Zalcburgas ledus alas
No septiņiem Zalcburgas brīnumiem vispirms izvēlamies ledus alas. Klausoties austriešu jodelētāju draiskajā dziedājumā, kas skan autosalonā, tuvojamies Verfenai. Šeit aptuveni 40 kilometrus uz dienvidiem no Zalcburgas nedaudz augstāk par 1600 metriem Alpos atrodas vienas no pasaules lielākajām ledus alām, kuras tikai 1827. gadā atklāja kāds vietējā ciema iedzīvotājs, kaislīgs kalnos kāpējs. Ekskursija alās ilgst nedaudz vairāk par stundu un maksā astoņas eiras. Iznākot no pasakainās ledus valstības, jūtamies viegli sasaluši. Kā manījām, daudzi tūristi ignorē ceļvežos sniegto padomu apģērbties silti un uzvilkt ērtus, mitrumizturīgus apavus. Karbīda lampiņu vārajā gaismā jūsmojam par dabas radīto ledū kalto baznīcu, ērģelēm, ledus karalienes pils apartamentiem un citām ledus figūrām. Alās skatāmā ledus ekspozīcija nemitīgi mainās, jo ik gadu veidojas svaigs ledus slānis un rodas jaunas formas. Iznākot ārā, no Alpu augstumiem paveras neaprakstāmi skaista kalnu panorāma.
Autotūristiem šeit iekārtota ērta bezmaksas autostāvvieta. Tomēr, ja nav pārliecības par sava spēkrata izturību (augšupceļa slīpums ir vidēji 21%), ieteicams automašīnu atstāt jau Verfenas ciemā un tālāk doties ar vietējo maršruta autobusu, kas kursē reizi divās stundās no 8.20 līdz 14.20, vai mērot aptuveni piecus kilometrus garo ceļu kājām. No stāvvietas 15 minūšu gājiens līdz trošu vagoniņam (brauciena cena deviņas eiras), kas pienāk reizi pusstundā, un vēl apmēram tikpat līdz galamērķim.
Iesakām iegriezties Haleinas sāls raktuvēs (biļetes cena 11 eiras). Tās atrodas nepilnas stundas brauciena attālumā uz ziemeļiem no Verfenas. Noteikti jāredz arī Lihtenšteinas aiza Sanjohanā (3,30 eiras) un, braucot tālāk uz rietumiem, Eiropas augstākais ūdenskritums Krimlā (3,50 eiras).
Austrijā jāsamierinās arī ar Alpu mainīgajiem laika apstākļiem. Kad ieplakā spīd saule, pāris tūkstošus metru augstāk plosās nemīlīgs vējš un līst — valda kalnu pastaigām galīgi nepiemērots laiks. Mums nākas no ceļojuma plāna svītrot Austrijas Alpu augstākās virsotnes: Grosglokneru un Ēdelveisu. Nonākuši Insbrukā, nolemjam, ka citas iespējas pašā vasaras viducī izpikoties nebūs. Lai gan vietējais satiksmes autobuss šķiet briesmīgi dārgs — par nieka trim pieturām jāmaksā gandrīz divas eiras, aizbraucam līdz trošu vagoniņa stacijai. Par 18,50 eirām 15 minūtēs tas mūs paceļ Hungerburga kalnā un varam baudīt Insbrukas panorāmu no 2300 metru augstuma. Fantastisks skaistums, bet auksti — apmēram + 5 °C, kamēr lejā — tuvu 30 °C.
Netālu no Insbrukas Vatensā var apmeklēt Svarovska kristālu muzeju (biļete maksā astoņas eiras). Apmeklētāju uzmanībai 13 dažādas ekspozīcijas, kur gaismas un mūzikas pavadībā kristāls spēlē visneiedomājamākās lomas. Kā sākumā novēl gids, katrā istabā ieteicams uzturēties aptuveni trīs minūtes, izņemot pēdējo. Tur ierīkots plašs firmas izstrādājumu veikals. Te avangarda mākslas apreibinātie naudu un laiku vairs neskaita. Apbrīnojami, cik kristāls ir universāls materiāls: pavisam tradicionālas vāzes, dažnedažādas rotaslietas, arī ekskluzīvas pildspalvas un citi ekstravaganti priekšmeti. Te ir īsta paradīze oriģinālu un praktisku suvenīru iegādei, kuru cenas svārstās tāpat kā šo priekšmetu lielums.
Putukrējuma virsotnes…
Pārtikas krājumiem un latiem piemīt kopīga īpašība — attālinoties no mājām, tie ātri kļūst nederīgi. Tāpēc neko daudz līdzi nevedām. Gribējām baudīt vietējo virtuvi, izjust valsts garšu. Pirmo prieku un labsajūtu sagādāja bagātīgais lētu zemeņu piedāvājums Polijas dienvidos.
