Bavārijas pārsteigumiCeļvedī par Vāciju Bavārija bija nodēvēta par tūristu paradīzi. Nevarētu teikt, ka mēs tam pilnīgi piekritām. Daba, te, protams, ir brīnišķīga, taču vāciešu izslavētā kārtība dažubrīd šķita dīvaina, kaut gan varbūt tā vienkārši nebija piemērota brīviem ceļotājiem, kas vēlējās šo federālo zemi izbaudīt, nepiesaistīti nekādiem tūrisma maršrutiem un naktsmājas izvēloties nevis iepriekš, bet gan ceļojuma laikā. Vispirms – sliktās ziņas Pirmkārt, Bavārija ceļošanai ir piemērota tikai "ļoti agriem putniem". Kafejnīcas un restorāni daudzās tūristu iecienītās vietās pēc pulksten 19 jau ir slēgti, pacēlāji uz kalnu virsotnēm daudzviet tūristus ved tikai līdz pulksten 16.30, kuģīši pa kalnu ezeriem beidz kursēt 17.30, tā ka dienas laikā var pagūt apskatīt diezgan maz, ja ņem vērā, cik daudz te iespējams redzēt. Jo sevišķi mūs nokaitināja tas, ka princips "netraucējiet mūs vēlu vakaros" bija ieviests arī dažās viesnīcās. Apmešanās vietu administratori mēdz strādāt tikai līdz pulksten 22 vai 23, un vēlāk šajās viesnīcās iekārtoties nav iespējams, jo vēlā vakara stundā nevienam ne prātā nenāca ar mums kontaktēties. Dažās viesnīcās kapa klusums valdīja arī tad, ja nekādas norādes par personāla darba laiku pie ieejas nebija. Otrkārt, īpatnēja ir viesnīcu izmaksu sistēma. Līdz šim bijām domājuši, ka ar viesnīcu cenām ir tā: jo viesnīca labāka un tuvāk centram, jo lielākā pilsētā vai tūristu iecienītākā vietā tā atrodas, jo tā ir dārgāka un, protams, otrādi. Bavārijā šo iedomāto principu aizmirstiet! Mūsuprāt, te nekādas loģiskas cenu sistēmas vienkārši nav. Ja arī apmešanās vietu cenām te bija kāda cita sistēma, mums nedēļas laikā to neizdevās izprast. Piemēram, iebraucam Minhenē. Domājam, ka apmetīsimies kādā tās priekšpilsētā. Atrodam netālu no pilsētas robežas nelielu, pēc skata vienkāršu hoteli. Uzzinot divvietīgā numura cenu, sastingstam – 98 eiro. Taču mums pat nav iespējas pārdomāt, vai šo greznību varam atļauties, jo uzzinām, ka visi numuri ir aizņemti. Mūs pārņem bezcerība: ja, mūsuprāt, dārgā nomales hotelī nav brīvu istabu, uz ko mēs te vispār varam cerēt. Vai mums būs kur pārnakšņot un, ja būs, tad par kādu naudu? Kaut tā nemaz neesam gribējuši, viesnīcas meklējumos arvien vairāk tuvojamies centram. Galu galā gandrīz pašā pilsētas viducī, tuvu vecpilsētai, atrodam numuru par 60 eiro. Mums tas izdodas pēdējā brīdī: šajā viesnīcā ļauts iekārtoties tikai līdz pulksten 23, mēs ieradāmies 22.30. Citu vakaru, vēl arvien cerot, ka te strādā mūsu iedomātais naktsmāju cenu princips, un baidoties no milzīgām viesnīcu cenām mūsu ceļa mērķī Rotenburgā pie Tauberes upes, kas ir slavena viduslaiku pilsētiņa, nolemjam nakšņot mazā, neievērojamā, atvainojiet, pat neglītā pilsētelē. Viesnīca nav neko lepna, bet istaba ir milzīga: par 75 eiro. Nākamajā rītā, ierodoties Rotenburgā, secinām, ka te varējām nakšņot senlaicīgā namā, pašā