Iepazīst Ķīnas brīnumus un dzer čūsku šņabiNesen pārskatīju jaunības laikos saņemtās starptautiskās vēstules, kuras man rakstīja krievu valodas skolotājas no daudzām valstīm, arī no Ķīnas. Interesanti, ka Van Li Fina rakstīja par Ķīnas darba varoņiem - jauniešiem, no kuriem visiem jāņem piemērs, bet mazāk uzzināju par viņas un tuvinieku dzīvi, darbu skolā. Laikam jau par daudz ko nedrīkstēja rakstīt. Vēstules atplēsa un pārbaudīja to saturu. Farmaceite Gunta Eniņa 2003.gadā bija Ķīnā kopā ar grupu entuziastu un labprāt pastāstīja, ko tur redzējusi. Gunta saka, ka Ķīna ir pasakaini skaista zeme, tur pārsteidz viss - daba, vēsture, tradīcijas. No tūrisma ienākumiem vien tā varētu izdzīvot. Ķīna ir viena no senākajām pasaules valstīm. No daudzām citām senajām civilizācijām palikušas tikai atsevišķas materiālās kultūras liecības, bet pašas tautas - tās radītājas - vai nu aizgājušas nebūtībā vai iejukušas atnācēju masā. Ķīna ir laimīgs izņēmums. Mūsdienu ķīnieši ir to cilvēku tiešie pēcteči, kuri dzīvoja šajā zemē vismaz pirms pusmiljona gadiem un radīja savu valsti 21.gadsimtā pirms mūsu ēras. Šai noslēpumainajai valstij pieder pieci lieli atklājumi: papīrs, grāmatu iespiešana, kompass, šaujampulveris un zīds. Par vispāratzītām vērtībām pasaulē tiek uzskatīti senās Ķīnas zinātnieku sasniegumi matemātikā un medicīnā, astronomijā un filozofijā. Lielais Ķīnas mūris ir senās Ķīnas civilizācijas simbols. Šī grandiozā būve pagaidām ir vienīgais cilvēka roku darinājums uz Zemes, kurš ar neapbruņotu aci redzams no kosmosa. Divus gadu tūkstošus šis mūris sargājis tronī sēdošos “debesu dēlus”, kuri valdīja Padebešu impērijā. Visas dienas, ko ceļotāji pavadījuši Pekinā, bijušas brīnumu pilnas: brīnījušies gan par šo zemi, tās cilvēkiem, valodu, ēšanas manierēm, par pagātnes un šodienas pārsteidzošo kontrastu, par vērienīgumu, ar kādu valsts attīstās. Sešās rindās pa pilsētu brauc velosipēdisti, tiem līdzās daudzu mašīnu rindas. Laukumi velosipēdu novietošanai tik milzīgi, ka Gunta nekādi nespējusi aptvert - kā iespējams zināt, kurš velosipēds kuram pieder, jo tik vien atšķirības, ka vienam pie sēdekļa ir vienas krāsas lupatiņa, citam - citas. Aizliegtā pilsēta Pekinas sirdī Visiespaidīgākā ir Aizliegtā pilsēta Pekina pašā sirdī - dižākais monarhu Ķīnas pagātnes simbols. Jau pats vārds norāda uz noslēpumiem un intrigām, uz imperatoru grezno galma dzīvi ministru, konkubīņu un einuhu lokā, noslēgtībā no ārpasaules, varenu mūru un vārtu aizsargā. Šodien pa vārtiem ierodas apmeklētāji, lai apbrīnotu ar kārniņu jumtiem segto celtņu labirintu, kuru rotā mitoloģiskas būtnes, to apmērus, krāšņumu, eleganci un celtnieku izpildījumu. Tajā ir audienču zāles, paviljoni, marmora kāpnes, bronzas lauvas, vīraka dedzināmie trauki un skaisti dārzi, ezeriņi. Saskaņā ar ķīniešu pasaules uzskatu katrs imperators valdīja pēc debesu pilnvaras - dievu piekrišanas. Viņš tika uzskatīts par starpnieku, atbildīgu par kārtības un harmonijas nodibināšanu uz zemes. Imperatora Pūķa tronis atradās ne tikai Augstākās saskaņas zāles, pilsētas centrā, bet, pēc ķīniešu uzskatiem, - arī visas pasaules centrā. Senāko vēsturē zināmo pilsētu Pekinas vietā uzcēla Džou dinastijas laikā (1122. - 221.gadā pirms Kristus). 