Apskates objekti Ķekavas novadā.
Ķekavas sākumskola. Celta 1896. gadā kā Doles pagasta un tiesas nams. Arhitekts: Konstantīns Pēkšēns (1859-1928). Pirmā stāvā atradās telpas pagasta valdei, pagasttiesai un rakstveža dzīvoklim. Pagrabā – dzīvoklis ziņnesim, aresta telpas, saimnieciskās telpas. Otrā stāvā – sapulču zāle. 1920. gadā, otrā stāvā, izbūvējot starpsienas, ievietoja Doles – Ķekavas 6.klasīgo pamatskolu, bet pirmajā stāvā palika pašvaldība. Skola te darbojās līdz 1975. gadam, kad tika uzcelta Ķekavas vidusskola. Kādu laiku ēka bija tukša, tad tur iekārtoja skaitļošanas centru, bet 1990. gadā atgriezās sākumskola. 2004. gadā pie skolas atklāja piemiņas akmeni pirmajiem skolotājiem Pēterim Leitim, Zentai Ozoliņai un Jānim Sējam.
Ķekavas mūzikas skola. Pamatakmeni ielika 1991. gada 31. janvārī, bet celtniecības darbi tika pabeigti 2000. gada septembrī. Ēkas arhitekte Liesma Skuja. Mūzikas skola Ķekavā dibināta 1989. gadā.
Doles tautas nams. Bijušais Doles saviesīgās biedrības nams. 17. gadsimta beigās pretī Sv. Annas Doles draudzes baznīcai tika uzcelts krogs, kuru 1907. gadā dibinātā Doles saviesīgā biedrība pārbūvēja savām vajadzībām. Namu atklāja 1911. gadā. Pēc Pirmā pasaules kara ēka nonāca pašvaldības īpašumā. Ēku pārbūvēja pēc arhitekta K. Zēversa projekta. Te atradās arī pasts, veikals bibliotēka. Padomju varas laikā te bija ciema padome. Vēlāk nams nonāca kolhoza īpašumā, tagad Ķekavas pagasta īpašums.
Doles – Ķekavas evaņģēliski luteriskā baznīca. 1783. gadā par Doles muižas īpašnieka Voldemāra Antona Levīza of Menāra līdzekļiem tika celta tagadējā baznīca, kas iesvētīta 1784.gadā. Celtnes autors ir Kristofors Hāberlands, Rīgas pilsētas būvmeistars, ne tikai vietējā klasicisma izcilākais pārstāvis, bet arī viens no lielākajiem arhitektiem vēsturisko stilu laikmetā vispār.
Piemiņas akmens represētajiem novadniekiem Odukalnā. Uzstādīts ar kolhoza "Ķekava" speciālistu un Tautas frontes dalībnieku atbalstu 1989. gadā.
Konfesiāli luteriskā baznīca Odukalnā. 2002. gada 4. augusts ir diena, kas noteikti kļūs par nozīmīgu Konfesionāli luteriskās baznīcas (KLB) vēstures sastāvdaļu. Šajā dienā Ķekavā tika iesvētīta pirmā mūsu baznīcas pašu celtā celtne un ordinēti četri jauni mācītāji.
Brāļu kapi pie Truseļiem. Atrodas vecā Jaunjelgavas ceļa malā, bijušās Jaunās muižas tuvumā. Apglabāti 1916.g. jūlija kaujās kritušie 96 1. Daugavgrīvas latviešu strēlnieku bataljona karavīri. Piemineklis atklāts 1930. gada maijā. To cēlusi brāļu kapu komiteja pēc arhitekta A. Birzenieka meta. 1916. gadā ierīkoti arī 1915. - 1916. gadā kritušo 69 krievu armijas karavīru brāļu kapi. Apbedīti arī 1944. gada septembrī - oktobrī kritušie karavīri. Veicot pārapbedīšanu no Spieķu kalna brāļu kapiem, 20.gs.70.gados te apglabāti arī 1916. gadā kritušie latviešu strēlnieku un krievu pulku karavīri.
