...visskaistākais sapnis par dzīvi!Lai kāda mums katram būtu pieredze, skolas solu deldējot un vēsturi mācoties, ir lietas un vārdi, kas iegūluši bērnības atmiņās, – tur mīt Odisejs un viņa uzticīgā Pēnelope, Agamemnona zelta maska un Lauvu vārti no Mikēnām, dieviete Atēna ar Nīki plaukstā, Hērakla varoņdarbi un Trojas zirgs... Vēl arvien nevaru atbildēt, kas ir tas, kas liek maniem ceļabiedriem, gan tiem, ar kuriem esam sastapušies nejauši, gan tiem, kurus esmu pavedinājusi braukt skatīt "tos nebeidzamos akmeņus" – vairāk nekā trīs tūkstošus gadu vecos, ciklopiskos akmens krāvumus Mikēnu akropolē starp ziedošām ciklamenām rudenī un sarkanām zīda magonēm pavasarī un ticēt stāstam par Agamemnonu, kas atgriežas mājās no Trojas kara, un viņa sievas Klitaimnestras nodevību. Kas ir tas, kas vedina izdibināt, kur īsti Olimpijas svētvietā iededza olimpisko uguni. Kas vedina celties rīta agrumā, lai, saulei austot, Sārona līča krastā iepretim tai vietai, kur Salaminu jūras kaujā 480. gadā pirms Kristus atēnieši sakāva persiešus, piedzīvotu, "kā rožpirkste Ausma atver dienas vārtus un pa tiem savos zelta ratos izbrauc saules dievs Hēlijs..." Kas liek nenogurt, kāpelējot pa Parnasa kalna stāvo, staltām cipresēm noaugušo nogāzi Delfu svētvietā un ticēt orākula spēkam. Kas neļauj aizbraukt, Delfu muzejā neredzējušiem olveidīgo akmei omfalu – pasaules nabu un pirms divarpus tūkstošiem gadu bronzā veidoto jaunekli ar skumjajām acīm un sarautiem grožiem rokās. Kādēļ tik ļoti tālā pasaule no vēstures grāmatām kļūst tuva arī visiem tiem, kurus vēsture nekad nav saistījusi un nesaistīs? Zili baltā Grieķija Tā vien šķiet, ka iesākt stāstu par grieķu zemi un grieķiem ar zilu jūru, baltām baznīciņām saules pielietās Grieķijas salās nozīmē riskēt ar bezgaumību. Un tomēr gribu riskēt divējādu iemeslu dēļ: vispirms manā pieredzē Grieķija, kad es pirms astoņiem gadiem to ieraudzīju pirmo reizi, patiesi bija zila, balta un saules pielieta, un tas pārspēja jebkādas līdz tam redzētas atklātnes un albumus. Tas bija tik īsti un neviltoti, ka neviens reklāmas fotoattēls nav spējis sabojāt šo vienreizīgumu līdz pat šai dienai. Pārsteidzoši, bet no bērnības līdzi paņemtā aksioma, ka sestdienās pagalms jāizslauka tīrs, itin nemaz netraucēja zili balto saules pielieto burvību pieņemt, neraugoties uz piedrazotām ceļmalām un bezpersoniskām un nekoptām, pēdējos piecdesmit gados būvētām pilsētām un ciemiem. Daudzajās sarunās ar saviem pirmā un vēlāko gadu ceļabiedriem vienmēr esam nonākuši pie secinājuma, ka dīvainā kārtā tas nespēj sabojāt sajūtas, ja vien esam gatavi tām ļauties un pieņemt, ka puķudobei citos dārzos visādā ziņā nav jābūt tieši tādai kā mūsu vecmāmiņām. Otrs iemesls, kādēļ riskēju Grieķiju uzburt tradicionāli zilajā un baltajā krāsā, ir vienkāršs. Tās ir šodienas Grieķijas karoga krāsas, kas pretēji priekšstatam, ka tām noteikti jāsimbolizē jūra un baltās baznīciņas, ir pavisam citādas izcelsmes. Ar karogu – zili baltās deviņās joslās sadalītu taisnstūra laukumu, kura kreisajā stūrī ir mazāks kvadrātveida laukums zilā krāsā ar baltu krusta