centrā, maksājot gandrīz divreiz mazāk. Treškārt, te nevar paļauties arī uz ēstuvju norādītajiem darba laikiem. Piemēram, pulksten 21.30 ieradāmies kādā Nirnbergas krodziņā, lai pavakariņotu. Tā norādītais darba laiks bija līdz pulksten 23. Taču te jutāmies kā ne sevišķi vēlami pārāk vēli viesi. Nepieklājīgi gan vācieši nav nekad, taču ēdienu mums oficianti nesa gandrīz skriešus, un radās sajūta, ka arī virtuvē tas ir gatavots mežonīgā steigā. Ap pulksten 22 krodziņā ienāca vēl kāds pāris, kuru apkalpojošais personāls ar pāris laipnām, bet ierunas nepieļaujošām frāzēm izraidīja. Pēc tam apkalpotāji mūsu klātbūtnē sāka kraut krēslus uz galdiem un slaucīt grīdu. Par veikaliem es, protams, nemaz nerunāšu. Katram zināms, ka rīdziniekam, kas pieradis pie diennakts veikalu servisa, grūti justies komfortabli pilsētā, kur iepirkties var tikai līdz sešiem, bet sestdienās un svētdienās – labi ja līdz pulksten 12. Ceturtkārt, cilvēks, kurš pirms braukšanas uz Vāczemi salasījies ceļvežos par vācu tradicionālajiem ēdieniem – ceptajām desiņām un Švarcvaldes kūku – un nolēmis to visu nobaudīt, var sadusmoties par to, ka šie ēdieni nav nemaz tik plaši pieejami. Piemēram, Minhenē tradicionālās desas tā arī nenobaudījām, jo no visām pusēm mums virsū spiedās ķīniešu, horvātu, itāliešu un tamlīdzīgi restorāni. Taisnības labad gan jābilst, ka tieši Minhenes rātslaukumā atrodas ēstuve, kas esot balto bavāriešu desiņu dzimtene. Taču te bija tik maz galdiņu un tik šaurs, ka saprotām – nogurušiem ceļotājiem šeit nav tā piemērotākā vieta. Desiņas nobaudījām Nirnbergā, taču Švarcvaldes kūku neviena ēstuve, kurās bijām, pat nepiedāvāja. Nirnbergā, kā jau solīts ceļvežos, varēja nopirkt arī "Lebkuchen", kas patiesībā ir dažādu veidu mīkstās piparkūkas. Tās ir pārlietas ar šokolādes vai balto glazūru, pildītas ar riekstiem vai žāvētiem augļiem un neizsakāmi gardas. Vislabākās "Lebkuchen" var nopirkt pilsētas tirgus laukumā. Piektkārt, Bavārijas cenas var izputināt. Mēs divas stundas staigājām pa kalniem, un domājām, vai braukt uz Vācijas augstāko virsotni Cūgšpici, jo nokļūšana turp maksāja 43 eiro vienai personai. Nē, nē, tā nav maksa par braucienu greznā helikopterā ar šampanieti, kas iekļauts cenā. Šādu naudu prasa par pusstundas braucienu ar vilcienu un pēc tam pacēlāju vai desmit minūšu braucienu ātrākā funikulierī. Taisnības labad jābilst, ka veikalos cenas ir līdzīgas kā Latvijā, taču ceļotājs parasti pats ēst negatavo, tāpēc jāmeklē krodziņi, kur par pusdienām būs jāmaksā vismaz 25 eiro. Sestkārt, Bavārijas pilsētu tūrisma informācijas centros darbinieki var pastāstīt un iedot materiālus tikai par šo konkrēto pilsētu, nevis par visu reģionu. Dažviet gan pieejams internets par brīvu, lai apmeklētājs pats kādā mājaslapā varētu atrast visu nepieciešamo. Septītkārt, Vācijas izdaudzinātā kārtība bieži vien var izrādīties mīts. Daža sena skaista cietokšņa