Piemiņas akmens Eiženam Ostvaldam (1851. - 1932.), kas bija mežzinātnes un mežu meliorācijas pamatlicējs Latvijā, kā arī mežkopis un Rīgas politehniskā institūta docents, mežzinātņu doktors. Piemineklis atklāts 2003. g. novembrī. Kanāls ierīkots 19 .gs. b. pēc Eižena Ostvalda projekta. Kanāls ir 10,5 km garš, 10m plats un 3,5 m dziļš.
Katlakalna tautas nams un bibliotēka.Ēka celta 19. gs beigās kā Katlakalna pagasta un tiesas nams apdzīvotajā vietā, ko tolaik sauca par Pļavniekkalnu vai Pļavniekciemu. 1908. g. dibinātā Katlakalna bibliotēkas biedrība ne vien lika pamatus publiskai bibliotēkai un amatiermākslas kolektīvu darbībai, bet arī piedāvāja izglītojošus priekšlasījumus un izklaidējošas ballītes. Padomju Latvijas laikā (līdz 1974. g.) te izvietojās pašvaldība – Katlakalna ciema padomes Izpildu Komiteja – un notika deputātu sesijas; te darbojās Katlakalna klubs, kas turēja amatiermākslas kolektīvus, darbojās bibliotēka. Pirmajā stāvā bija veikals un feldšerpunkts.Kad 1974. g.Katlakalna ciemu pievienoja Ķekavai,zāle tika izmantota talcinieku un viesstrādnieku izmitināšanai. Pašlaik ēkā atkal darbojas tautas nams un bibliotēka, turpinās arī cieša sadarbība ar Pļavniekkalna skolu.
Putnu fabrika „Ķekava” un ciemats Ķekava. Celtniecība uzsākta 1964. g., valstij „atsavinot” kolhoza zemi Ķekavas upītes kreisajā krastā. Jaunbūves sāktas apdzīvot jau pirms nodošanas ekspluatācijā, bet oficiālie dati vēstī, ka kopumā no 1967.gada līdz 1984.gadam nodotas 14 daudzdzīvokļu mājas. Šajā ciematā, kas drīz vien sākts saukt par Jauno Ķekavu, attīstās arī sociālā infrastruktūra: 1969. gadā darbu sāk bērnudārzs 140 vietām (pašreizējāĶekavas pagasta pirmskolas izglītības iestāde „Ieviņa); 1970. gadā nodots ekspluatācijā klubs ar 350 vietām (tagadējais Ķekavas kultūras nams), pasts, veikals, sadzīves pakalpojumu centrs, 1974. gadā nodota ekspluatācijā ambulance, 1975. gadā - vidusskola ar 1070 vietām.
Rāmavas muiža. Atrodas 9 km no Rīgas, Rāmavā, vecās Bauskas šosejas malā. Vecā kungu māja, kurā no 1806. - 1850. gadam dzīvoja Garlībs Merķelis, nav saglabājusies, bet pašreizējā kungu māja datēta ar 19 .gadsimta vidu, vārti būvēti 20. gadsimta sākumā. Rakstnieka G. Merķeļa dzīves vieta iekļauta valsts nozīmes vēstures pieminekļu sarakstā. Muižas teritorijā uzstādīts piemiņas akmens Paulam Lejiņam (1883 – 1959). Bijis lauksaimniecības zinātņu doktors, LPSR zinātņu akadēmijas prezidents (1946.-1951.), izveidojis un vadījis Latvijas Universitātes, vēlāk Latvijas Lauksaimniecības akadēmijas mācību un pētījumu saimniecību "Rāmava" (muižas teritorijā). Pētījis lauksaimniecības dzīvnieku kopšanas, lopbarības ražošanas un izmantošanas problēmas.
Katlakalna kapi un Garlība Merķeļa piemineklis. Kapi ierīkoti 1938. gadā, savācotvienkopus Pirmajā pasaules karā un Brīvības cīņās kritušo pīšļus no dažādām Katlakalna pagasta vietām. Tur apbedīti arī Otrā pasaules kara nogalē – 1944. gada oktobra kaujās kritušie sarkanarmieši. Garlība Merķela kapa pieminekli 1869. gadā uzstādīja Rīgas Latviešu biedrība par saziedotiem līdzekļiem, atzīmējot G.. Merķeļa 100 dzimšanas dienu.