zīmi, – sākas šodienas Grieķijas vēsture, un tā nav nemaz tik neaptverami sena. Pirmo reizi zili baltais karogs Vidusjūras saulē un vējā sāka plandīt 1822. gada martā. Zilā un baltā krāsa ir patapināta no Bavārijas karaļnama, tāpat kā jaunās Grieķijas pirmais karalis Otto I fon Vittelsbahs. Tālaika Eiropas lielajām valstīm Vācijai, Anglijai un Francijai šis gājiens šķita drošākā garantija, ka jaunā Grieķija no zemes, kas vēsturiski vienmēr bija vairāk orientējusies uz austrumiem, kļūs par rietumniecisku valsti. Deviņas zilās un baltās svītras karogā simbolizē deviņas pirmās zilbes no grieķu brīvības cīņu devīzes "Brīvība vai nāve!". Baltā grieķu krusta zīme zilajā kvadrātā ir cieņas apliecinājums grieķu ortodoksālajai baznīcai, kas visus turku Osmaņu jūga gadus bija patvērums un cerība grieķiem kristiešiem. Baznīca bija tā, kas organizēja grieķus cīņai pret turkiem, un klosteri bija pretošanās kustības centri. Šodienas grieķiem tā ir neparasti dzīva vēsture, kas sākās 19. gs. 20. gados, kad Lielā franču revolūcija bija devusi impulsu daudzu Eiropas tautu nacionālās atbrīvošanās kustības sākumam. Gandrīz 500 gadus Osmaņu Turcijas jūgā smakusī Grieķija ieguva brīvību. Smeldzīgi skaists apliecinājums šim laikam ir piemineklis pašā Atēnu centrā – jauna sieviete skaistā, viegli krokās krītošā tērpā tur uz ceļiem mirstošu jaunu vīrieti. Sieviete ir simbolisks jaunās Grieķijas tēls, bet mirstošais vīrietis – angļu dzejnieks lords Bairons. Jau tolaik Eiropā apbrīnu un slavu ieguvušais Bairons bija dedzīgs grieķu brīvības cīņu aizstāvis un parādīja izcilu pilsonisku drosmi – viņš 1824. gada janvārī ieradās Grieķijā un par saviem līdzekļiem izveidoja ap 500 vīru lielu brigādi cīņai pret turkiem. Tiesa, liktenis Baironam nebija lēmis piedzīvot brīvu Grieķiju – trīs mēnešus vēlāk viņš mira ar malāriju. Bairona sirds uz visiem laikiem palika Grieķijā, kopā ar grieķu cīņu biedriem – tā glabājas memoriālā Mesolongi pilsētiņā Patras līča piekrastē. Ceļš līdz šodienas demokrātiskajai Grieķijai bija ilgs un grūts – nācās piedzīvot gan valsts bankrotu, gan dinastiju maiņu, gan svešu varu virskundzību, gan militāru diktatūru, kas noveda Grieķiju pie starptautiskas diplomātiskas izolācijas 1974. gadā, līdz referendumā 1974. gadā grieķu tauta nobalsoja par republiku. No salas uz salu... Mūsu ceļojums sākās nelielā, bet rosīgā Itālijas ostas pilsētā Ankonā Adrijas jūras piekrastē. Elegants grieķu firmas pasažieru prāmis agrā pēcpusdienā uzsāka ceļu dienvidaustrumu virzienā. Garām aizslīdēja Itālijas krasts – vispirms līdzeni, tā, ka acij nav kur aizķerties – tāds ir Apūlijas novads. Tad nāk "zābaka piesis" – Gargāno pussala un, ja vien agri iestājusies dienvidzemju nakts ļautu saskatīt, tad pašā kalnainās pussalas spicē uz augstas klints pavīdētu mazā balta Itālijas pilsētiņa Vieste. Tā atvadāmies no Itālijas. Pret rītu tur, kur atstatums starp abiem Adrijas krastiem ir vismazākais, saules pusē labi samanāma Albānija. Un tad klāt arī gaidītās grieķu salas. Pavisam Grieķijai pieder 3050 salu, kas izkaisītas Jonijas, Egejas un Vidusjūrā. Zinātāji