tumšākos kaktus kāds arī mūsdienās izmanto par tualeti, ielas bieži vien ir netīras, Minhenes centrā Nacionālsociālisma upuru laukums bija aizaudzis kā mūsu siena pļavas ap Jāņiem un nenosakāmas izcelsmes mēslu es atradu pat cienījamā viesnīcā uz vannas malas. Bavārija lauž stereotipus par Vāciju. Taču ar šo kritisko ievadu es nebūt jūs negribu atturēt no Bavārijas apmeklēšanas. Vēlos tikai brīdināt, lai šīs dīvainības jūs nepārsteigtu nesagatavotus un lai jūs jau iepriekš zinātu, ka visas cerības var arī nepiepildīties. Lieciet mugursomā ziemas jakas! Manuprāt, visskaistākā Bavārija ir tieši Alpu apkaimē. No šejienes, no Berhesgādenes apgabala, mēs arī sākām Bavārijas iepazīšanu. Šajā apkārtnē ir daudz mazu ciematiņu un pilsētiņu, kas vilina tūristus, pasludinot sevi par gaisa vai klimata kūrortu. Par ievērojamāko šejienes vietu uzskata Ķēniņa ezeru. Tas atrodas kalnu aizā, bet ir gana liels, lai pa to varētu braukt ar senlaicīga izskata kuģīšiem. Var doties divu stundu braucienā par 14 eiro vai pusotras stundas braucienā par 11 eiro. Mēs izvēlamies īsāko un lētāko braucienu. Kuģītis mūs aizvedīs līdz pieturai "Svētais Bartolomejs", kur varēsim uzkavēties, bet pēc tam ar jebkuru citu kuģi atbraukt atpakaļ. Brauciens ir pasakains. Lai uz kuru pusi vērstos skats, visur ir brīnišķīgas kalnu ainavas, klintis un no kalniem lejā skrien kalnu upes. Brauciena laikā kuģītis pēkšņi apstājas, gids atver tā durvis, izņem no futrāļa trompeti un sāk to spēlēt, demonstrējot, kādu atbalsi rada Alpu klintis. Atbalss ir līdz šim nedzirdēta: no kalniem atplūst gandrīz tādas pašas un tikpat skaļas skaņas, kādas nāca no trompetes. Gids arī stāsta par mazo Svētā Bartolomeja baznīciņu, ko ieraudzīsim savā galamērķī, un par to, ka tur, nelielajā zemes laukumā starp kalniem un ezeru, dzīvo tikai divas ģimenes, kas nodarbojas ar zvejniecību. Taču, klausoties gida stāstījumā, pēkšņi jūtam, ka strauji mainās laika apstākļi. Līdz šim zināju, ka kalnos tie ir mainīgi, bet nebiju domājusi, ka arī ielejās tie mainās tikpat strauji kā virsotnē. Dažu minūšu laikā gaisa temperatūra noslīd no apmēram 20 līdz kādiem desmit grādiem. Ezerā saceļas viļņi. Kad nokļūstam pie Bartolomeja baznīcas, redzam, ka tirgoņi, kas te sastopami visās tūristu iecienītās vietās, kā no viesuļvētras bīdamies, histēriskā ātrumā ver ciet savas tirgotavas. Bet mēs, kam nav līdzi nekāda siltāka apģērba, aplūkojam mazo vienkāršo baznīciņu un lielajā vējā tomēr dodamies pastaigā. Pusotras stundas gājiena attālumā no šejienes ir ledus krāteris, kur skats esot vienkārši neaizmirstams, bet mums aukstuma pietiek arī ielejā, tāpēc nolemjam nekur nedoties. Apskatām pieradinātos briežus, kas ganās netālu no baznīcas, zvejnieku namus, kuru jumti nostiprināti ar akmeņiem, lai spēcīgais vējš, kas laikam te ir biežs viesis, tos nenoposta. Pēc neilgas pastaigas ļoti pārsaluši dodamies uz kuģu piestātni un