Trīs dienas, trīs laivas un Salaca
Ar laivu braucieniem ir tā: kad par tiem tikai sāk sapņot – un tas parasti notiek ziemas otrajā pusē – un kad gluži pamatoti sāk likties, ka ziemas Latvijā noteikti ir par garu, tad visiem ir skaidrs – jābrauc! Par to nav šaubu – jābrauc! Vasaras sākumā, kad parādās jau konkrēti datumi, tiek skaitīti līdzbraucēji, arī tad katrs pretimnācējs, kurš padzird par nu jau tuvo laivu braucienu, sajūsmā sasit plaukstas un iekliedzas: «Es arī gribu, es noteikti braukšu!» Rezultātā tiek sastādīts garu garais līdzbraucēju saraksts un bažīgi zvanīts uz laivu nomāšanas punktiem, vai vispār var organizēt tādu laivu karavānu, kas stiepsies vai pa visu Salacu. Tomēr, kad izbraukšanas diena ir klāt, Salacā iepeld vien trīs laivas. Ceļojumā dodas apņēmīgākie, drosmīgākie un uzticamākie – citādi to nenosauksi, jo, protams, uz trim dienām jāpamet pilsēta, jāpamet pilnīgi un galīgi, bez cerībām piepeši otrā dienā atvienoties (uz Salacas nedarbojas arī mobilie telefoni, tur nav uztveršanas zonas! Vai tas nav drausmīgi?!), turklāt katru dienu taču kaut mazliet, bet līst!
Apņēmīgāko vidū bija trīs «Vides Vēstu» redakcijas dāmas – sekretāre Sanita, reklāmas daļas vadītāja Ieva un redaktore Lelde, žurnāla pastāvīgais autors Mārtiņš, trīs pusaugu meitenes un latviešu literatūras skolotājs Kaspars.
[pic][lat2.jpg]Ieva bija šā brauciena stiprā pils, jo Salacu no Mazsalacas līdz Vīķiem bija izbraukusi pagājušajā vasarā, tādēļ tika nemitīgi terorizēta – viņai viss bija jāzina: cik kilometru vēl līdz Skaņajam kalnam, kur var apmesties pa nakti, kas dzīvo Sarkanajās klintīs, kur palikušas krāces un tamlīdzīgi. Sanita bija komandas jaukākais cilvēciņš, kam acis visu laiku mirdzēja sajūsmā, un, paskatoties uz viņu, bija skaidrs – viss ir kārtībā, pat ļoti! Lelde, kas pa upi pēdējo reizi bija braukusi pirms aptuveni 25 gadiem, bija cieši nolēmusi gan atcerēties, kā tikt pāri krācēm, gan laist gar ausīm sprakšķus par to, ka viņa vakaros raksta – laikam lugu!
Laivu braucienos lomas sadalās pārsteidzoši ātri: priekšplānā izvirzās komandas zinošākais pārstāvis, kuram visi gribot negribot pakļaujas, vīrieši piepeši atjēdzas, ka ir stiprais dzimums, un uzņemas laivu izvilkšanu krastā un iestumšanu (ja laivas ir no koka, plakaniem dibeniem, stabilas, bet airētāju rokās ne pārāk veiklas manevrēšanā), telšu uzstādīšanu un malkas sagādi, sievietes, protams, rosās ap katliņiem, traukiem un pārtikas maisiem, pusaudži nemitīgi tiek trenkāti «aizej, atnes, izskalo, piemet», tomēr visus vieno viena brīnišķīga apziņa – esam pie upes, visapkārt vārdos neizsakāms skaistums, ūdens – lietu ieskaitot – silts kā piens, tādēļ nelāgam garastāvoklim, neiecietībai vai žēlabām te nav vietas.