13.gadsimā mongoļi nežēlīgā Čingishana vadībā iebruka Ķīnā, viņa mazdēls Hubilajs pārcēla mongoļu galmu uz Pekinu (tolaik sauktu par Dadu - “Lielo galvaspilsētu”). No šejienes mongoļu armijas varēja pabeigt Dienvidķīnas iekarošanu. Pēc tam, kad Minu dzimta padzina mongoļu dinastiju, tika izveidota Aizliegtā pilsēta, kādu to tagad redz tūristi. Šis milzīgais komplekss, kurā ietilpst vairāk nekā 8000 istabu un telpu ar pagalmiem un dārziem, aizņem 101 hektāra platību. Aizliegtajā pilsētā bija arī bibliotēkas, teātri, dzīvojamās telpas tūkstošiem kalpotāju, einuhu un konkubīņu. Konkubīnes apsargāja einuhi. Viņas varēja iegūt augstāku statusu, dzemdējot imperatoram dēlu. Kad imperators izsaucis kādu no šīm sievietēm uz savu guļamistabu, viņai bijis jānovelk visas drēbes (lai pierādītu, ka viņai nav ieroču) un jāietinas dzeltenā apmetnī, tad einuhs uz savas muguras aiznesa viņu pie imperatora. Kad 1911.gadā uzliesmoja Ķīnas revolūcija, Pūķa troņa varai pienāca gals. Četrus gadus veco imperatoru Pu I jaunās republikas varoņi piespieda atteikties no troņa, tomēr līdz 1924.gadam viņam bija atļauts dzīvot imperatora pilī. 1949.gadā Ķīnas komunistu armija ieņēma Pekinu, sakautie nacionālisti atkāpās uz Taivanu un aizveda līdzi daudz dārgumu no Aizliegtās pilsētas. Tagad kā valsts muzejs šī pilsēta nav “aizliegta”, bet plaši atvērusi durvis uz imperatoru varas vissvētākajām vietām. Trauksmes gadījumā iededz ugunskurus Nākamajā dienā grupa apmeklēja Lielo Ķīnas mūri. Līņāja lietus, bet apmeklētāju tomēr bijis daudz, tā diendienā pa to plūst cilvēku straumes. Pie šīm mūra torņu sienām jaunlaulātie piestiprina atslēgas - simbolu mūžīgai mīlestībai. Ķīnas mūris ir garākais mūris pasaulē: 6300 kilometrus (enciklopēdijas ziņas - 3460 kilometri) garš, 10 - 12 metru augsts, 6 - 15 metru plats. Tā celtniecība sākta 221.gadā pirms Kristus. Divtūkstoš gados mūra garums sasniedza 6300 kilometrus. Celtniecībā piedalījās lielas tautas masas, smagajos darbos vairāki miljoni cilvēku zaudēja dzīvības. Pie Pekinas mūris ir 8,5 metrus augsts un 5 - 7 metrus plats. Tajā ir sargtorņi, kuros senatnē vienmēr dežurēja sargi, kas modri raudzījās, vai netuvojas ienaidnieks. Trauksmes gadījumā kā signāls tika aizdedzināti ugunskuri. Tā īsā laikā ziņu noraidīja simtiem kilometru attālumā. Ķīnas mūris vijas pa kalnu virsotnēm. Mūris pasargāja Ķīnas tautu no naidīgajām klejotāju ciltīm no Centrālāzijas. Šanhaja - Āzijas megapole Šanhaja - Āzijas megapole (14 miljoni iedzīvotāju). Ārvalstu koncesiju uzplaukuma laikā to dēvēja par “Austrumu Parīzi”. Tā ir galvenā valsts ostas pilsēta Klusā okeāna