tiekam tajā pašā kuģītī, ar kuru atbraucām. Lielie viļņi nav rimušies, iepriekš omulīgais gids neko vairs nestāsta un nespēlē, kuģa vadītājs izskatās ļoti nervozs, mazais kuģītis lēkā pa viļņiem, bet galā tiekam laimīgi bez nepatīkamiem pārsteigumiem. Netālu no Ķēniņa ezera ir Hintera ezers. Ceļvežos ieteikts doties ap to stundu garā pastaigā. Kamēr līdz ezeram nokļūstam, lielais vējš jau rimies, un Hinters mūs sagaida pavisam rāms. Pastaiga gar to pa meža takām ir nedaudz garlaicīga, tāpēc dažbrīd labāk vērojam kalnu upi, kas kādu gabalu tek līdzās ezeram. Kalnu upes te ir ļoti straujas, tās tek pa baltiem akmeņiem klātu gultni, tāpēc arī ūdens izskatās kā atšķaidīts piens. Hintera ezerā ir daudz pīļu, kurām ir pārošanās laiks, un pārsvarā tās plunčājas divatā. Dažas pīļu mātes jau sēž uz olām. Acīmredzot te dzīvniekiem ir ļoti droša dzīve, ja pīles nebaidās savas ligzdas vīt vietās, kas cilvēkiem no krasta labi redzamas. Saldās pilsētas un atgriešanās ziemā Otrs tūristu iecienīts Bavārijas Alpu rajons ir Garmišpartenkirhenes apkaime. Mēs turp devāmies tāpēc, ka vēlējos pabūt olimpiskajā pilsētiņā. Spēles te gan notika tālajā 1936. gadā, tāpēc nospriedu, ka olimpiskais komplekss, kas izskatās diezgan moderns, celts vēlāk. Tomēr pēc tam noskaidroju, ka ledushalle un citas ziemas olimpiādei nepieciešamās ēkas patiesi celtas 1936. gadā un nav būtiski pārbūvētas. Kaut arī olimpiskā slava šai pilsētai sen aiz muguras, daudzas slēpošanas trases Garmišas apkaimē ir vēl arvien. 1978. gadā te notika pasaules čempionāts kalnu slēpošanā, bet vēl šogad te norisinājās pasaules kausa posms. Taču, salīdzinot ar Austrijas Alpiem, jāsaka, ka Bavārijas Alpos slēpošana tomēr nav tik ērta, jo pacēlāji neaizved tieši līdz viesnīcai. Kopumā Garmišpartenkirhene ar savām sakoptajām mājām, kurām daudzām ir apgleznotas fasādes, ir jauka, taču maza, es pat teiktu, provinciāla pilsētiņa. Kā daudzās citās Alpu mazpilsētās arī te var brīnīties par vāciešu gaumi. Daudzos dārzos izvietoti krāsaini keramikas rūķi un uz stabiem uzspraustas košas stikla bumbas, kas vairāk piestāvētu slāvu mentalitātei. Vēl te var brīnīties par bavāriešu saldumkāri. Gan Garmišpartenkirhenē, gan citviet biju pārsteigta, ka galvenajās pilsētiņas ielās ir neskaitāmas beķerejas un saldējuma kafejnīcas. Kad sestdienas rītā kādā maiznīcā ejam iedzert kafiju, varam novērot vācu mazpilsētas iepirkšanās un tirdzniecības tradīcijas. Pēc rīta smalkmaizītēm un dienišķās maizes vācieši nāk omulīgi un smaidīgi. Vēl smaidīgākas un omulīgākas ir pārdevējas, kas nemitīgi gandrīz korī lallina: "Sch˙ne Wochenende!", "Wiedersc˙n!" un tamlīdzīgi. Ņemot vērā, ka man visapkārt ir saldās maizītes un kūkas, kafijošanas noslēgumā jūtos tā, it kā ausis būtu aizbirušas ar pūdercukuru, kaut nebūt neesmu padomju apkalpošanas tradīciju cienītāja. Šajā dienā – 8. maijā – te tika svinēti arī pavasara svētki. Pilsētas