[pic][lat3.jpg]Brauciena organizēšana mūsu dienās kardināli atšķiras no tālajiem padomju laikiem, kad pa upi kuģojām gumijas pūšļos un katra krāce, zem ūdens noslēpies akmens vai ūdenī sagāzušies koki ar draudīgi izslietiem zariem draudēja ar laivas saduršanu vai pat apgāšanos. Šodien mēs sameklējam Mazsalacā laivu iznomātājus, piezvanām Raitim Vītiņam (tālr. 42 50173, mob. tālr. 9464830) un uzzinām, ka vislētāk koka laivas var iznomāt pie viņa (Ls 15 laiva maršrutā no Lībiešiem (Mazsalaca) līdz Staicelei, no Lībiešiem līdz Salacgrīvai – Ls 25, cenā ietilpst arī laivu piegāde un to savākšana pēc brauciena). SIA «GREZO», ko pārstāv Raitis, piedāvā arī telpas un telts vietas, apsargātas autostāvvietas, zāli semināriem un banketiem. Mums, par spīti lietum, kas pirmajā dienā gāž kā no spaiņa, atliek vien salikt laivā mantas, uzsist lietussargus, sapogāt lietusmēteļus un laisties pa straumi, cenšoties neizgāzties airēšanas un manevrēšanas mākslā. Bet ar airēšanu ir tāpat kā ar peldēšanu, riteņbraukšanu vai slidošanu – ja vienreiz šī māksla apgūta, tad aizmirst to nav iespējams, pēc desmit minūtēm tā atkal ir rokā, šoreiz – burtiski! Es sevi mierinu ar domu, ka mani airi, kā redzams, ir pilnīgi jauni un nav vēl pieraduši pie ūdens, tādēļ mums sākumā iet tā pagrūtāk.
Tomēr upe mūs saņem vēlīgi – lietus norimstas, reibinoši smaržo upes mētra, putni visapkārt atzinīgi (kā mums liekas!) čalo un katrs līkums sagaida ar brīnišķīgiem, elpu aizraujošiem dabasskatiem, kurus vērojot pat aizmirstas Ievas uzstājīgā prasība pēc kādas kārtīgas speķmaizes.
Kad parādās Sarkanās klintis, kļūstam pavisam bijīgi un, tikai aizpeldot tām garām, atjēdzamies, ka var taču izkāpt, izložņāt, apskatīt un pataustīt! Un kāpēc ne – airējamies drusku cītīgāk pret straumi, tiekam krastā un darām, ko esam nolēmuši – ložņājam, kāpjam, tiekam pašā augšā, kur paveras skats uz Salacu un trim skaidiņām – mūsu laivām. Turklāt jāpiebilst, ka ložņāšana pa klintīm mūsdienās notiek kulturāli – pa glīti veidotām kāpnēm, turoties pie drošiem koka reliņiem, atpūšoties lapenē klints augstākajā virsotnē. Te ir domāts gan par tūristiem, gan par klintīm – rāpjoties pa neiestaigātām takām, katrs kalns un pat klints tomēr tiek bojāta, bet Salacas krāšņie krasti ir tā vērti, lai tos pasargātu.
Bez tam Salaca laivotājiem ir upe Nr.1. Kamēr kāpelējam pa klintīm, mums garām pabrauc vēl viena laivotāju kompānija, trīs dienu garumā sastapām arī citus – gan romantiskus pārīšus, kas brauc divatā, gan skaļas un jautras kompānijas, kuras labprāt sakliedzas ar citiem braucējiem, gan sportiski noskaņotus braucējus smailītēs, kas pašāvās mums garām, galvas nepacēluši, gan arī plostu ar telti, no kuras vienudien skan skaļas, griezīgas balsis, bet otrā dienā tā paslīd garām kā rēgs – klusa un bāla. Jā... alkohols šādos braucienos jālieto ar mēru un tā, lai nākamā diena nav sabojāta ar sāpošu galvu.
No septiņiem vakarā jāsāk skatīties pēc piemērotas naktsmītnes, bet arī šī problēma Salacas krastos vairs nav problēma – nelielajā trīs dienu maršrutā no Mazsalacas līdz Staicelei iekārtotas vismaz desmit nakšņošanai paredzētas vietas – izpļautas pļaviņas ar ugunskura vietu, kur sagatavota pat malciņa, un vietu, kur izmest atkritumus. Var apstāties arī vietās ar lielāku komfortu, bet tās, saprotams, jau ir par nelielu samaksu saimniekiem, kuru māju tuvumā tās iekārtotas.