piekrastē, dēvēta arī par “pasaules arhitektūras muzeju”, kur vienuviet skatāmi japāņu, ķīniešu un eiropiešu arhitektūras stili, Huanhe upe un rosības pilnā krastmala. Tūristi apmeklējuši Šanhajas eksotiskās daļas vecpilsētas centru - Čenhuanmjo - Pilsētas Sargātāja templi, Prieka dārzu. Atmiņā palicis nefrīta Budas templis, kas slavens ar divām no balta nefrīta veidotām Budas skulptūrām. Šanhajas muzejā pētījuši Ķīnas vēsturi un mākslu. Slavenajā Šanhajas krastmalā vienā pusē angļu koloniālisma laikā celtās celtnes, otrā - modernās Ķīnas arhitektūra. Siaņa ir senā Ķīnas galvaspilsēta, “mūžīgā miera pilsēta”, lielākais ziemeļrietumu Ķīnas centrs. Siaņā sākās senais Zīda ceļš, svešzemju tirgotāji te dzīvojuši gadiem ilgi un pat cēluši savai reliģijai atbilstošus dievnamus, Siaņā saglabājies liels musulmaņu rajons ar mošejām, raksturīgu sadzīvi un tradīcijām. Terakota karavīri sargā imperatoru Siaņa atklāj fantastisku senās Ķīnas varenības liecību - terakota (māla) armijas - (astotais pasaules brīnums) imperatora Šiuandi kapeņu kompleksu. Ļi kalna paēnā paceļas plašs kapulauks, kas, iespējams, slēpj vienu no lielākajām dārgumu krātuvēm pasaulē. Zem šā vairāk nekā 2000 gadu senā mākslīgā uzkalna atrodas kapenes, kurās atdusas viens no izcilākajiem valdniekiem Ķīnas vēsturē - 1.imperators Šihuandi. Vēstures liecības stāsta, ka visu mūžu Šihuandi vajāja bailes no nāves. Pēc viņa rīkojuma vairāk nekā pusmiljons strādnieku radīja viskrāšņāko mauzoleju Ķīnā. 1974.gadā zemnieki, rokot aku, nejauši atklāja veselu armiju - aptuveni 6000 terakotas karavīru, kuru izmēri pārsniedza cilvēka augumu. Karavīru statujas stāvēja ierindā pilnā kaujas gatavībā un reiz bija turējušas rokās īstus ieročus. Vairāk nekā 20 gadsimtus viņi sargāja imperatora kapavietu. Kareivju sejas vaibsti katram individuāli, raksturīgi reāliem cilvēkiem. Lai atbaidītu iespējamos laupītājus, kapenēs izvietoja stopus, kas uz aizgājēja miera traucētājiem izšautu nāvējošas bultas. Kad kapenes bija pabeigtas, drošības nolūkos tur ieslodzīja nelaimīgos māksliniekus, kā arī imperatora konkubīnes. Visbeidzot mauzoleju apstādīja ar kokiem un krūmiem, lai tas izskatītos kā parasts pakalns. Šihuandi (sākumā pazīstams ar vārdu Džens) piedzima ap 258.gadu p.m.ē. tajā laikā Ķīnu veidoja daudzas feodālas valstis. Pateicoties stingrajam militārajam režīmam un stingriem likumiem pakļautajam pavalstnieku dzīvesveidam, Ciņa kļuva par varenāko valsti Ķīnā. Šinhuandi bija ļoti māņticīgs cilvēks, tādēļ pieņēma galmā 300 astrologus un lika rūpīgi novērot debesis. Imperators centās iegūt nemirstības eliksīru un nosūtīja ekspedīciju uz kādu teiksmainu Ķīnas austrumu piekrastes salu, kurā dzīvojot nemirstīgie, kam pieder šis eliksīrs. Ekspedīcijas dalībnieki neatgriezās. 210.gadā p.m.