Daugavpils


Sagatavot izdrukai
Daugavpils - Latgales lielākā pilsēta, otra lielākā valstī. Vēstures avotos tā pirmo reizi minēta 1275.gadā.

Pilsēta atrodas Latgales reģionā 232 km no galvaspilsētas Rīgas. Tuvākie kaimiņi ir Lietuvas Republika (25 km), Baltkrievija (32 km), Krievija (120 km).

Izdevīgais ģeogrāfiskais stāvoklis pēdējo gadsimtu laikā ļāvis pilsētai attīstīties par nozīmīgu Austrumlatvijas rūpniecības, izglītības, kultūras centru un transporta mezglu.

Tās administratīvā teritorija aizņem 72,5 km2, iedzīvotāju skaits 2003.gada beigās pēc Latvijas Republikas Centrālās statistikas pārvaldes datiem bija 112 132.

Pilsētā ir daudzveidīgs iedzīvotāju nacionālais sastāvs: krievi - 54,97%, latvieši -16,37%, poļi - 14,99%, baltkrievi - 8,65%, ukraiņi, lietuvieši,ebreji u.c. tautības.

Pilsētā ir daudzpusīgs rūpniecības nozaru spektrs, kuru pārstāv tādas nozares kā metālapstrāde, ķīmiskā rūpniecība, vieglā rūpniecība. Ir plašs tirdzniecības tīkls, kas nodrošina iedzīvotājiem augstu pakalpojumu kvalitāti.

[pic][dep3.jpg]Īpaši daudz pēdējā gada laikā ir paveikts pilsētas labiekārtošanā. Lai veiktu ielu, laukumu un ceļu remontu, par domes līdzekļiem tika iepirkta kvalitatīva tehnika, uzbūvēta un nodota ekspluatācijā asfaltbetona rūpnīca. Jaunais ceļu būves komplekss dos iespējas ietaupīt līdzekļus un nodrošināt kvalitatīvus darba rezultātus. Šī ražotne ir videi nekaitīga.

Sociālās infrastruktūras iestāžu tīkls Daugavpilī ir daudzveidīgs: 27 pirmsskolas iestādes, 27 vispārizglītojošās skolas, 2 arodvidusskolas, Mākslas vidusskola “Saules skola”, Mūzikas vidusskola, Latgales transporta koledža, Medicīnas skola, Tirdzniecības skola, kā arī veselības un sociālās aprūpes, kultūras un sporta iestādes.

Ikvienam vidusskolas absolventam ir reālas iespējas turpināt mācības Daugavpils universitātē, Rīgas Tehniskās universitātes, Baltijas Krievu institūta, Ekonomikas un kultūras augstskolas Daugavpils nodaļās, Latvijas Universitātes Pedagoģijas un psiholoģijas institūta Latgales nodaļā u.c. augstskolās.

Daugavpils universitāte ir kļuvusi par nozīmīgu Latgales novada izglītības un zinātnes centru. Līdzšinējām studiju programmām klāt nākušas jaunas programmas ekonomikā, socioloģijā un tiesību zinātnēs. Ar 2002.gada septembri tiks uzsāktas maģistra studiju programmas sabiedrības un iestāžu pārvaldē un ekonomikā.

[pic][dep4.jpg]Pilsētas pasākumu spektrs ir bagāts ar dažādām kultūras, izglītības, mākslas, sporta un atpūtas aktivitātēm. Tiek organizēti gan vietējā mēroga, gan starptautiski konkursi un festivāli. Daudzi kolektīvi ar savu sniegumu Latvijas un Daugavpils vārdu ir nesuši pasaulē- koris “Daugava”, deju kolektīvs “ Laima”, folkloras kopa “Dzīsme”, bērnu kolektīvi “Avotiņš”, “Kukuļečka” u.c. Aktīvi darbojas desmit kultūras biedrības.