teic, ka no tām apdzīvotas gan esot ap 170. Vēl pavisam rīta krēslā mūs sagaida Dž. Darela aprakstītā un Austrijas ķeizarienes Sisī iemīļotā Korfu sala jeb, kā grieķi to sauc, – Kerkira. Pēc kāda brīža nāk Odiseja Itaka, turpat arī lielā Kefalonija, kas piedzīvoja traģisku likteni pēdējā kara laikā, kad, lielvarām cīnoties par šo stratēģiski svarīgo punktu Vidusjūrā, bojā gāja lielākā daļa salas iedzīvotāju. Un tad jau maisam gals vaļā – salas kā izsvaidītas jūrā. Prātā nāk kādreiz lasītais, ka grieķiem esot bijis viegli braukt jūrā – no salas uz salu. Sauszemes tuvums radījis drošības sajūtu. Jonijas jūra gan nav tā piebārstīta ar salām kā Egejas jūra, tomēr arī te prāmim nākas līkumot starp lielākām un mazākām saliņām, arī tādām, kas atgādina tikai palielāku akmeni. Saule ir tik žilbinoša un ūdens tik zils, ka galu galā salu labirintā patiesi sajūk, kur te ir sala, kur īsta cietzeme. Šķiet, taisnība vien būs Gētem, ka ceļš pie senajiem grieķiem ir draudzīgs un saules pilns, jo tas ir kā ceļojums saulainajā jaunības dienu zemē. Saule ir krietni dienas vidū, kad jūras ceļš strauji pagriežas uz austrumiem, prāmis ieslīd Patras līcī un ar ģeogrāfiju atkal viss ir kārtībā – uz ziemeļiem kontinentālā Grieķija, uz dienvidiem – Peloponēsas pussala. Beidzot zem kājām grieķu zeme. Kā jūrā iemērkta kļavas lapa Peloponēsas kontūras patiesi atgādina kļavas vai dienvidzemēs tik bieži sastopamās raženās platānas lapu. Citi teic, ka Dievs paņēmis saujā akmeņus un iesviedis tos jūrā, tad iemērcis plaukstu ūdenī, lai noskalotu smiltis, un tā izveidojusies kontūra, kas līdzinās kļavas lapai vai plaukstai, bet salas visapkārt – tās esot tie akmeņi. Tagad Peloponēsa patiesībā ir sala. Pussalu ar cietzemes Grieķiju kādreiz savienoja sešus kilometrus platais Istmas zemes šaurums. Laikā starp 1882. un 1893. gadu kāda franču sabiedrība Istmas zemes šauruma vietā izbūvēja Korintas kanālu, lai kuģiem, kas nāk no Melnās jūras caur Bosforu, Dardaneļiem un Egejas jūru, nebūtu jāmēro garais ceļš apkārt visai Peloponēsai vai kā antīkajā Grieķijā – jāvelk kuģi pa speciāli izveidotu zemes ceļu pāri šaurumam. Korintas kanāls ir patiesi iespaidīga klintī izcirsta būve. Tas ir 6343 metrus garš, 24,5 metrus plats, astoņus metrus dziļš ar sienām, kuru augstums vietām sasniedz 80 metrus. Neaizmirstams ir skats, ja izdodas no tilta 80 metru augstumā virs kanāla ūdens līmeņa vērot, kā pa vairāk nekā pirms simts gadiem būvēto kanālu mazs loča kuģītis ved lielu milzeni, kas platumā nu jau ir gandrīz vai no vienas kanāla sienas līdz otrai. Lielajiem kuģiem nākot, cits tilts savukārt tiek iegremdēts ūdenī deviņu metru dziļumā. Dažu minūšu braucienā no Korintas kanāla esam vienā no aizraujošākajām vietā visā Grieķijā – Akrokorintas cietoksnī 574 metrus virs jūras līmeņa. Gan vēsturiski, gan ainaviski šī vieta ir novērtēta kā pasaules nozīmes kultūrvēstures un dabas piemineklis. Uz antīkā nocietinājuma drupām viduslaikos bizantieši uzcēla tagadējo cietoksni. Tas vēlāk piederējis visiem, kas vien gribējuši iegūt šo stratēģiski svarīgo vietu ar skatu uz divām jūrām – frankiem, venēciešiem, turkiem. Autobusu atstājam cietokšņa piekājē un pēc krietnas pusstundas kāpiena pa cietokšņa teritoriju esam vietā, kur kādreiz antīkajā pasaulē bijis Afrodītes templis. Uz ziemeļiem tālumā redz dūmakā ietinušos mūzu mājokli – Parnasa kalnu kontinentālās Grieķijas vidienē, uz dienvidiem Peloponēsa ar tādu pašu dalījumu novados kā pirms divarpus tūkstošiem gadu, ar tādiem pašiem vietu nosaukumiem kā Trojas kara laikā. Te aizvien vēl ir Ahaja, Arkādija – Hērakla dzimtene, Lakonija ar Spartu, Argolīda un Messēnija. No skatu punkta, kurā esam uzkāpuši, vienlaikus paveras skats uz divām jūrām – Jonijas un Egejas – un iztālēm redz kuģus ieslīdam Korintas kanālā. Peloponēsas pussala (pie salām to tomēr nepieskaita) ir kalnaina. Tās vidienē Arkādijā augstums vietām sniedzas ap 2400 metriem virs jūras līmeņa. Salas krastus veido dziļi rāmi līči, tādēļ ik pa brīdim pavīd zilzaļais ūdens klājiens. Attālums līdz jūrai nekur nav lielāks par 50 kilometriem. No Patras Ahaju zemē ceļš ved gar Peloponēsas rietumu piekrasti, un kādu divu stundu braucienā līdz Olimpijai gandrīz nav brīža, kad nebūtu redzama jūra. Peloponēsā nav Eiropas lielo automaģistrāļu, bet ceļi ir ļoti labi. Jāteic, ka pat tādam vasaras vērotājam vairāku gadu garumā nepaliek nepamanīts, kā mainās Grieķijā ceļu kvalitāte. Ar ceļa norādēm ir viegli tikt galā, jo tās gandrīz visur ir latīņu rakstā. Eiropas naudu grieķi ir ieguldījuši ceļos, un to var redzēt. Mazajiem ceļiem ir savi mīnusi – braucam lēni, bet tiem ir arī savas priekšrocības, un tās mēs, lēni braukdami, izbaudām pilnībā. Tur, kur vēl nav izbūvēti apvedceļi (tādu ar katru gadu kļūst aizvien vairāk un līdz ar tiem izzudīs arī klātesamības sajūta), ceļi līkumo cauri pilsētām un apdzīvotām vietām. Reizēm iela nav platāka par pusotra autobusa tiesu un māju balkoniņi atrodas autobusa otrā stāva augstumā. Iemērkt maizi olīveļļā Rokas stiepiena atstatumā no mūsu autobusa sāniem zem varenu platānu "brunčiem" vīri sēž savos kafeneionos, kas pēc nerakstītas lietu kārtības domāti tikai vīriešu cilvēkiem, malko sen atdzisušu kafiju no mazītiņām tasītēm, virpina ap roku tādu kā raupju kreļļu virteni, sarunājas par pasaules lietām vai tāpat vien vēro, kā pasaule iet garām. Tikpat pašsaprotami kā kafeneions ir vīru lieta, tā kafija jāmalko tik lēni, lai pēdējais malks būtu atdzisis. Nezinātājam savādajai kreļļu virtenei, ko sauc par komboloi, izrādās, nav citas nozīmes kā vien roku līdzdarbošanās domas gājumam. Šādu roku darbošanos nākas redzēt visur: uz ielas, pie auto stūres, veikala durvīs – kur vien vīra prātam ir ko darīt. Pašas virtenes ir no koka, plastmasas, akmentiņiem, sudraba vai zelta – cik nu katram vērienīgs darba lauks. Ikdienas rūpēs turpat nesteidzīgi rosās sievas, palaikam platos melnos brunčos, melnu jaku un melnu lakatu galvā. Jauni ļaudis un bērni gan visur vienādi – pāris tūkstošu attālumam nav nozīmes, tik vien kā cekuls tumšāks un kailie stilbi tumsnējāki. Un tomēr ir kas neierasts visā šajā grieķu zemes mazpilsētu un miestu ainā. Cilvēki ir atraisītāki, gatavi piedalīties