidots no keramikas, bet sāni no metāla un virspuse pārvilkta ar nostieptu kazādu. Pēc senās mūzikas spēlmaņiem publikas priekšā nāk turku estrādes slavenības. Šajā aso ritmu virpulī mūsu tautastērpi un vēl jo vairāk latviešu tautasdziesmas pavisam droši ir kā no citas operas, kā baltais zvirbulis, kurš Irgipā ielaidies pirmoreiz. No šā brīnuma pieklusinātās publikas mums tiek pa aplausam un arī svilpienam, bet no paša pilsētas mēra – vissirsnīgākie tencinājumi par viesu tālo ceļu. Tikai pietrūkst paša galvenā – Irgipas izslavētā vieglā un atspirdzinošā baltvīna muciņu pilsētiņas ielās. Jo šogad vīna svētki nelāgi sakrituši ar vienu no musulmaņu svētāmām dienām, kurā vīnogu raudzējuma baudīšana nav pieļaujama. Seno persiešu valodā Kapadokija nozīmēja "skaisto zirgu zeme". Romiešu laikos vaislas ķēves no Kapadokijas tika vērtētas tik augstu, ka par to pārdošanu bijis jāmaksā īpašs nodoklis. Šo apvidu apņem noslēpumainības gaisotne. Kapadokija ir vieta, kur cilvēks racies kalnā un zem zemes. Romas laikā Kapadokijas apakšzemes pilsētas bija kā slēpnes pirmajiem kristiešiem. Klintīs izkalts desmitiem ar izsmalcinātām freskām rotātu kapelu. Seno pilsētu eju labirintu sānos savus noslēpumus glabā dzirnakmeņiem līdzīgi ejām priekšā veļami milzu bluķi. Kur šodien paveras vien alu labirinti, senajam cilvēkam bijuši dzīvojamie kvartāli, staļļi, akas, ventilācijas sistēmas un baznīcas. Kapadokijas zeme slēpjot ap divsimt pazemes pilsētu, kuras plosījušas zemestrīces. Līdz šim atrasta piecpadsmit stāvu pilsēta, bet pašu dziļāko vēl tikai meklē. Bet kalnos savus mājokļus pēdējie iedzīvotāji pametuši tikai pagājušā gadsimta trīsdesmitajos gados. Dažos no bijušajiem dzīvokļiem nu izveidotas romantiskas un ekskluzīvas viesnīciņas. Milzu sēnēm līdzīgos vulkānisko iežu veidojumus sauc par "feju skursteņiem". Senie Kapadokijas iedzīvotāji ticējuši, ka pazemē atrodas feju mājokļi, kuru dūmeņi paceļas arī virs zemes. Daži no tiem joprojām sasniedz pat 40 metru augstumu. Arī mūsdienu mājokļi Irgipā celti no tai raksturīgā akmens. Tā būvēts arī hotelis "Kral" (karalis – latv. val.), kurā apmetamies un kura iekšpuse atgādina atvērta kamīna muti. Tā kā viesnīcas īpašnieks Mustafa Ačilli ir arhitekts, hotelis celts pēc viņa paša projekta. Tāpat kā restorāns pilsētā, kurš burtiski kā iegrauzies kalnā. Te ciemiņus izklaidē vēderdejotājas un savos baltajos, platajos svārkos virpuļo derviši. Protams, tas ir tikai priekšnesums, bet pats dervišu brālības radītājs, viens no dižākajiem islāma pasaules mistiķiem, cilvēkmīlestības sludinātājiem Mevlāns atdusas Konjas pilsētā viņa vārdā nosauktajā muzejā, kas ierīkots dervišu mītnes telpās. No mums atvadoties viesnīcas "Kral" īpašnieks Mustafa lūdz tikai vienu santīmu – kolekcijai, kurā jau ir itāliešu liras, vācu markas, angļu mārciņas, bet nav nevienas monētas no Baltijas. Pamukale Bet Turcijā ir arī citādi kalni. Pamukale tulkojumā no turku valodas nozīmē kokvilnas cietoksnis. Taču man pa viesnīciņas logu šķietami ar roku aizsniedzamās