Austrijā cerējām izpētīt siera un vīna tradīcijas, kā arī izslavēto konditorejas mākslu. Reklāmas radījušas iespaidu, ka šī zeme ir viena liela strūdele ar putukrējuma virsotnēm, bet no kalniem dižu komponistu mūzikas pavadījumā ripo siera rituļi. Lincā iegriežamies ātrās ēdināšanas uzņēmumā "Nordsee", kas ir diezgan populārs vāciski runājošās zemēs. Ēdienkartē pārsvarā zivju un dārzeņu sacepumi, kā arī dažādi "burgeri". Lai gan pasūtām nedaudz, mūs apkalpo ļoti laipni un profesionāli. Spriežot pēc kafejnīcu ēdienkartēm, austrieši ir lielos draugos ar kaimiņiem itāļiem un čehiem — spageti ar Boloņas mērci, lazanja, knēdeļi, pat ungāru gulaša zupa dabūjama vai uz katra stūra. Arī skābētu kāpostu un ceptu desiņu netrūkst. Citādi, ja sakārojas izslavēto desertu — ābolu strūdeles ar vaniļas mērci. Tās uzgājām tikai kādā no "Rosenbergera" restorāniem atceļā no Insbrukas, Vompā. Citur bija vienīgi strūdeles ar putukrējumu vai saldējumu.
"Rosenbergers" ir pašapkalpošanās restorāni, kas atrodas Austrijas galveno maģistrāļu tuvumā un izdevīgā darba laika un plašā ēdienu klāsta dēļ ir iecienīta autotūristu atpūtas vieta. Cenas gan apmēram tādas pašas kā pilsētā. Viens cilvēks pusdienojot vidēji tērē 8 — 10 eiras un jāmaksā nevis par svaru, bet par šķīvi vai kausu gluži kā mūsu "Lido".
Samērā lēti un garšīgi var paēst lielveikalos ierīkotajās kafejnīcās, piemēram, "Merkur" tirdzniecības tīkla veikalos. Te otrā ēdiena porcija maksā vidēji trīs eiras, kas ir uz pusi lētāk nekā citviet. Neizdevīgi kafejnīcā pasūtīt tīru ūdeni — kopā ar sīrupu sanāk lētāk. Prātīgāk ūdeni padzerties pie šur tur ierīkotajiem dzeramā ūdens pumpjiem. Novērojām — paši austrieši labprāt izvēlas "Almdudler" limonādi, kas garšo līdzīgi kā kādreiz pie mums ražotā "Pienenīte". Izcilu kapučīno un burvīgu strūdeli, tiesa, bez vaniļas mērces par piecām eirām var nobaudīt viesnīcas "Krimmlerfalle" kafejnīcā pie Krimlas ūdenskrituma.
… siers un vīna trūkums
Siera baudīšanu pataupījām Tiroles apmeklējumam. Diemžēl pilnībā iecerēto īstenot neizdevās. Cillertāles siera rūpnīca Maijerhofenā par 10,90 eirām piedāvā ekskursiju pa ražotni ar siera degustāciju, bet darba laiks, kā visur Austrijā, beidzas ļoti laikus — jau pulksten 15. Pie rūpnīcas atvērtajā siera restorānā dažnedažādi ēdieni un uzkodas gatavoti no Cillertāles sierotavā tapušajiem produktiem. Garda un spēcinoša ir Cillertāles siera zupa, īpaši labs arī svaigais siers "Ēdelveiss", kuru pasniedz ar dārzeņu pesto un lapu salātiem. Pārdesmit soļus tālāk sierotavas veikalā var iegādāties glīti iesaiņotus siera ritulīšus un citas jaukas lietiņas, kas saistītas ar sieru un pienu, piemēram, siera nažus, traukus siera servēšanai, arī apgleznotas Cillertāles govis. Šo suvenīru vērtība mūsu acīs krītas, kad konstatējam — vairākums no tiem ražots Ķīnā.
Kārdinājums iepazīt Austrijas vīnu kultūru bija tik liels, ka maršrutā iekļāvām Kremsas vīnkopības reģiona apmeklējumu. Svētdienas pievakarē piestājām pie izraudzītās mājvietas Rordorfā, apmēram 10 kilometrus no Kremsas. Cerot no sirds izbaudīt pēdējo vakaru Austrijā, gaidījām, kad no ķirškoku un vīnogulāju ieskautās dzeltenbrūnās divstāvu savrupmājas mums pretim steigsies omulīgi apaļīgs, plati smaidošs un viegli piesarcis vīrelis, lai aicinātu mūs iekšā un cienātu ar pašbrūvēto vīnu un… Pēc vairākām stundām ar citu ciema iedzīvotāju starpniecību mums izdevās satikt mājas saimnieci, kura paskaidroja, ka ciemiņi tovakar neesot plānoti. Vienīgais, ko viņa varot mūsu labā darīt, sarunāt naktsmājas pie savas draudzenes. Bija jau vēls, un mēs piekritām. Bet draudzenei nebija vīna pagraba, un mūsu fantāzijas pārsprāga kā ziepju burbulis. Pāri palika vien līdzpaņemtais Rīgas melnais balzams — dāvana vīna meistaram.
Daudz drošāki par vīna pagrabiem izrādījās lielveikalu plaukti. Tur nopērkami visdažādākie Austrijā darinātie vīni, arī no Kremsas. 2002. gada "Pinot Blank" garšoja ļoti labi.
2004-11-22 Latvijas Avīze |
Travellatvia iesaka
|
|