Pilsētā ir daudz vietējās un valsts nozīmes arhitektūras, vēstures un kultūras pieminekļu. Unikāls ir Daugavpils cietoksnis, kas ir vienīgā šāda veida būve Eiropā, kura bez ievērojamām pārbūvēm saglabājusies līdz mūsu dienām.

Savdabīgs pilsētbūvniecības piemineklis ar 80 kultūrvēstures objektiem ir pilsētas vēsturiskais centrs. Tas pārsteidz ar ēku stilistisko daudzveidību un ar īpašas formas sarkano māla ķieģeļu māju fasādēm, kuras ieguvušas Latgales baroka apzīmējumu. Vienīgi Daugavpilij raksturīgo panorāmu veido Jaunbūves baznīcu ansamblis, kurā ietilpst dažādu konfesiju baznīcas.

Nozīmīgs apskates objekts ir arī Novadpētniecības un mākslas muzejs, to ik gadus apmeklē vairāk par divdesmit tūkstošiem apmeklētāju.

Daugavpils pamatoti lepojas arī ar saviem sporta kompleksiem. Mūsu pilsētas lepnums ir Ledus halle, atklātais peldbaseins, kas ir lielākais atklātais peldbaseins Baltijā u.c. sporta būves un kompleksi.

Daudzpusīgi sakari Daugavpili saista ar daudzām pasaules valstīm gan Austrumos, gan Rietumos, kur tai ir sadraudzības un sadarbības partneri: Hadersleva Dānijā, Radoma Polijā, Ferrāra Itālijā, Mūtāla Zviedrijā, Tampere Somijā, Narofominska un Sanktpēterburga Krievijas Federācijā. Izveidoti kontakti ar Harbinas pilsētu Ķīnas Tautas Republikā un Kohtla-Jervi Igaunijas Republikā.

2001.gada 9.novembrī, apmeklējot Baltijas valstis, kā Latvijas Republikas Valsts prezidentes viesis, pilsētu apmeklēja Viņa Karaliskā Augstība Velsas princis Čārlzs.

Daugavpils aug un attīstās, ar katru dienu kļūstot sakoptāka, ekonomiski stabilāka, tā ir gatava ieņemt savu noteiktu un paliekošu vietu valsts un starptautiskajā apritē.

Vēsture

Daugavpils pirmsākumi saistīti ar tirdzniecības ceļu, kas feodālisma laikā bija viena no lielākajām satiksmes maģistrālēm Austrumeiropā. Tas pieminēts skandināviešu sāgās 5. gs., kad gotlandieši pa Daugavu devušies uz Krieviju un tālāk uz Grieķiju. Par Daugavpils novada seno apdzīvotību liecina 1. gs. pirms Kristus dzimšanas - 4. gs, pēc Kristus dzimšanas romiešu monētu atradumi Daugavas labajā krastā netālu no Daugavpils, kā arī 2. gs. romiešu monētu depozīts un dažādi arheoloģiskie atradumi Vecpilī (Naujenē).

[pic][dep5.jpg]Vēstures avotos Daugavpils pirmo reizi minēta 1275. gadā, kad Livonijas ordenis pēc ordeņa mestra Ernsta fon Raceburga pavēles Vecpils latgaļu koka pils vietā sāka celt mūra pili - Dinaburgu. Pils komturijā ietilpa- Rēzeknes, Ludzas, Līksnas un Ilūkstes apgabali. Pie pils izveidojās apmetne, kas 13. un 14. gs. bija ievērojama tirdzniecības vieta. 15. gs. sākumā pili divreiz iekaroja lietuvieši, 1481.gadā pili izpostīja cara Ivana III karaspēks, tomēr tā vienmēr tika atjaunota. Livonijas karš iedragāja Livonijas ordeņa pozīcijas, un kopā ar daudzām citām pilīm 1559. gadā ordenis Dinaburgas cietoksni nodeva par ķīlu Polijas karalim un Lietuvas lielkņazam Sigismundam II Augustam.