baltās augstienes vairāk atgādina sniegotu kalnu galotnes. Tomēr ar slēpēm še nav ko darīt. Pat ar peldčībiņām tur neļauj spert ne soli. Tikai ar kailām kājām var baudīt burbuļojošo un, kā stāsta, ādu balinošo straumi. Apkaimē ir divdesmit minerālūdeņu karstie avoti, kuru temperatūra no 36 grādiem dažviet sasniedz pat simtu. Tekot lejup pa kalna nogāzēm, šo ūdeņu nogulsnes izveido kalcija karbonāta slāņus, kuri no attāluma šķiet kā kokvilnas kalni. Taču mūsdienās dziedniecisko ūdeņu avoti paši vairs nespēj apūdeņot terases un tajās izveidojušos dabīgos baseinus, tādēļ to uzturēšanai ierīkota vesela saimniecība. Ik pa 27 dienām pār terasēm laiž minerālūdeņu tērci. Senos laikos šajos minerāļos peldējušies Romas varenie, bet mūsdienās uz trim dienām tikai sev visus Pamukales baseinus ādas balināšanas nolūkā reiz esot noīrējis Maikls Džeksons. Tieši pateicoties Pamukales ciematam, radusies antīkā Hēropole, no kuras saglabājušās vien drupas, un tai blakus Nekropole – lielākais un senākais kapu lauks visā Anatolijā. Kam nav slinkums, var uzkāpt senajā amfiteātrī un tā viducī apsēsties paša Cēzara krēslā. Bet antīkās arhitektūras spilgtākais piemineklis ir otrajā gadu simtenī, Marka Aurēlija laikā, uzceltais romiešu teātris Aspendas pilsētas tuvumā. Tas ir vislabāk saglabājies antīkais teātris pasaulē ar 12 000 sēdvietu un vislabāko akustiku zem klajas debess. Krēslos iegravētie vārdi stāsta par tās kādreizējiem pastāvīgajiem apmeklētājiem, aiz skatuves iekšējā fasādē seno varenību atceras dievu un Romas imperatoru statujas, bet biļetes vietā še kalpoja akmens ar caurumu vidū. Augšā pie kolonnām dzird čukstu no lejas, bet uzdrīksties kaut dažām dziesmas taktīm un tu jutīsies kā operā. Nevis kā klausītājs zālē, bet gan solists uz skatuves. Un tu neviļus nodomā, lūk, kur vajadzētu mācīties mūziku. Vidusjūras pērle Alanja atrodas pašā Vidusjūras krastā. Mūsu koncertam atvēlēta pati vecpilsētas sirds. Tepat ostmala, no kuras naktī mirdzošo krasta uguņu apspīdētā jūras melnumā dodas kuģi, te nāsis kutina no krodziņiem plūstošas grilētas gaļas smaržas, bet ausis kņudina cikādes, tuvējās diskotēkas ritmi un krāšņs ūdenskritums laukuma malā… Ar pārdesmit minūtēm no sava laika nākamajā dienā mūs pagodina Alanjas pilsētas vicemērs. Alanjā dzīvo 80 000 cilvēku, no kuriem 40 000 ir ārzemnieki, kas šeit iepirkuši īpašumus. Pilsēta var uzņemt līdz miljonam tūristu, un tā arī ir pati galvenā Alanjas mēra rūpe. Bet mūsējā – pavisam pieticīgs lūgums pēc mikrofoniem vakara koncertā. Un nu klausītāji gan laukuma lejā, gan vecpilsētas ieliņās klints sienas augšā pa īstam var dzirdēt latviešu dziesmu. Bet vislabāk laikam skan vecpilsētas ieliņā, kur aptur satiksmi, dažas turku sievietes cenšas latviešiem ierasti ieķerties blakusstāvētāja elkonī, dziedot līdzi "Pūt, vējiņi!", un es saklausu ar akcentu teiktu – malači. Atpūta un ekstrēmisms Alanjā viss ir kā Latvijas lietainā vasarā saules izslāpušam tūristam solīts: ārā +36 grādi, ūdenī +26. Viesnīca tuvu jūrai (pāris