ē., tā arī neieguvis burvju dziru, imperators devās apceļot valsts austrumu provinces, bet pēkšņi saslima un nomira. Šihuandi nāve iezīmēja Ciņu dinastijas galu. Arheologi atrada ne tikai tūkstošiem terakota karavīru, bet arī kaujas ratus, lokus, bultas, šķēpus, zobenus, dzelzs lauksaimniecības darbarīkus, bronzas zirgus, iemauktus. Karavīru figūras bija veidotas no vietējā māla: to rumpji bija dobi, bet kāpjas - blīvas. Galvas un rokas bija izveidotas atsevišķi un pēc tam piestiprinātas pie ķermeņiem. Terakota armija atnesa slavu Ciņu Tīģerim. Varbūt tā ir zināma atlīdzība cilvēkam, kurš ticēja, ka viņu dinastija ilgs 10 000 paaudzes, bet patiesībā valdīja tikai 15 gadus. Netālu no kapenēm atrodas mūsdienīgo māla karavīru figūru izgatavošanas darbnīca. Gide pastāstīja, kā tās top. Šeit strādnieces figūras veido, apdedzina un pārdod kā suvenīrus. Ar lielu interesi tūristi muzejā iepazinās ar Ķīnas lielāko senās literatūras kolekciju - Konfūcija akmens plāksnēm, pie vakariņu galdiem noskatījās Tang dinastijas deju koncertu, uzzinot, kā cilvēki tērpās un kā dejoja terakota armijas veidošanas laikā. Kunminga ir mūžīgi ziedošā un zaļojošā pavasara pilsēta. Pūķa vārti Rietumu kalna virsotnē un neaizmirstamais Akmens mežs - tie ir leģendām apvīti klinšu veidojumi, kas atgādina cīņas ar dēmoniem, dažādu dzīvnieku formas iespaidīgos izmēros, milzīgus klinšu pirkstus, kas duras debesīs, un pūķus. Ļoti skaista bijusi stalaktītu un stalagmītu “Deviņu valstu ala”. Tās veidojumi 250 metru dziļumā izgaismoti dažādās krāsās, lai varētu fantazēt, saskatot tur gan ūdenskritumus, dārzeņus, augļus, sēnes, figūras. Čūsku šņabis der pret visām kaitēm Guilinas stāvās akmeņainās klintis veido īpašu, irreālu ainavu. Romantiskie kalnu nosaukumi papildina vienreizējo izjūtu: Vientuļā skaistuma virsotne, Krokotā brokāta kalns, Ziloņa snuķa kalns, Septiņu zvaigžņu parks. Ziloņa snuķa kalns - kā milzīgs zilonis ar upē iemērktu snuķi dominē pār skaisto pilsētas ainavu. Pie visiem objektiem ved stabilas kāpnītes, celiņi, viss sakopts, sakārtots, lai varētu baudīt šo dabas krāšņumu. Neaizmirstams G.Eniņai ir kruīzs pa Li upi ar kuģīti. Garām slīdēja ainavas un pakalni, kas kā tūkstošgadīgi bruņurupuči iznirst aiz katra nākamā līkuma. Uz kuģīša var nopirkt burkas ar čūskām, tajās ir baidžo - ķīniešu čūsku šņabis, apmēram 60 grādu stiprs. Esot pikants un derot pret visām kaitēm. Interesanti, ka viesnīcu restorānos bija apaļie galdi. Pie viena galda sēž apmēram astoņi cilvēki. Galda vidusdaļa griežas kā karuselis, uz tās traukos ir salikti dažādi ēdieni. Lai paņemtu no katra ēdiena pa drusciņai, jāpagriež galda vidus. Honkonga ir debesskrāpju pilsēta Honkonga - ir Ķīnas TR speciālais administratīvais reģions valsts dienvidaustrumos. Platība - 1092 kvadrātkilometri. Lai iebrauktu tajā, bija jānopērk vīza. Senāk šajā Ķīnas nostūrī mituši vien zvejnieki , tas kalpojis par patvērumu pasaules klaidoņiem un pirātiem. Viss krasi izmainījies, kad šeit ieradās briti, kuri ar Ķīnu sāka tā saukto opija karu un šeit izveidoja savu jūras spēku bāzi. Briti par