1566. gadā pēc Livonijas ordeņa likvidēšanas, kad tagadējās Latgales un Vidzemes teritoriju iekļāva Lietuvas kņazistē, Dinaburga kļuva par Polijas vaivadijas Inflantijas centru un ieguva savu ģerboni. 1577. gadā Ivana IV Bargā karaspēks fo pilnīgi nopostīja. Robežposteni, kur saskārās Krievijas un Polijas intereses un līdz kuram reizumis nonāca zviedri, nevarēja atstāt nenocietinātu, tādēļ 19 km no vecās pils lejup pa Daugavu Ivans Bargais sāka jauna cietokšņa celtniecību.

Krievijas cara karavīru būvētais cietoksnis Šuņupes krastā, tāpat kā visa Latgale, pēc Livonijas kara nonāca Polijas pakļautībā. 1582.gadā Polijas karalis Stefans Batorijs Dinaburgai dāvāja Magdeburgas pilsētas tiesības, paverot tai ceļu uz plašāku attīstību.

Jezuītu misionāru izvietošanās Dinaburgā ienesa nozīmīgas pārmaiņas pilsētas attīstībā. Tā kļuva par Latgales kristīgās misijas centru. Pilsētas koka namu vidū izauga koka baznīca un divstāvu klosteris. 1625. gadā (citos avotos 1930. gadā) jezuīti atvēra pirmo skolu Latgalē.

Pēc Altmarkas miera līguma Dinaburga kļuva arī par Latgales administratīvo centru. 1647. gadā ar Polijas seima lēmumu Dinaburga kļuva par graudu un citu preču pārkraušanas vietu. Attīstījās pilsētas ekonomika, to pārvaldīja karaļa iecelts vecākais un četri padomnieki.

1656. gadā starp Krieviju un Zviedriju norisinājās kaujas pie Daugavas. Sv. Borisa un Gļeba dienā krievi ieņēma Dinaburgu, un cars Aleksejs Mihailovičs pilsētu pārdēvēja par Borisogļebsku. Sākās cietokšņa atjaunošanas darbi, uzcēla Borisa un Gļeba koka baznīcu, un pilsētā atgriezās iedzīvotāji, bet jau visai drīz, 1667.gadā, Dinaburga tika atdota Polijai un pārveidota par Latgales administratīvo centru un bīskapu rezidenci. Jezuītu aktīvas darbības rezultātā parādījās katedrāle un katoļu garīdznieku skola, te uz dzīvi pārcēlās poļu muižniecība.

1772. gadā, pēc Polijas pirmās sadalīšanas, Dinaburgu pievienoja Krievijai, tā kļuva par Polockas guberņas apriņķa pilsētu. Pēc tam tā tika iekļauta Vitebskas guberņā. 1810. gadā, saasinoties Krievijas attiecībām ar Franciju, bija nolemts Dinaburgas nelielo cietoksni pārbūvēt par pirmās klases cietoksni ar aizsardzības joslu. No jezuītiem un pilsētas iedzīvotājiem atpirka zemi, un inženiera pulkveža J.Hekela vadibā uzsāka cietokšņa celtniecību. Līdz Napoleona iebrukumam bija izveidoti tikai pagaidu nocietinājumi: 1812. gadā, atvairījusi franču uzbrukumu, krievu armija cietoksni atstāja. Franču karaspēks nodedzināja koka apbūvi un nopostīja mūra fortifikācijas celtnes. Cietokšņa būvdarbi atsākās 1813. gadā. To iesvētīja 1833. gadā, bet būvdarbi turpinājās līdz pat 1878. gadam. Tas bija zaudējis stratēģisko nozīmi un turpmāk kalpoja par ieroču un pārtikas krājumu noliktavu un cietumu.

Jezuīti atvēra pirmo skolu Latgalē. Pēc Altmarkas miera līguma Dinaburga kļuva arī par Latgales administratīvo centru. 1647. gadā ar Polijas seima lēmumu Dinaburga kļuva par graudu un citu preču pārkraušanas vietu. Attīstījās pilsētas.