ielās bija uzstādīti senlaicīgi karuseļi, pie rotaļlietu veikala uz ielas izkārtotas rotaļu vilciena sliedes. Vilciens bija iespaidīgs. Tā sliedes bija vismaz piecdesmit metru garumā, un lokomotīve tika darbināta tāpat kā īstās tvaika lokomotīves, kad tās mugurpusē ar liekšķeri saber ogles. No Garmišpartenkirhenes ērti, bet, kā jau minēju, dārgi, var nokļūt Vācijas augstākajā virstonē – Cūgšpicē, kas ir 2964 metrus augsta. Sākumā, braucot turp ar vilcienu, kura riteņu īpašā konstrukcija ļauj tam rāpties pa stāvu virsmu, varējām vērot kalnu ainavas: klintis, mazus kalnu ezeriņus. Kalnu dzīvniekus gan nemanījām, bet ielejā jau bijām redzējuši neskaitāmas vāveres, kurām acīmredzot garšo egļu čiekuri. Vēlāk vilciens iebrauca garā, kalnā izcirstā tunelī un brauciens vairs nemaz nebija aizraujošs. Sajūtas šajā kalna alā nebija sevišķi patīkamas. Kad vilciens izkļūst no tuneļa, drīz vien klāt ir galapunkts. Te, aptuveni 2000 metru virs jūras līmeņa, ir ledājs, mēs atgriezāmies īstā ziemā. Maija sākumā gaisa temperatūra šeit bija plus divi grādi un sniga sniegs, radot patiesi biezu sniega segu. Kaut arī šī ir viena no retajām vietām, kur var slēpot un snovot visu gadu, īpaši daudz šā sporta cienītāju nemanījām. Izskatījās, ka vairāk šo vietu kalnu apskatei iecienījuši vienkārši tūristi vai cilvēki, kuri uzskata, ka slēpošanai domāta tikai ziema. Ledājā uzcelta baznīciņa, kas Vācijā atrodas visaugstāk virs jūras līmeņa. Pie tās ir piemiņas plāksne kalnos bojā gājušajiem. No iekšpuses mazo ēku nevarējām apskatīt, jo to atver tikai uz dievkalpojuma laiku. Uz pašu Cūgšpici ved funikulieris. Augstienē ir uzbūvēta daudzstāvu ēka ar restorānu, kinozāli un terasi, no kuras var aplūkot Alpu varenību. Pasaku pils "apgānīšana" Netālu no Garmišpartenkirhenes atrodas vieta, ko Bavārijas karaļi bija iecienījuši piļu celšanai. Tuvu cita citai atrodas Linderhofas pils, kur mitinājies gan karalis Maksimilāns II, gan Ludviķis II, Neišvānšteinas pils, kas celta kā jau minētā Ludviķa II sapņu pils, un Hoenšvangava, kur Ludviķis pavadīja bērnību. No šīm trim pilīm apmeklējumam izvēlējāmies visiespaidīgāko – Neišvānšteinas pili. Tā izskatās tieši tāda, kādai, manuprāt, ir jābūt pilij: augsta, varena, daudziem smalkiem tronīšiem. Ceļvedī rakstīts, ka tā celta no 1869. līdz 1886. gadam, apvienojot dažādus arhitektūras stilus. Iespējams, tieši tāpēc šī ēka ir tik neatkārtojama. Turklāt interjers arī ir tāds, kāds pilij pienākas. Mani vienmēr kaitinājušas pilis, kur no senā interjera nav palicis nekas, bet stikla būros saliktas karaļa karotītes, karalienes vēdeklīši un bruņinieku zobeni. Pils celta grezna. Domājot par to, kādam jābūt viņa miteklim, Ludviķis iespaidojās no Riharda Vāgnera operām. Pašu komponistu viņš dievināja un rakstīja viņam eksaltētas vēstules. Sienu gleznojumos šajā pilī pārsvarā attēloti operu varoņi, izveidota ārkārtīgi koša dziedoņu zāle, kur