minūšu gājienā) un tuvu… minaretam. Arī visciešākajā, iepriekšējās dienas saules un jūras radītajā noguruma miegā tieši piecos katru rītu izdzirdēsi gari stieptu, spalgu, no apakšējā "do" līdz pašam augšējam vibrējošu balss plūdumu "ā-a-a-ā, ā-a-a-ā"… Muedzins aicina uz pirmo austošās dienas lūgsnu. Protams, ne jau atpūtniekus. Vari mēģināt griezties uz otriem sāniem un pasnauduļot vēl pāris stundu, taču sust viesnīcas palagos ilgāk par astoņiem, kad saule skatās tev tieši sejā, šķiet īsta apgrēcība. Ja nolemts atdoties īsai, pilnai jūras dienai, ap deviņiem vēlams būt krastā. Lai skatu uz jūru neaizsegtu citu pakauši un pēdas, ieteicams ieņemt lāviņu un saulessargu (eiro 3,50 uz visu dienu) pašā pirmajā no daudzajām guļamkrēslu rindām. Bez šā aizsargaprīkojuma kaut ar krēmu ieziedies un Latvijas vasaru pabaudījis cilvēks pēc pāris dienas viduča svelmainākām stundām iegūst vārīta vēža krāsu. Pat graudainās smiltis nokaist tā, ka pēda bez gumijas čības apsvilst kā uzkarsušas pannas pieķerta. Ai, mūsu Baltijas jūras dziedošie liedagi! Bet kas nu ir, tas ir – Vidusjūras sāļajā un siltajā ūdenī vari peldēt stundām bez piepūles, nejūtot ne nogurumu vai vēsuma brīdinošo zosādu. Tā vien šķiet, ka Vidusjūras ūdens turkus izlutinājis. Tā nodomāju, kad mājupceļā piestājam pie Soldas ezera, visdziļākā Turcijā. Līdz tā dibenam esot 285 metri. Mūsu gids Kuršads uz to stingrāko peldēties neieteic nemaz. Sārmainais ūdens esot "smags" un arīdzan viltīgs – ar aci tā dibens šķietot aizsniedzams, bet patiesībā jau turpat pie krasta līdz tam pāris metru. Tas esot prasījis arī cilvēku dzīvības. Tā nu nemāku teikt, vai šajā Turcijas ezerā tik tiešām grūti peldēt vai tāpat kā mūsu Usmā vai Ķīšezerā. Bet ar pašu zaļāko ūdeni lepojas, kalnu upi aizsprostojot, elektrostacijai radītais Karadžorjani ezers. Starp citu, vēl līdz 1983. gadam turki bija spiesti elektrību iepirkt citās zemēs. Kam pietrūkst pacietības visu dienu brūnināties liedagā, var laisties ekstremālākās izklaidēs. Pirms došanās saulē no vecās ādas vislabāk tikt vaļā turku pirtī. Kā no mātes miesām nākušu, tikai maza dvielīša viegli piesegtu (uz erotiku gan neceriet un klīrību pie malas), uz marmora galda divi turki pamatīgi noberzīs un lielā putu gubā izpeldinās kā sirmu večiņu, tā jaunu meiteni vai stipru vīru… Vilinošs šķiet piedāvājums doties ar jahtu jūrā (par 18 eiro). Patiesībā tā gan izrādīsies divstāvu kuģis, kurš brauks ar motoru un buras tā arī nepacels. Gan uz klāja, gan apakšējā stāvā ļaužu pilnajam kuģim izkustoties, atskan mūzika no filmas "Titāniks". Man blakus apsēžas dāma, kurai ap roku apsieta lentīte ar hoteļa nosaukumu. Viņa ir no Čeļabinskas un brīnās, ka citiem šādu atpazīšanas zīmju nav. Pēc brīža skaļrunī skaidrā krievu valodā tiek vēstīts: – Pavisam drīz kuģis apstāsies pie klints, kuras dziļumā tālāk iesit pa alu un, iznākuši laukā, lēksit jūrā no 11 metru augstuma. Domāju, mūsu gida Kuršada kārtējie jociņi. Kad kuģis attālinās un klintī atstāto cilvēku stāvi pamazām