Veci jaunā DrēzdenePirmo reizi Drēzdenē biju pirms diviem gadiem, īsi pirms negaidītajiem plūdiem, kas nepatīkami pārsteidza ne tikai vietējos iedzīvotājus. Jāatzīst, ka toreiz braucu bez mazākā priekšstata, kas un kāda ir šī Vācijas pilsēta. Taču, kad to skatīju vaigā, gūtie iespaidi noveda pie atziņas, ka te noteikti ir vērts atgriezties, jo ir vietas un nianses, kas atklājas tikai mazpamazām. Pārmaiņu plīvurā Nojauta nelika vilties, jo katra nākamā viesošanās reize Saksijas galvaspilsētā, kas sākusi veidoties XIII gadsimta sākumā zvejnieku apmetnes vietā, bet pilsētas vārdu godam nes kopš 1216.gada, patiešām atklāj ko jaunu. Vienīgi pārmaiņas, kurām Drēzdene ļaujas ar apbrīnojamu drosmi, manuprāt, ir nemainīga pilsētas raksturīgākā iezīme. Tā nepaliek nepamanīta pat neapbruņotai acij. Kā zināms, Romu neuzcēla vienā gadā, un patlaban to pašu var teikt arī par pilsētu pie Elbes. Kur vien veros, varu skatīt, kā top Drēzdene — vai ik uz soļa notiek būvdarbi, arī vecās mājas skauj "tīkli" un tās tiek atjaunotas. Tāda aina paveras arī netālu no vēsturiskā Drēzdenes centra, kur debesīs palēnām, bet pamatīgi slejas iespaidīgās Frauenkirches varenā kupolceltne. 1945.gada februārī iznīcināto baznīcu sāka atjaunot pirms 12 gadiem. Izmaksas, protams, ir lielas, tāpēc ziedojumu vākšana ilgst vairākus gadus, tomēr līdz 2006.gadam dievnamam jābūt pabeigtam. Būvdarbi notiek gandrīz vai visu acu priekšā — blakus jaunceltnei atrodas būvlaukums, kurā aiz režģa ikviens interesents var aplūkot visas, no iepriekšējās baznīcas vienkopus salasītās atlikušās daļas. Tagad tās lieti izmanto jaunā dievnama celtniecībā, piebūvējot jaunos materiālus. Vecais kopā ar jauno veido neticami iespaidīgu skatu. Sendienu atblāzma Līdzīgi kā Rīgu salīdzina ar mazo Parīzi, tā Drēzdeni kādreiz mēdza dēvēt par vācu Florenci. Ne velti Drēzdenes terasi, kas ir neliels atlikums no viduslaiku pilsētas nocietinājuma un no kuras paveras brīnumskaista ainava uz Elbi ar tvaikoņu piestātni, J.V.Gēte sauca par Eiropas balkonu. 1945.gadā nežēlīgās angļu un amerikāņu bumbas baroka pērli nolīdzināja līdz ar zemi. Pēc kara iesāktā daudzu senās Elbes Florences celtņu atjaunošana, mēģinot imitēt to vēsturiskās formas, veiksmīgi turpinās. Piemēram, no XV gadsimta sākumā celtās Trīs ķēniņu baznīcas, kas atrodas Galvenajā ielā, pāri palicis ir tikai altāris. Taču to var skatīt arī šodien, kaut dievnama interjeru tagad gluži kā gleznu galerijā veido pie sienām pakārti dažādi noskaņām bagāti mākslinieku darbi. Cerams, ka visi ieguldītie pūliņi tiešām attaisnosies un Drēzdene, kas no 1485.gada bija Saksijas kūrfirstes rezidence, reiz atkal būs viena no svarīgākajiem baroka arhitektūras un kultūras centriem. Tādu to kādreiz bija izveidojis dāsnais mākslas veicinātājs Saksijas kūrfirsts Augusts Stiprais (1670—1733). Padzirdējis, ka aptiekāra māceklis Johans Fridrihs Betgers prot ražot zeltu, viņš lika