bija paredzēts uzvest operas. Taču arī citas telpas izrotātas gan gleznojumiem, gan smalkiem kokgrebumiem, gan īsti karaliskām mēbelēm. Troņa zāle celta tā, lai, tajā ienākot, apmeklētājs justos kā baznīcā un, protams, izrādītu attiecīgu cieņu. Pa pils logiem paveras lieliska kalnu ainava un redzama kalnu upe. Vēstulē Vāgneram Ludviķis bija rakstījis, ka šī ir skaistākā no vietām, kas mūziķi iedvesmos jaunu šedevru radīšanai, un ka arī pati pils veltīta mūziķim. Tomēr Vāgners te nepaguva apmeklēt savu cienītāju, jo neilgu laiku pēc pils pabeigšanas Ludviķis mīklaini noslīka. Daudz spriests par to, vai viņš nav kritis par kādas sazvērestības upuri, taču ekscentriskā skaistuma mīļotāja nāves noslēpums tā arī nav atklāts. Jau drīz pēc Ludviķa nāves Neišvānšteinas pils tika atvērta sabiedrībai. Ludviķis nebija vēlējies, lai pili apmeklē vienkārši ziņkārīgie, jo uzskatīja, ka tautas acis to apgānīšot. Tagad brīnišķīgo ēku "apgāna" 1,3 miljoni tūristu gadā. No pils ērti sasniedzams tilts pār kalnu upi, kas redzama no karaļa guļamistabas loga. Arī šis tilts celts jau Ludviķa laikā. Raušamies tornī "uz pašu risku" Par vienu no Bavārijas pērlēm uzskata arī seno pilsētiņu Rotenburgu pie Tauberes upes. 1274. gadā šī pilsēta kļuva par senās Romas impērijas brīvpilsētu, bet visvairāk tā attīstījās 15. gadsimtā. Rotenburgas vecpilsēta, kuru ieskauj sens valnis ar novērošanas lūciņām un torņiem, kopš viduslaikiem neko daudz nav mainījusies. Gan baznīcas, gan citas nozīmīgas senās ēkas celtas gotikas stilā. Pilsētas rātsnams sastāv no divām daļām: viena puse tam ir gotiska ar gotisku torni, otrā pusē redzamas baroka stila arkādes. Tornī var uzkāpt. Informācijas centrā paņemtie materiāli sola "brīnišķīgu skatu uz pilsētu", bet neko nesaka par kāpšanas apstākļiem. Sākumā ir tādas pašas augstas kāpnes kā jebkur citur, kur esmu raususies augstos torņos, bet pēc tam telpa kļūst arvien šaurāka un jāsāk domāt par to, cik bieži apaļāki cilvēki šajā kāpņu telpā iesprūst, jo lejā nav brīdinājuma, ka personām, kuru svars pārsniedz 90 kilogramus vai apkārtmērs zināmās ķermeņa daļās 100 centimetrus, te labāk nenākt, kaut tāds brīdinājums, te, mūsuprāt, būtu ļoti noderīgs. Kad jau esam gandrīz sasnieguši izeju uz skatu platformas, pamanām piespraustu paziņojumu. Rotenburgas pašvaldība mūs brīdina, ka tālāka kāpšana ir "uz mūsu pašu risku". Lai iepriekšējā spraukšanās pa šauro gandrīz bezizeju nebūtu bijusi lieka, paši uz savu risku dodamies tālāk un nonākam pie miniatūrām stāvām, pie lūkas pieslietām trepēm. Sirdij adrenalīnā dauzoties, kāpjam augstāk un beidzot esam skatu platformā, kas nav platāka par metru, taču skats uz senajiem 15. un 16. gadsimta ēku jumtiem patiesi ir jauks. Pilsētas muzejs ir iekārtots bijušajā dominikāņu klostera ēkā. Turp devāmies tāpēc, ka ēkā apskatāma autentiska klostera virtuve, kas ir senākais saglabātais ķēķis Vācijā. Virtuve