lietu kārtošanā bez uzaicinājuma, kad ceļš jautājams, vai autobuss iesprūdis. Ja gadās kāds vieglāks braucamais ielas vidū, vīri no kafeneiona smaidīdami to pacels malā. Netīšām atkal jāatceras sen skolā mācītais, ka senajiem grieķiem komunicēšanās bija vai svarīgākā dzīves sastāvdaļa un pati dzīve ritēja nevis mājoklī, bet uz laukuma, ko sauca par agoru. Piemājas dārzus redz maz, lai gan šur tur manāmi kartupeļu un tomātu lauki. Grieķiem kartupeļi ir ikdienas maltītes svarīga sastāvdaļa, tie ir garšīgi un lieliski pagatavoti – sevišķi tad, kad vārīti gareni puskartupeļi vēl eļļā tiek apcepti. Arī tomāti ir miltaini un saldi, un tie tāpat ir ikdienas maltīte un piedeva visdažādākajiem ēdieniem. Pamēģiniet kādreiz ar maltu gaļu pildītus ceptus tomātus! Labības tīrumus Peloponēsā neredz, tie būs Grieķijas vidienē Tesālijā. Toties te visapkārt citronu un apelsīnu dārzi. Pavasaros visa ainava ir viena krāsu buķete. Kalnainajā vidē sīkie krūmaugi zied rozīgi, dzelteni, zili un pa vidu slaidas tumšzaļas cipreses. Apdzīvotās vietas grimst ziedošos granātkokos un bugenvilijās – no baltām līdz violeti rozīgām. Un tad atgādinājums, ka no puķu prieka vien paēdis nebūsi. Visā pussalā, kur vien iespējams, plešas vareni olīvu stādījumi. Gan veci, resni koki ar vareniem stumbriem, gan pavisam jauniņi, tikko ražot sākuši. Olīvkoks grieķiem no laika gala ir bijis svētums. Tas ir aizdars, tā ir dzīvība, galvenais taukvielu, tātad enerģijas avots un līdz ar to pārticības simbols. Maizi iemērkt olīveļļā, uzkaisīt sāli, uzspiest citronu – tas vēl tagad ir lepns paēdiens. Ne velti lielajā cīniņā starp dievieti Atēnu un dievu Poseidonu par varu Atēnās Zevs novēlēja Atēnas savai meitai Atēnai, jo tā dāvāja pilsētai olīvkoku – dzīvības un labklājības simbolu. Kur Elisas pakalni maigi ieslīd jūrā Peloponēsas pussalas rietumu piekrastē, kur Elisas novada pakalni ieslīd jūrā, ir vieta, ko zina ikviens, pat, ja antīkā kultūra šķiet tikai nebeidzami, dienvidu saulē pārkarsuši akmeņi. Tā ir Olimpija, vieta, kur antīkajā Grieķijā notika pirmās olimpiskās spēles 776. gadā pirms Kristus dzimšanas. Olimpija nekad nav bijusi pilsēta. Tā bija svētvieta līdzenumā starp divām upēm Kladeosu un Alfeosu. Pret ziemeļaustrumu auksto Bora vēju to sargāja Krona kalns. Olimpiskās spēles grieķiem bija reliģiskā kulta sastāvdaļa. Sākumā, šķiet, tās notika par godu Peloponēsas valdniekam Pelopam, bet vēlāk – dievu valdniekam Zevam. Šī svētvieta jau izsenis dēvēta par olimpisko zemi no vārda lampo, kas nozīmē: es spīdu, es izstaroju gaismu. Olimpijā nonākam pievakarē, kad saule jau palēnām tāpat kā Elisas pakalni ieslīd jūrā, mezdama sārtu gaismu pret Krona kalnu. Olimpijas arheoloģiskajā parkā zied morejas, un to rozīgo ziedu kupenās novakara saulē redzami kādreiz varenā Zeva tempļa tumši pelēko rievoto kolonnu bluķi. Krona kalna pakāje ir noaugusi kuplām pīnijām, kuru garās adatas pirms vasaras karstuma vēl šķiet gandrīz salātu zaļas. Ir pilnīgi neiespējami iedomāties, ka starp antīkajām olimpiskajām spēlēm un šo brīdi te, zem ziedošajiem kokiem, vietā, kur kādreiz