jauno zelli atvest no Berlīnes uz Drēzdeni un norīkoja taisīt zeltu. Nelaimīgajam puisietim neizdevās tikt pie īstā zelta, taču viņš bija pirmais eiropietis, kas netīšām uzgāja "baltā zelta" — porcelāna — izgatavošanas metodi. Līdz tam to prata tikai ķīnieši. Par dārgo atradumu priecīgais Saksijas Augusts atvēlēja milzu naudas summas, un Betgera vadībā nelielā pilsētiņā Meisenē, kas atrodas netālu no Drēzdenes, 1710.gadā tika nodibināta Eiropā pirmā porcelāna manufaktūra, kuras izstrādājumi ir pasaulslaveni vēl šodien. Kā atgādinot par savu nozīmību, porcelāna zvani sāk maigi, bet skaņi spēlēt brīdī, kad ieeju grandiozajā vēsturiskās pilsētas viduspunktā — Cvingerā. Izrādās, pulkstenis ir divi dienā, un man, pilnīgi negaidot, bijusi izdevība piedzīvot Cvingera debešķīgās porcelāna zvanu skaņas, kas iezvana apaļās stundas. Tādu laimi manas ausis dzirdēja vēl arī stundā pirms pusnakts, un jāteic, ka tad emocijas ir daudz izteiktākas, jo visapkārt valda romantiska krēsla un klusums. XVIII gadsimtā celtais Cvingera ansamblis ar tā bagātīgi izgreznotajiem kroņvārtiem, kas tāpat kā visas pārējās celtnes ir izveidots no pelēkā smilšakmens un izrotāts ar greznām skulptūrām, pieder zināmākajiem un biežāk attēlotajiem Drēzdenes lepnumiem. Nelielais, skulptūru ieskautais, noslēgtais laukums ar aku, no kuras izplūst vairākas strūklakas, kas ļauj vērot brīnišķīgas ūdensspēles, ir viena no iecienītākajām romantiski noskaņotu pārīšu pastaigas vietām vakaros. Baroka paviljonos ir ierīkota porcelāna kolekcija un viena no lielākajām gleznu krātuvēm pasaulē — Drēzdenes gleznu galerija. Tajā skatāmi tādu vecmeistaru kā Rafaēla, Džordžones, Ticiāna, Rubensa, Dīrera mākslas šedevri. Tomēr man jāatzīst, ka Rafaēla Siksta Madonna, kas apskatāma stikla būrī, gleznas izbaudīšanai par labu nenāk. Gaisma stiklā met ēnas un brīžiem atspīd tik nejēdzīgi, ka skatīšanās izvēršas par nelāgi nogurdinošu pasākumu, kurā atslābst interese. Gaismas klātbūtne Ebreju sinagogā pārliecinājos, ka vienmēr ir iespējams izņēmums. Sākumā informators, vīrs jau cienījamos gados, bija ļoti rezervēts un diezgan asi noraidīja mūsu vēlmi kaut uz brīsniņu ielūkoties sinagogā. Kāda grupa jau bija pieteikusi savu vizīti ar gidi, ko nebijām izdarījuši mēs, un punkts! Kad, samierinājušies ar neizdošanos, jau grasījāmies doties prom, viņš pēkšņi nez kāpēc mainīja savas domas un nolēma, ka vajag darīt visu, kas viņa spēkos. Kādu sazvanījis, daudz vēlīgāk nekā vēl pirms mirkļa vācietis paziņoja, ka speciāli mums atvēlēta pusstunda. Drīz ieradās gide, izrādās, poliete, ļoti sirsnīgs cilvēks. Agrāk kopā ar citiem entuziastiem viņa pētīja jūdus, par kuriem arhīvā nav saglabājusies diez ko izsmeļoša informācija. Arī viņa pati gandrīz neko nezina par savu ģimeni, tāpēc nevar atbildēt uz manu jautājumu, vai ir ebrejiete. "Daudzi cilvēki nezina savu izcelsmi," nelielām skumjām iezogoties izteiksmīgajās