ir tumša un vienkārša. Uz klona grīdas kādreiz tepat virtuvē sadalīti kautie dzīvnieki. Jā, toreiz nebija nekādu Eiropas Savienības higiēnas prasību! Rotenburgas firmas ēdiens ir no smilšu cepumiem veidotas bumbas, ko sauc par sniega bumbām. Lētākās no tām ir vienkārši biezā kārtā apkaisītas ar pūdercukuru, citas pildītas ar šokolādes, šampanieša, karameļu un vēl visdažādākajiem krēmiem. Netālu no pilsētas rātslaukuma atrodas veikaliņš, kur sniega bumbas cep un tirgo ģimene, kas to darījusi jau simtiem gadu. Vēl viens šīs pilsētas simbols ir Riekstkodis. Jā, jā, tas pats koka vīriņš ar cēlu sirdi, kurš darbojās slavenajā Hofmaņa pasakā. Te to tirgo vai visos suvenīru veikalos, pie kuru durvīm tūristus sagaida ļoti liela izmēra Riekstkodis. Taču visplašākā šā pasakas varoņa un arī citu rotaļlietu izvēle ir Ziemassvētku veikalā. Ieejot tajā, mūs pārņēma patiesa ziemas saulgriežu izjūta. Greznas, lielas egles, citi rotājumi un visdažādākie riekstkoži: ne tikai klasiskajā, bet arī pavāra, rūķa un pat Betmena veidolā. Fotografēt gan visu šo krāšņumu nez kādēļ ir aizliegts. Hitlera izvēlētā dzimtene Taču Bavārija nav tikai skaisti, neaizmirstami dabas skati un glancētas pilsētiņas. Bavārijas galvaspilsētā – Minhenē – nacistu vadonis Ādolfs Hitlers ar līdzgaitniekiem 1923. gadā rīkoja alus puču, par ko nokļuva cietumā. Bavārijā viņš atgriezās atkal, kad nacistu partija jau bija populāra tautā un Ā. Hitlers bija kļuvis par valstsvīru. Iecienītākās Hitlera vietas bija nelielas Alpu pilsētiņas Berhesgādenes apkaimē. Šeit, Kēlšteina kalna virsotnē, vēl arvien stāv Hitlera nams, kas nosaukts par Ērgļa ligzdu. Pie ķieģeļu nama, kas uzcelts 1834 metru augstumā virs jūras līmeņa, Hitlers tika 1939. gadā. To viņam dzimšanas dienā uzdāvināja domubiedrs Martins Bormans. No autostāvvietas, kas arī atrodas kalnos, bet daudz zemāk par Ērgļa ligzdu, bijušajā Hitlera mītnē, kur tagad iekārtots restorāns, var nokļūt ar liftu. Diemžēl pašā Ērgļa ligzdā nebijām, jo līdz maija vidum lifts ir slēgts. Taču vēstures elpu varēja just, jo autostāvvietu tuvumā, bijušajā Hitlera viesu mājā, kas gan ir pamatīgi pārbūvēta, iekārtots muzejs. Tā galvenais moto ir šāds "Berhesgādene – Hitlera izvēlētā dzimtene". Sākumā ekspozīcija nav pārlieku aizraujoša, jo tajā nav nekā iepriekš neredzēta: fotogrāfijas no nacistu vadoņa gaitām Bavārijā un citur, kas apliecina vācu tautas toreizējo sajūsmu par šo personu. Kinozālē rāda filmas par Otrā pasaules kara nodarītajām ciešanām Eiropas tautām, arī to apliecinošas fotogrāfijas muzejā var redzēt. Kādā bildē pat atainota mūsu kaimiņu – lietuviešu – nacionālistu izrēķināšanās ar Kauņas ebrejiem, taču, tālāk ejot, kļūst arvien interesantāk. Izrādās, zem muzeja ēkas ir bunkurs, kurā atradies vērmahta štābs. Tas nav nekāds neliels pagrabs. Tā ir iespaidīga pazemes būve ar daudzām telpām un ejām, augstiem griestiem. Taču neizsakāmi