iededza olimpisko uguni, apmēram pusotra tūkstoša gadu garumā vārda tiešā nozīmē pāri klājās bieza pelnu un dubļu kārta. Seno Olimpiju nopostīja barbaru tautas, zemestrīces un plūdi. Kad 1829. gadā franču arheologi sāka meklēt senās Olimpijas svētvietas pēdas, nācās norakt apmēram 5 metrus biezu kultūras slāni. Pašā svētvietas centrā kādreiz slējās varenais Zeva templis. Tajā, ziloņkaulā un zeltā veidots, olīvu vaiņagu galvā tronī sēdēja Zevs. Labajā rokā tam bija uzvaras dieves Nīkes skulptūra zeltā un ziloņkaulā, kreisajā – zizlis ar ērgli galā. Zeva mantija bija rotāta ar figūriņām un liliju ziediem. Tronis bija no melnkoka, ziloņkaula un zelta, dārgakmeņiem rotāts. Šī sengrieķu tēlnieka Fīdija veidotā 12 – 13 metrus augstā skulptūra antīkajā pasaulē tika pieskaitīta pie viena no septiņiem pasaules brīnumiem. Līdz mūsu dienām tā nav saglabājusies. Mēģinām sazīmēt dieves Hestijas altāra vietu, kur antīkajās olimpiskajās spēlēs aizdedza olimpisko lāpu. Grieķiem Hestija bija saimes labklājības un miera glabātāja un uguns tika uzskatīta par vistīrāko no stihijām. Antīkajā olimpiskajā stadionā noskrienam apli. Grieķu mitoloģijā Hērakls licis sarīkot olimpiskās spēles un noteicis arī stadiona mēru – 600 pēdas. Tie ir 192,28 metri. Atpazīstam vietu, kur kādreiz bijis lepns viesu nams tiem, kas no visas Peloponēsas un Grieķijas ik četrus gadus sabrauca uz olimpiskajām spēlēm. Ar šīm pāris rēnajām vakara stundām Olimpijā, citu mums līdzīgu ceļotāju netraucētiem, jo "obligātā programma" sen beigusies, mums ir ļauts aizmirst laika atstarpi. Pēc Olimpijas nāk Epidauras antīkais teātris, Mikēnas, Korinta, Atēnas ar akropoli pāri 4 miljonu pilsētas namu labirintam, ar sardzes maiņu, kas līdzinās 19. gadsimta teātra izrādei, pie Grieķijas parlamenta ēkas, ar tavernām, zeltu, sudrabu, nebeidzamām grieķu vāzēm un kažokādām Plakā – pilsētas daļā, kas piekļāvusies akropolei. Plaka ir kas īpašs. Šo pilsētas daļu cēla 19. gs. otrajā pusē, kad Atēnas kļuva par valsts galvaspilsētu. Toreiz no kādas Grieķijas salas uz Atēnām pārcēla veselu ciemu ar visiem iedzīvotājiem. Tie būvēja jauno valsts galvaspilsētu un dzīvoja savu salinieku dzīvi akropoles pakājē. Ciems – balts, tīrs, šaurām līkloču ieliņām – dzīvo vēl šobaltdien. Runāšana ir tikpat nepieciešama dzīvībai kā elpošana... Grieķu ir ap 10,3 miljoniem, no kuriem 4 miljoni dzīvo valsts galvaspilsētā Atēnās un teritorijā ap Atēnām. 98% visu valsts iedzīvotāju ir grieķi. Kā jau dienvidu ļaudis, viņi ir sabiedriski un labprāt iesaistās sarunās, un palaikam pavisam sadzīviski nieki var būt labs iesākums dialogam. Šlīmans reiz savai Sofijai esot teicis – jūs, grieķi, runājat tik daudz, bet tik maz pasakāt. Sofijas atbilde bijusi: "Runāšana ir tikpat nepieciešama dzīvībai kā elpošana. Nav svarīgi tas, ko viens otram saka, svarīgi ir, ka mēs dzirdam viens otra balss toni." Un tomēr uzbāzību jūs nejutīsiet un dienvidniecisko skaļumu arī ne, arī tad ne, kad zeltlietu vai daudzo suvenīru veikaliņā saimnieks jums piedāvās savu preci. Mani pavadīja sajūta, ka viņu laipnībā un atvērtībā pret miljoniem