sarūk, saprotu, nē, nopietnība. Apmetis loku, kuģis tuvojas klintij, no kuras lēcienam jūrā sadūšojušies arī četri mūsējie. Ūdeni sasniedz kā nu kurš, vairākums stāvus uz pēdām, bet kāds arī sasitot… Pēcāk viens no mūsu drosminiekiem – Artis – stāstīs: – No baseina laipas redzi ūdeni zem sevis, bet šeit, kad iznāc no tumšas alas, kur orientējies tikai pēc priekšā rāpojošā šortiem un baltajām pēdām, pēkšņi klints ar negatīvu leņķi, kur it kā jālec ne vien lejā, bet arī uz priekšu… Taču atpakaļceļa nav. Tūristu izklaidētājiem padomā vēl divi ekstrēmi piedāvājumi. Safari brauciens pa putekļainu kalnu ceļu un četru stundu ilgs kuģojums ar gumijas plostu pa krāčainu kalnu upi. Lai arī airētāju vidū ir viens profesionālis, kādā no krācēm plosts sasveras tā, ka viena pasažiere pār malu un tikai blondais cekuls manāms virs viļņa. Tūlīt gan upē ir arī turku pavadonis. Par laimi, viss beidzas bez nopietniem starpgadījumiem. Taču upe ir ne vien krāčaina, bet arī akmeņaina un pat svelmainā vasaras dienā ūdens tajā ledaini auksts. Bet kas gan tā būtu par īstu izklaidi bez neliela izbīļa! Par viesmīlību un tirgu …Kad saule pametusi jūru, Alanja ļaujas nakts dzīvei. Krodziņi, veikaliņi un diskotēkas ir vaļā līdz agrai rīta stundai. "Where are you from?" (No kurienes jūs esat? – angļu val.) Vēl neesam lāgā paguvuši pārlaist acis mirguļojošo spuldzīšu izdekorētas āra kafejnīcas priekšā izliktai ēdienkartei, kad viens no iestādījuma viesmīļiem jau klāt. "Lettland? O, Verpakovski, Fußball?" (O, Latvija, Verpakovskis, futbols – vācu val.) Vienu mirkli manā sirdī ielīst tāds kā siltums – redz, tie nav tikai vārdi par mūsu sportistu lielo devumu Latvijas atpazīstamībai pasaulē. Tikmēr melnīgsnējais vīrelis neatstājas: tas nekas, ka mūsu kungiem rokās iesāktas alus kārbiņas. Lai nākot tik iekšā. Varbūt dāmas vēlas tēju? To mums pasniegšot pilnīgi par brīvu. Un turpat tiek pienests šķīvītis ar kukurūzas baltajiem bumbulīšiem. No saimnieka plats smaids, bet no mums atvadoties – dolārs viņam par laipnību. Ja vien mācētu, šis turks mums droši vien ieskaidrotu, ka futbolspēlē starp Turciju un Latviju viņš noteikti tur īkšķi par mūsu komandu, lai tikai mēs vēl kaut ko nobaudītu viņa krodziņā. Neliela ādu veikaliņa īpašnieks ir izbijis fizikas un matemātikas skolotājs. Viņš stāsta, ka sezonas laikā par darbu no deviņiem rītā līdz divpadsmitiem naktī šejienieši nopelnot ap 400 dolāriem. Ārēji necilais restorāniņš "Buhāra" izslavēts kā lēts un tāds, kur nobaudīt tieši turku virtuvi. Varot ņemt no visa pa drusciņai. Tā arī izdaru – lūdzu trešdaļu no kārdinošā sēņu sacepuma, trešdaļu no liellopu gaļas (cūkgaļu turki neēd) un trešdaļu no sakņu sautējuma. Bet rēķins ir kā vēl viena auksta minerālūdens glāze – tieši sejā. Par šo cienastu paģērētajiem 10 eiro varētu ieturēties arī visnotaļ solīdā turku krogā. Redz, lūgtās trešdaļas vietā man no visa esot salikts pa pusporcijām. Kad mēģinu vērst viesmīļa uzmanību uz šo misēkli, turka acīs parādās pavisam nopietni nikni zibšņi: "Sieviete, par daudz