Vakari paiet ātri, jo visi braucēji ir nodarbināti – laivas tiek atbrīvotas no mantām un izceltas no upes, teltis slietas, ugunskurs «iedarbināts» ar vienu sērkociņu (!), lai gan malka ir, maigi izsakoties, mitra! Jo gudrā Ieva paņēmusi līdzi ne tikai «cimdus, zeķes, zābaciņus», bet arī krietnu žūksni avīžu un pat sausu pagalīti, lai būtu skaliņi! Varbūt gribat pavaicāt, vai tiešām gudrā Ieva paņēma līdzi arī cimdus? Jā, protams! Kārtīgus ādas pirkstaiņus! Tie bija pilnīgi neatsverami, kad no ugunskura vajadzēja noņemt vai uzlikt karsto tējas vai sautējuma katlu! Un – vai zināt? – vakarā gribas ēst un dzert ne pa jokam!
Kad milzīgais izsalkums ir rimis, bērni pazuduši teltīs un par ugunskuru vairs nav jābaidās, ka tas varētu izdzist, tad nāk tas pats jaukākais un rimtākais – garas, mierīgas sarunas, jo pa dienu braucēji, gana sprēgājuši, nu runā klusi, mierīgi, apcerīgi...
[pic][lat4.jpg]Braucot pa upi un paturot prātā, ka esam žurnāla redakcija, sarunas šad un tad iegriežas arī par darbu, lai gan jāatzīst, ka brauciena laikā pilsētas dzīve un problēmas no mums atradās tūkstošiem gaismas gadu attālumā, taču, kā jau žurnālisti, cerējām, ka gadīsies kaut kas ekstrēms, lai varētu pašausmināties gan paši, gan citus iepriecināt, kad to aprakstīsim. Nekā! Mēs jau gan centāmies – katru dienu laivās mainījām braucējus, peldējāmies bez peldkostīmiem, bažījāmies par kokiem, kuru saknes, šķiet, tikai uz viena diega galiņa krastā turas, ielaidāmies sarunā ar čigānu pūkainā peldmētelī kādās mājās, ieskatījāmies spogulī, jo man bija jāpārliecinās, vai tiešām es ar savu balto cepurīti izstaroju tādu mieru un stabilitāti, kā mani līdzbraucēji par mani baumoja. Tomēr brauciens bija tik skaisti gluds, ka otrās dienas pievakarē, kad gribējām izkāpt krastā, lai palūkotos uz iespējamo naktsmītnes vietiņu, un krasta krūmos piepeši sacēlās spējš, aizdomīgs troksnis, krūmu galotnes draudīgi nošūpojās un galīgi nevarēja saprast, kas tur aizjoņoja – cilvēks vai zvērs –, tad nācās atzīt, ka tas arī bija vienīgais ekstrēmais pārdzīvojums šajā braucienā.
Ja neņem vērā Mārtiņa pēdas nelielo savainojumu un Ievas eksperimentus ar dziedinošajiem māliem (arī tos viņa bija paņēmusi līdzi!)... Ja neņem vērā mūsu latviešu valodas bagātību un daudzveidību, ko nācās izmantot, lai iestāstītu odiem, ko mēs par viņiem domājam... Ja neņem vērā «turbopīles», kuras uzjautrināja mūs ar savu izveicīgo, ļoti ātro skriešanu pa ūdens virsmu, un ja neņem vērā to, ka viss trīs dienu brauciens bija ja ne ekstrēms, tad brīnišķīgs piedzīvojums gan. To nolēmām pārvērst par žurnāla «Vides Vēstis» tradīciju vasarās, lai šādi apceļotu Latvijas upes. Un – cik mums zināms – Latvijā upju ir daudz. Ļoti daudz...•
2004-09-07