visu varu savā kontrolē gribēja pārņemt ienesīgo tirdzniecību ar opiju, pret ko, protams, Ķīnai bija iebildumi. Britu pusē bija militārs pārspēks un 1842.gadā viņi piespieda Ķīnas imperatoru uz mūžīgiem laikiem atdot Honkongas salu. No Ķīnas ieplūda lēts darbaspēks, ārzemju kapitāls, radās izdevīga nodokļu politika, kas ļāva visā Honkongas teritorijā izveidi plašu rūpniecības tīklu. Šeit tagad ir visliberālākā ekonomika pasaulē, Honkonga ir 3.vietā ārzemju kapitāla piesaistes ziņā, te ir viens no pasaules lielākajiem zelta tirgiem (mazā Honkonga importē desmito daļu visa pasaules zelta). 1997.gada vasarā beidzās Lielbritānijas vara pār šīm teritorijām. Honkongas ķīnieši priecājas, ka atkal ir piederīgi Ķīnai. Lai gan Ķīna pēdējā laikā ir pagriezusies ar seju pret Rietumu pasauli, tomēr... Lai nesāktos jukas un netiktu sagrauta ekonomika, tika noslēgta pievienošanās deklarācija, kas paredz, ka Honkonga 50 gadus būs Ķīnas TR speciālais administratīvais rajons, būtībā valsts, kurā saglabāsies iepriekšējā ekonomiskā sistēma un dzīves ritms ar savu likumdošanu, naudu, privātīpašumiem un vīzu sistēmu (arī attiecībā ar lielo Ķīnu). Lēš, ka 2047.gadā Ķīnā būs citāda valsts un mākslīgu robežu vairs nevajadzēs. Kā jau finanšu metropolei pieklājas, Honkonga ir debeskrāpju un varenu celtņu pilsēta. Pirmo satriecošo iespaidu tūristiem atstāja Honkongas lidosta - viena no lielākajām pasaules vienlaidus konstrukcijām, kas piedevām atrodas uz mākslīgas salas, aizņemot 1248 hektārus. Honkongā tūristi ievērojuši ka šeit ķīnieši valkā spilgtas krāsas drēbes, lieto rotaslietas, kosmētiku, daudz smaida. Atšķirība nav tikai vizuāla: arī inteliģences un kultūras līmenis honkongiešiem ir augstāks. Attieksme pret tūristiem mīļa, piemēram, kaut vai tāds sīkums: kad vakariņu laikā viesnīcas restorāna īpašnieks pamanīja, ka daļa latviešu ir liela auguma, viņš uz sava rēķina viņiem uzsauca papildporciju - lieliem cilvēkiem taču vajag vairāk... Tīrām, baltām smiltīm klāts Atgrūšanas līcis, kas vārdu ieguvis no pirātiem, kuru kuģis 19.gadsimtā tur cietis katastrofā. Liedagā ir improvizēts templis, kas celts par līdzekļiem, kurus saziedojuši no okeāna izglābtie cilvēki. Templī ir Budas skulptūra, kuru noglāstot no galvas līdz kājām, pēc tam saliekot rokas dūrē un paslēpjot tās kabatā, var cerēt, ka nauda vienmēr turēsies ķešā. Ķīna kļūst par pasaules tūrisma Meku, jo cilvēkus arvien vairāk sāk interesēt brīnumainā austrumu kultūra. Fakti: Ķīnas valsts iekārta: republika. Valsts vadītājs: Ķīnas Tautas Republikas priekšsēdētājs. Galvaspilsēta: Pekina. Platība: 9,6 miljoni kvadrātkilometru. Iedzīvotāji: 1,2 miljardi. Oficiālā valoda: ķīniešu. Hieroglifi eksistē vairāk nekā 6000 gadus. Reliģijas: budisms, daoisms, islams, katolicisms un kristietība. Laika starpība: 8 stundas. Naudas vienība: juaņa (1 USD - 8,2 juaņas). Latvijas pilsoņiem nepieciešama iebraukšanas vīza. 2005-01-13 Ella Bezrukih |