jau runāts! Tūlīt samaksā visu, vai es patiesi kļūšu dusmīgs!" Viesnīcā mūs mierina ar atgadījumu no kādas iepriekšējās rietumnieku grupas. Pludmalē jauna turka savaldzināta atpūtniece vakarā devusies uz randiņu turpat krastmalas kafejnīcā. Visu vakaru lūkojušies viens otram acīs. Riņķī neviena cilvēka. Kad galantais kavalieris grasījies dāmu pavadīt uz hoteli, bet viņa noliekusies, lai paņemtu turpat pie kājām nolikto somiņu… No tās ne miņas! Ne pases, ne kredītkartes, ne naudas, ne fotoaparāta. Protams, jaunatrastais pielūdzējs izsaucis pludmales policiju. Somiņa atradusies pēc pāris dienām turpat zem ziedu krūmiem pludmalē. Protams, tukša. Un nu laiks pastāstīt par ikvienā ceļojumā tik būtisko – naudu. Neatkarīgi no ienākumiem vai algas var droši apgalvot, ka visi turki ir miljonāri. Valūtu attiecība ir šāda: 10 eiro – 18 miljoni turku liru. Patiesībā it visur var norēķināties dolāros un eiro, kurus Turcijā ņem pretī daudz labprātāk nekā pašu liras ar valstī dižākā vadītāja Ataturka attēlu. Vienīgi Aspendosas pilsētas amfiteātra kasēs biļetes pārdod par turku lirām. Tādu mums nav, tāpēc klāt naudas mijēji, kuru alkatība liek elpai aizrauties, un tu pavisam praktiski sajūti, kāpēc Jēzus reiz naudas mijējus padzinis no tempļa. Turku lira, zaudējot vērtību, izlaidusies kā lava, bet nupat atkal saspringst. Gatavojas lēcienam. Kā pati Turcija Eiropas Savienībai. Ar 2005. gada 1. janvāri turku lira tuvināsies cietajām valūtām šādā attiecībā: 1 eiro – 1,8 turku liras, 1 dolārs – 1,5 turku liras. Turcija māca tirgoties. Sākot no mazas pārdotaviņas Alanjas naksnīgajās ielās līdz lepnam juvelierizstrādājumu vai ādas izstrādājumu lielveikalam. Ja būsi kautrīgs, tevi mudinās nosaukt savu cenu par iekāroto preci, ja šķitīsi pietiekami nopietns pircējs, skries pakaļ ar kalkulatoru un tajā uzklikšķināto jauno ciparu. Un te man jāpastāsta par vēl kādu triku. Ja no rīta ar čībiņām un peldkostīmu neesi devies uz jūru, bet iekāpis tūrisma firmas busā cerībā aplūkot pazemes pilsētu, templi, kalnus vai mošejas, "dienas komplektā" būs obligāta stunda kādas firmas veikalā. Turklāt tādā vietā, ka bez busa prom netiksi un apkārtnē arī īsti nekā cita nav ko darīt. Alanjas lepnākajā ādas un juvelierizstrādājumu veikalā mūs mudina iegriezties uz padsmit minūtēm. Un tad jau, skat, tu esi ceturtajā stāvā demonstrējumu zālē, menedžeris nekļūdīgi pamana jaunākās koristes, vienai ap kaklu mirdz briljanta kaklarota, bet pārējās, mūzikai skanot, uz īstas mēles demonstrē ādas jakas un mēteļus… Zelta zobus žilbinot, menedžeris stāsta par pasaulslavenā fabrikā simtiem tonnu pārstrādātā zelta, no Itālijas un Anglijas ievestām ādām. Pretī ņemot ne vien dolārus un eiro, bet arī… kāda nauda ir Latvijā? Lati? Der! Lai nekaitinātu sevi un lasītāju, te nestāstīšu par sarkanā māla upes keramikas fabrikas un tekstiliju rūpnīcas slazdiem, taču brauciena pēdējā dienā, atkal esot Antaljā, gids pavēsta, ka atlikušo stundu pirms ierašanās lidostā pavadīsim… visspožākajā juvelierizstrādājumu