drēgns un biedējošs. Pazemes ejās, kas ir ap vērmahta bunkuru, tūristus nelaiž, taču varam apskatīt veselas bunkuru sistēmas plānu. Izrādās, no vērmahta bunkura stiepjas ejas uz vairāku nacistu personīgajiem bunkuriem, kas visi savā starpā ir savienoti. Bavāriju bija iecienījis ne tikai Hitlers, bet arī viņa līdzgaitnieki. Katram te bija villa, bet zem tās – savs bunkurs. Grandiozā būve gan nav tikusi izmantota ilgu laiku. To sākts celt 1943. gadā, bet celtniecība pabeigta tikai 1945. gadā. Iespējams, tieši šeit nacistu vadoņi cerēja slēpties no pašu radītajām šausmām. Nacionālsociālisma ekspozīciju apmeklējam arī Minhenē, kur tā iekārtota pilsētas muzejā. Arī te pārsvarā ir fotogrāfijas, nacistu plakāti un formas tērpi. Uzmanību piesaista plakāts krievu valodā, ar kuru Otrajā pasaules karā nacisti acīmredzot cerēja iedvesmot krievus okupētajās teritorijās cīņai pret boļševismu. Plakātā atgādināti komunistu atņemtie īpašumi un ieteikts cīnīties pret verdzību, kam savas valsts iedzīvotājus pakļāvuši komunisti. Arī te var noskatīties dokumentālās filmas par karu un tā sekām. Redzējām filmu par kara beigās izpostīto Minheni: nebeidzamas drupas. Grūti noticēt, ka tā ir tā pati aktīvā, dzīvā pilsēta, kur mēs apmeklējam lieliskas gleznu krātuves un mierīgi pusdienojam. Minhenē atrodas vēl viena vēsturiska vieta, kas var būt interesanta tiem, kuri interesējas par 20. gadsimta vēsturiskajiem notikumiem: Feldhernhalle. Šo ēku uzbūvēja laikā no 1841. līdz 1844. gadam. Tā bija iecerēta kā Bavārijas varoņu piemineklis un tajā uzstādīja divu izcilu karavadoņu – Johana Cerklasa Tilli un Kārļa Filipa fon Frēdes statujas. 1882. gadā tika izgatavota pieminekļa centrālā daļa, kas bija veltīta Francijas un Prūsijas kara vadoņiem. Tieši Feldhernhallē nacisti izplānoja un uzsāka alus puču, tāpēc vēlāk tā viņiem kļuva par kulta vietu. Tagad šo ēku no iekšpuses nav iespējams aplūkot, jo apmeklētājiem tā slēgta. Vēl vairāk – halle apbūvēta ar dažādiem veikaliem, tāpēc nemaz nav iespējams noteikt, kur tajā ir ieeja. Iespējams, vācieši baidās, ka arī neonacistiem šī halle var kļūt par kulta vietu, tāpēc, drošs paliek drošs, tajā neielaiž nevienu. Minhenes tūrisma biroji piedāvā arī īpašas ekskursijas pa Hitlera vietām. Tāpat tiek piedāvāta ekskursija uz bēdīgi slaveno Dahavas nometni, kas atrodas tikai dažu desmitu kilometru attālumā no Minhenes un kur tagad ir memoriāls muzejs. Laika trūkuma dēļ šajās ekskursijās gan nedevāmies. Bavārijā ir arī pilsēta, kur nacisms tika atmaskots un tiesāts – Nirnberga. Te gan tāpat kā visā Bavārijā kaut kas ir saglabājies arī no nacistu "spožuma". 1933. gadā nacisti te sāka būvēt milzīgu ēku kompleksu, ko bija iecerējuši kā savu pulcēšanās vietu. Diezgan neglītā, tumšā, bet monumentālā būve pilsētas nomalē tā arī palika nepabeigta, tomēr tagad arī šeit ir iekārtota vēsturiska izstāde un muzejs. 2004-08-06 Latvijas Avize |