Katlakalna luteriešu baznīca. Tā ir valsts nozīmes arhitektūras un mākslas piemineklis līdz ar tās atsevišķiem būvelementiem un interjera dekoratīvo apdari. Atrodas Akmeņsalā Daugavas krastā. Celta 1794.gadā. Arhitekts K.Hāberlends. Baznīca veidota stingri klasiskās formās ar cilindrisku telpu un mūra kupola pārsegumu. Pie baznīcas apbedīts prāvests Roberts Feldmanis, kurš veidojis arī dendrāriju ar 84 veidu svešzemju augu sugu stādījumiem. Ar baznīcu saistās teikas un spoku stāsti. Piemēram - sākotnēji uz jumta bijis neliels dekoratīvs tornītis–„laterna”, bet tās jumtu noplēsa 1802. gada vētra, baznīcā sāka ieplūst ūdens un kupols iebruka. Remonts tika veikts 1809. gadā, bet „laternu” neatjaunoja. Ir arī nostāsts, ka laterna maldinājusi Daugavas kuģotājus – viņi to uztvēruši kā bāku, un tādēļ tā nojaukta.
Katlakalna priedes. Atrodas pie Katlakalna luteriešu baznīcas. Tā ir apmēram 200 gadu veca, dabiska priežu audze, kas kopš 1977.gada iekļauta valsts aizsargājamo dabas objektu sarakstā. Aizņem 13,6 ha lielu platību.
Daugmales pilskalns. Viena no senākajām apdzīvotajām vietām Latvijā ir Daugmales pilskalns. Tas bijis apdzīvots jau 2.gt. pirms Kr. No 10. līdz 12. gadsimtam tas bijis lielākais tirdzniecības un amatniecības centrs Baltijā, ko apdzīvoja zemgaļi un lībieši. Izteikta hipotēze, ka šeit bijusi senā zemgaļu osta (skandināvu teikās minētā osta "Dina"). Pilskalna aizsargvalnis ir 7 m augsts un 80 m garš, tā tuvumā atradusies senpilsēta un kapulauks. Par tirdzniecības sakariem liecina no Krievzemes, Skandināvijas, Rietumeiropas, Bizantijas, Ungārijas un arābu zemēm ievestas senlietas, kas atrastas arheoloģiskos izrakumos.
Nāves sala - ap 2 km2 liels lēzens paaugstinājums Daugavas kreisajā krastā. No rietumiem, ziemeļiem un austrumiem šo salu ieslēdz Daugava, no dienvidiem maza Daugavas pieteka. Vācu gāzu uzbrukums 1916.gada 25.septembrī Nāves salā pēc sava apjoma bija pirmais un lielākais šāda veida ieroču pielietojums pretinieka iznīcināšanai pirmajā pasaules karā Latvijā.
1924.gadā 27.jūlijā Latvijas Republikas Valsts prezidents Jānis Čakste atklāja pieminekli Nāves salas aizstāvjiem. Tā autors - arhitekts Eižens Laube (1880 -1967). Tas bija Latvijā pirmais Pirmā pasaules kara un Brīvības cīņu atcerei veltītais piemineklis.
Senču svētkalniņš – Daugavas krastā ar tēlnieka Tālivalža Muzikanta skulptūru „Važu rāvējs” (1994).
Bijusī kūdras fabrika „Baloži”. Dibināta 1947. gadā, ap kuru sākotnēji izveidojās strādnieku ciemats, bet no 1958. gada – pilsētciemats. 1978. gada kūdras fabrikai "Baloži" pievienota Latvijas kūdras mašīnbūves rūpnīca. Kūdras fabrikas ciematā dominē 20. gs. 50.-70. gadu apbūve, tas ir viens no unikālākajiem šāda veida apbūves kompleksiem Latvijā. Kūdras fabrikā strādāja galvenokārt viesstrādnieki, tāpēc pilsētā saglabājies raibs nacionālais sastāvs.
| 
; "Dienas foto")