19. gs. 30. gados sāka veidoties Lielā priekšpilsēta - tagadējais pilsētas centrs. Arhitekts A.Štauberts, kas strādāja pie cietokšņa ansambļa apbūves, projektēja arī jaunās apriņķa pārvaldes administratīvās ēkas. 1841. gadā, lai pasargātu pilsētu no pavasara paliem, pēc inženiera Meļņikova projekta pabeidza 8 km gara aizsargdambja būvi.

[pic][dep6.jpg]Visnozīmīgākās pārmaiņas Dinaburgas saimnieciskajā dzīvē ienesa dzelzceļa izbūve - 1860. gadā. Dzelzceļa līnija Pēterburga-Varšava savienoja Dinaburgu ar Pēterburgu, bet 1862. gadā ar Varšavu, 1861. gadā sliežu ceļš savienoja Rīgu un Dinaburgu. Likumsakarīga bija lokomotīvju remonta darbnīcu atklāšana 1866.gadā. Gadsimtu mijā Vitebskas guberņā Dinaburga bija pirmā ekonomiski attīstītākā pilsēta. 1893. gadā ar Krievijas imperatora Aleksandra III pavēli Dinaburgu pārdēvēja par Dvinsku.

Pilsētas ekonomisko attīstību pārtrauca Pirmais pasaules karš. Daļu no rūpniecības uzņēmumiem kopā ar strādniekiem evakuēja uz Krieviju. 1918. gada februārī vācu karaspēks ienāca Dvinskā, bet decembrī bez cīņām tā pārgāja lielinieku rokās. Poļu karaspēks kopā ar Latvijas armijas vienībām pilsētu atbrīvoja 1920. gada 3. janvārī.

Pilsēta ieguva jaunu nosaukumu - Daugavpils. Pirmajos neatkarības gados saimnieciskā dzīve attīstījās lēni. Veidojās sīktirgotavas un privātuzņēmumi. 1935. gadā Daugavpilī bija 2014 tirdzniecības un 108 rūpniecības uzņēmumi.

1940. gada 17. jūnijā pilsētā ienāca padomju tanki. 1941. gadā krievu okupāciju nomainīja vācu okupācija. Priekštilta nocietinājumu fortā ierīkoja ebreju geto, aiz cietokšņa ziemeļu vaļņiem atradās krievu karagūstekņu nometne Stalag 340. Otrā pasaules kara laikā bombardēšanās un ugunsgrēkos Daugavpilī gāja bojā 2/3 apbūves: pilnīgi bija sagrauts Gajoks un pilsētas centrs, nodegusi lielākā Jaunbūves daļa. Saglabājies bija cietoksnis, izcilākais arhitektūras un vēstures piemineklis.

1944. gada 27. jūlijā Sarkanās armijas daļas iesoļoja Daugavpili. Otrreizējā okupācija ilga līdz 1991. gadam, kad tautas atmodas laikā arī Daugavpilī pacēla sarkanbaltsarkanos karogus.

Pēckara gados rūpniecība un saimnieciskā dzīve Daugavpilī tika atjaunota. Rūpniecības attīstības politika bāzējās uz izejvielu ievešanu un saražotās produkcijas izvešanu uz Padomju Savienības reģioniem. Tās realizācijas rezultātā parādījās triecienceltnes: Daugavpils ķīmiskās šķiedras rūpnīca un dzīvojamais rajons, Daugavpils pievadķēžu rūpnīca, būvmateriālu un konstrukciju rūpnīca, mēbeļu fabrika u.c. Jauno ražotņu darbību nodrošināja no Padomju Savienības uzaicinātie speciālisti un strādnieki. Attīstījās arī vieglā un pārtikas rūpniecība, kas ar savu produkciju nodrošināja Daugavpils reģiona un Latvijas iedzīvotājus.

Daba

Daugavpils atrodas Latvijas dienvidaustrumos, Daugavas (garums- 1020 km, no tiem 367 Latvijas teritorijā) - Latvijas lielākās upes abos krastos. Pilsētas teritorija iestiepjas Austrumlatvijas zemienes DA daļā, Jersikas līdzenumā, ZA to ieskauj Latgales augstiene. Austrumos tā robežojas ar Augšdaugavas aizsargājamo ainavu apvidu.