tūristu, kas gadu gadā apceļo grieķu zemi, vienlaikus ir savdabīga pašcieņas pilna atturība. Grieķi ir ļoti lepni par savu zemi, un, ja nevēlaties sabojāt attiecības ar citādi ļoti viesmīlīgajiem saimniekiem, nekritizējiet pat tad, kad acīm redzami jums būs taisnība par dušu viesnīcas numurā, kas labi nedarbojas, vai nesakoptu vidi. Toties, norunājot darījumus, grieķi, šķiet, ir īsti dienvidnieki, jo viss ir tikai aptuveni – gan norunātais laiks – ierasties uz vakariņām pusstundu vēlāk nebūs nepieklājīgi – gan vienošanās par lietu kārtību un norisi. Dienesta attiecībās valda stingra hierarhija un sarunas ar zemākstāvošiem darbiniekiem ir tikai sagatavošanās, bet visu izlemj vienīgi boss. To, ka tās nav tikai grāmatu gudrības, piedzīvojām paši. Viesnīcā numuru nebija iespējams samainīt, kamēr nebija ieradies saimnieks, kaut gan vietas bija brīvas. Saimnieks tika speciāli izsaukts. Citreiz savukārt uz prāmja neparedzētu izmaiņu dēļ vietas kajītēs varējām saņemt tikai tad, kad ieradās kapteinis. Maniem pašapzinīgajiem iebildumiem, ka esam taču rezervējuši un tā ir tikai tehniski nokārtojama lieta, nebija nekādu panākumu. Atnāca kapteinis un pats pāris minūšu laikā sadalīja vietas gan mums, gan citiem. Lieku reizi atcerējāmies, ka grieķu dabā nav ļaut viņus pamācīt. Nācās pierast arī pie citām mums neierastām lietām. Kaut vai pie tā, ka strauja galvas kustība no lejas uz augšu nozīmē nē, bet strauja galvas kustība no labās uz kreiso pusi ir jā. Reiz, rāpjoties pāri kalniem, apturējām autobusu, lai pārliecinātos, vai braucam pareizā virzienā. Vienīgais ceļabiedrs bija vīrs nenosakāmā vecumā ar četrstūrainu mazu cepurīti galvā, no Odiseja klejojumu stāstiem labi pazīstamu paprāvu zarainu nūju, ko sauc par bākuli, pie rokas liela aitu bara vidū. Jautāts par ceļu, viņš laipni māja ar galvu no labās uz kreiso pusi, teikdams – nē, nē. Zinājām jau, ka grieķu valodā tas nozīmē jā, bet sajūta bija tāda, ka jāgriežas apkārt un jābrauc atpakaļ. Grieķu vēlme būt sabiedrībā, sarunāties un klausīties vienam otra balsīs izpaužas vai ikvakara vakariņās ārpus mājas. Tās parasti mēdz būt kopā ar ģimeni lielā radu vai draugu pulkā kādā jaukā tavernā. Šādi vakariņojot, ir pieņemts pasūtīt kopīgi un maksāt vienam rindas kārtībā. Šķiet, ka grieķi nav sīkumaini. Ceļa malā kādā nojumē pērkam apelsīnus. Nekāda lielā svēršana un rēķināšana nenotiek – ko tur lielu var nosvērt un sarēķināt ar paštaisītiem svariem, kam vienā galā piekārti pāris dzelzs gabali atsvaram un otrā galā skārda bundulī liek preci. Uz aci tāpat vien piemet, kas varētu būt. Bet nu gluži bez kāda mēra jau arī laikam nevar. Un tā nu pāris apelsīnu un daži eirocenti uz vienu vai otru pusi tāds nenozīmīgs sīkums vien ir. Ziemeļos skaitīt radušiem tā kā drusku gribas pakašķēties, bet sievas vai vīri mīlīgi čalo savā skanīgajā valodā tā, ka nevar saprast, vai jājūtas piekrāptiem vai arī laimīgiem, ka esam tikuši pie labumiem, ko pašu mājās nebūs lemts baudīt. Nekas cits neatliek kā beigt burkšķēt un teikt evharisto – apmēram tā grieķu valodā skan paldies. 2004-08-13 Latvijas Avize |