veikalā šajā pilsētā. No zelta zāles pie sudraba vitrīnām durvis veras tikai pēc krietnas ceturtdaļstundas, un pēc līdzīga laika vari nokļūt pie stikla un keramikas vitrīnām. "Ei, Kuršad, tā strādā tikai tava firma vai arī visas citas Turcijā?" nenociešos. Visas, visas, pat ar tādu kā līdzjūtību balsī teic mūsu pavadonis. Redz, Turcijas Tūrisma ministrija visām ar ekskursantiem strādājošām firmām piekodinājusi gādāt, lai ārzemju viesi iepazītos ar Turcijas eksportpreci – zeltu, ādām, keramiku, tekstilijām… Vārdu sakot, darījums tāds: mūsu, t. i., lielfirmu, benzīns ekskursijām, jūsu tūristi mūsu veikalā. Tā nu ir: ja vien negribi atbraukt no saulainās un lētās Turcijas ne vien brūns, bet arī pliks, jābūt ar stingru raksturu un vēsu galvu. Ak jā, gandrīz piemirsu pastāstīt par pašu lielāko, tiesa, nenotikušo darījumu. Tas bija Kapadokijas pilsētā Irgipā. Kamēr vairākums grupas dalībnieku devušies izbaudīt "turku nakti", mūsu diriģents Kaspars ar draudzeni un māsu klejo pa naksnīgajām kalnu pilsētiņas ieliņām. Bet pēkšņi – Igaunijas karodziņš paklāju veikala skatloga stūrī. Nošķind zvaniņš, un saimnieks jau laukā. Tas nekas, ka viesus neinteresējot paklāji, lai ienākot tāpat vien uz tasīti tējas. Kūpošais dzēriens vispirms uzsvērti un cieņpilni top nolikts Kaspara priekšā un tikai tad pasniegts abām meitenēm. Veikaliņa saimnieks bijis gan Latvijā, gan Igaunijā, tur viņam esot draugi un ap Ziemassvētkiem iecerēts braukt viesos. Nu ko, varbūt tomēr apskatīšot paklājus? Nē? Saimnieks ar pieaugošu interesi vēro viņam blakus sēdošo smalka auguma tumšmati īsiem matiem. Ak māsa? Cik tad kamieļu brālis par viņu gribētu? (Kā vēlāk uzzināsim no Kuršada, kurš gan nevienu kamieli nekad neesot pircis, tāds tuksneša karalis varētu maksāt ap 5000 dolāru.) Ak viņi atbraukuši šurp ar kori? Vai dziedātājos ir brīvas meitenes? Turks turpina, tā sakot, lai tev, brāl, laiks pārdomām. Patiesībā viss atkarīgs no tavas reakcijas. Pasmiesies, būs bijis joks, bet tā var būt arī nopietnība. Starp citu, oficiāli mūsdienās Turcijā, tāpat kā civilizētajā Eiropā, drīkst būt tikai viena sieva. Dzīvē gan dažam labam vīram ar vienu nepietiekot. Atšķirībā no Eiropas, kur pārējām ir mīļākās gods, Turcijā sabiedrības acīs arī citas nelaulātās draudzenes ir sievas, kurām jāveltī līdzvērtīga uzmanība, laiks un nauda. Laikam ne jau velti Turcijā nesen apsprieda likumu, ar kuru laulības pārkāpšanu gribēja ieskaitīt kriminālu noziegumu sarakstā. Kā zināms, tas gan nenotika. Bet Kaspars ar atjokošanu neriskē. Pavisam nopietni viņš teic, ka māsu nepārdošot. Tā nu mums jauns miljonārs klāt nav nācis. …Bet atvadoties ikvienam mūsu pavadonis Kuršads uz vaiga uzspiež sirsnīgu buču un ausī iečukst – brauc vēlreiz. Nu jau tu nojaut, kas ir Turcija. 2004-10-26 Latvijas Avīze |
Sagatavot izdrukaiTravellatvia iesaka
| Īpašie piedāvājumi | Skatīt citus |
| Iesakam apmeklēt | Skatīt citus |
|
Dienas foto
|
|
; "Dienas foto")
| Ziņu izsūtīšana |
|
Copyright © 2001-2009 Travellatvia. All rights reserved.