brūnajās acīs, teic gide. Taču viņa pieskaita sevi pie šīs draudzes, kurai kādreiz bija 7000, bet tagad tikai 400 baznīcēnu, no kuriem 90% nāk no bijušās Padomju Savienības valstīm. Arī sinagoga, kā daudz kas cits šai pilsētā, pēc nodedzināšanas ir piedzīvojusi savu otrreizējo atdzimšanu. Tikai Dāvida zvaigzne, kuru toreiz izglāba kāds ugunsdzēsējs, un daži akmeņi no pirmās sinagogas mūra, kas bija saglabājušies kāpnēs kādas sievietes dārzā, ir vienīgie skumjās pagātnes liecinieki. Beigusi savu stāstījumu, laipnā gide neņem no mums naudu, kaut par katru degunu jāmaksā 2 eiro, bet, promejot acīm izstarojot siltumu, novēl gaismas klātbūtni sirdij un prātam. Pāri Elbei Izstaigājot vecpilsētu un uz mirkli iemetot skatienu arī slavenajā veikalu un iepirkšanās vietā — modernajā Prāgas ielā, nolemju pa vienu no septiņiem tiltiem, kas ved pār 130 m plato Elbi, šķērsot upi. Todien 1165 km garā Elbes ūdens "iela", no kuras 227 km tek pa Vāciju, atšķirībā no plūdu laika bija visai izsusējusi. Tomēr kuģīši, miermīlīgi pukšķinot, kursēja šurpu turpu gar ēkām krastos, kas no mitruma un gaisa piesārņojuma ir kļuvušas melnas. Šis laika gara radītais tonējums arī ne tik senām celtnēm piešķir senatnīguma piegaršu. Nonākot pasaulē vecākajā un nenoliedzami arī skaistākajā piena veikalā, kas darbojas jau kopš 1880.gada, ar milzu apbrīnu vēroju 247 ar rokām apgleznotās flīzes. Pateicoties tām, fifīgais veikaliņš 1997.gadā iekļuva pat Ginesa rekordu grāmatā. Diemžēl filmēt un fotografēt neparasto iestādi, kurā izsmalcināto sieru aromāts vārda burtiskā nozīmē ir elpu aizraujošs, aizliegts! Pa ceļam uz Kunsthof pasāžu daudz kur var manīt ielu mākslu — grafiti. Varena paskata panki, atgūluši turpat uz ielas, ļaujas savu domubiedru sabiedrībai un alus valdzinājumam. Sasniedzot mērķi — pilsētas rajonu, kur māju sienas rotā dažādi, vietām pat mistiski abstrakti zīmējumi, veidojumi no koka un akmens, ieraugu pilnīgi citu Drēzdenes vaibstu. Žirafe, kas savu skatienu vērš uz mērkaķīšiem, kuri tāpat kā viņa pati savdabīgi izdaiļo kādas mājas koši zaļo sienu, mūsu sejās izvilina izbrīnītu smaidu. Pie logiem ir nekur citur neredzēti, šķiet, no klūdziņām nopīti balkoni. Pie cita nama, kas zilā krāsā, ap kokā izgrebto neparasto skulptūru, kuras saturiskā ideja ir visai nenosakāma, salikti krāšņi dažāda izmēra puķu podi. Tie iznesti saulītē no tuvējā puķu veikala. Izejot pa dzelteni oranžu arkāžu eju, nonāku mākslinieciski iekārtotos, nelielos veikaliņos, kas pilni ar žilbinoši skaistām lietām. Turpat blakus veiksmīgi mājvietu ir atradušas arī āra kafejnīciņas ar izteikti smaidīgiem apkalpotājiem. Tomēr cenas, kā varētu domāt, nemaz nav astronomiskas, un apmeklētāju, kam patīk dzīvespriecīgi krāsainā un ar izdomu iekārtotā vide, netrūkst. Naudu pelna Čemnicā, apgroza Leipcigā, bet notriec Drēzdenē — tik pašapzinīgi un ironiski par sevi izsakās paši sakši. 2004-09-01 Diena |