[pic][dep1.jpg]Sventes ezers Pilsētas lielākā daļa atrodas platajā asimetriskajā Daugavas ielejā. Tās ģeoloģiskā uzbūve ir ļoti savdabīga - 300 miljonu gadu veci vidus un augšdevona sistēmas smilšakmeņi un slānekļi veido tā saucamo Daugavpils depresiju, kas ir 250 m dziļumā (Latvijā vidēji 10-20 m dziļumā). Daugavas labajā krastā raksturīgi priežu mežiem apauguši sīkpauguraini smiltāji. Tā ir viena no nedaudzajām vietām Latvijā, kur saglabājušās un reizēm funkcionē (pārvietojas) unikālās kontinentālās kāpas. Kalkūnos, 4 km uz dienvidiem no pilsētas, vairākus gadsimtus bija māla atradnes, kuru krājumus izmantoja pilsētas celtniecībā.

Dabas parks Daugavas loki Daugavpilī ir viskontinentālākais klimats Latvijā.
Vidējā temperatūra ir+6,4°C.
Augstākā gada temperatūra +38,4° C
Zemākā gada temperatūra - 35,1° C.
Nokrišņu daudzums - 654 mm gadā.
Saules gaisma - 1809 stundas gadā.

Daugavpils ir ūdeņiem visbagātākā pilsēta Latvijā - piecpadsmit ezeri, astoņas upes un strautiņi, kā ari lieli tautsaimnieciski nozīmīgi pazemes ūdens krājumi. Pilsētas teritorijā atrodas Lielais Stropu ezers (417,9 ha), kas pa kanālu saņem ūdeni no Mazā Stropu ezera (15,3 ha). Mazākas ūdenskrātuves ir Šuņezers, Stropiņš, Plācenis (Platinkas), Zirgu, Lielais un Mazais Trijkartu ezers, kā arī Daugavas labā krasta pieteka Šuņupe un kreisā krasta pieteka Laucesa. Nātrija hlorīda sālsūdeņi ar paaugstinātu broma saturu atrasti dziļurbuma akās 554 m dziļumā. Ar hlorīda tipa minerālūdeņiem un ārstnieciskām dūņām bagāts ir Mežciema mikrorajons. Tā balneoloģiskos resursus sāka izmantot jau 19. gs. 80. gados grāfs Jans Plāters-Zibergs. Mūsdienās te izvietots vietējais rehabilitācijas centrs. Pilsētnieku iemīļota atputas vieta ir priežu mežiem bagātā Stropu ezera apkaime.

[pic][dep2.jpg]Meži un parki veido Daugavpils zaļo rotu un rekreācijas resursus apmēram 10 400 ha platībā. No koku sugām dominē priedes (80%), bērzi (10%), egles (7%). Meži ir bagāti ar reto aizsargājamo augu sugām, te dzīvo 39 Latvijā sastopamās zīdītāju sugas, 139 putnu sugas. Daugavā un reģiona ūdeņos mīt 22 zivju sugas. Vides izglītojošu un audzinošu darbu pilsētā un reģionā veic Daugavpils Universitātes Dabas izpētes un vides izglītības centrs (DIVIC). Lielu popularitāti ieguvis Daugavpils zoodārzs, kuru izveidojis Dr. M.Pupiņš. Te darbojas Latvijā vienīgā zinātniski pētnieciskā laboratorija unikālās purva bruņrupuča sugas Emus orbicularis populācijas pavairošanai.

2004-07-23 Daugavpils


Travellatvia iesaka


 
Kur atpūsties Latvijā ? Lasiet vēl
Nosaukums:
Paplašinātais meklētājs
Iesakam apmeklēt Skatīt citus

Dienas foto

Dienas foto

Ziņu izsūtīšana

Notikumu kalendārs