Zeme, kur ziema vēl arvien ir ziemaFebruārī mūsu Rīga nevar lielīties ar spilgtu saules gaismu. Debesis drūmas, cilvēki man liekas tādi paši drūmi. Domas nes prom uz tālākām zemēm, kur patīkami spīd saule un cilvēki staigā smaidošām sejām. Skatos uz karti un redzu uz tās lielus baltus klajumus. Tā ir Laplande - Pusnakts saules zeme, pašos ziemeļos, ne sevišķi tālu no mūsu Latvijas - tikai pāris tūkstošu kilometru. Nospriežu braukt turp, - saulei pretim. Ceļš ved no Rīgas uz Helsingforsu (Helsinkiem). Tur apgādājos ar pāris labām slēpēm, kastroli un pannu, un konservētām ēdamvielām. Ilitornio - pēdējā dzelzceļa stacija Somijas ziemeļos. Pašsaprotamu iemeslu dēļ lielāko daļu paredzamās pārtikas iegādājamies Latvijā, vēl līdzi ņemam kādas siltākas drēbes, guļammaisus un dodamies uz Tallinu. Prāmis, sirdīgi lauzdams ledus gabalus aizsalušajā jūras līcī un nepiegriezdams nekādu vērību spēcīgajam, asajam ziemeļu pretvējam, paredzētajā laikā sasniedz Helsinkus. Tālākajā posmā izmantojam brīnišķīgo iespēju, ko sniedz Somijas dzelzceļš, - ar vilcienu varam braukt ne vien paši, bet vest līdzi arī automašīnu. Tā kā vilciens brauc naktī, ir iespēja ietaupīt veselu dienu, turklāt tas nav mazsvarīgi. Ar šādu vilcienu var nokļūt līdz pat Polārajam lokam, tālākās stacijas ir Kolari un Kemijarvi. Mēs gan braucam tikai līdz Botnijas līča galam - Oulu pilsētai. Rīts ataust apmācies. Puteņo. Raizējos, kāda pēc nakts sniegputeņa izskatīsies uz vaļējās platformas esošā mašīna, taču velti. Varam doties ceļā. Tālākais ceļojums uz ziemeļiem pa Laplandi ziemas laikā izdarāms ar briežiem. Sameklēju savam ceļojumam pavadoni un trīs briežus ar tā saucamo “pulkka”, tās ir laplandiešu kamanas, abrasveidīgas. “Pulkkā” var sēdēt tikai viens cilvēks, un sēdētājam jāvada briedis pašam. Bez prakses nav tā lieta tik vienkārša, jo brieža pajūgam ir tikai vieni groži, no kreisās puses, un braukšana notiek pār sniega klajumiem bez ceļa. Kad viss gatavībā, tad jāstāv ar grožu cieši rokā “pulkkas” kreisā pusē, un, tiklīdz pasažieris metas “pulkkā” iekšā, briedis bultas ātrumā dodas ceļā. Briežam ne stabi, ne koki, ne sētas nav nekādi šķēršļi ceļā, un te nu braucējam jāmanās palikt “pulkkā” un netikt izmestam laukā. Noķert briedi ar visu “pulkku” sevišķi grūts uzdevums. Pēc katrām divām stundām dodam briedim desmit minūtes atvilkt elpu un pēc katriem trīsdesmit kilometriem divas stundas atpūtas. Pa to laiku briedis pakasa ar kāju dziļo sniegu, līdz kamēr atrod zem tā segas sūnas - brieža vienīgo barību. Tikko lasītais šodien ir visīstākā vēsture - ne ziemeļbrieži, ne arī suņi vairs netiek izmantoti kā ikdienas pārvietošanās līdzekļi. Ziemeļbrieži ir kļuvuši par visparastākajiem mājdzīvniekiem. Gluži kā Latvijā brūnās govis, tie bieži redzami māju tuvumā aplokos dīkdienīgi gulšņājam un ne mazākā mērā neraizējoties par varbūtēju barības trūkumu, jo labi zina, ka to, proti, lielas siena ķīpas, piegādās cilvēks. No svešiem cilvēkiem brieži baidās - pat aplokā būdami, nevēlas tos pielaist sev tuvu. Briežus, tāpat kā suņus, pajūgos redzēt var vienīgi ar tūristu izklaidēm saistītās vietās, kur briežu uzdevums ir vizināt apmeklētājus. Pirms devos šajā ziemeļu avantūrā, apzināti neinteresējos, kādi ziemā ir šejienes ceļi, zināju vienīgi to, ka automašīnai nepieciešamas ziemas riepas ar radzēm. Balstījos uz Latvijā ziemas braukšanā gūto pieredzi, taču Lapzemē ieraudzītais pārsteidza - izrādījās, ka sniegs un sniegputenis ziemā nemaz nav dabas stihija, kā to mēdz pasniegt pašmāju atbildīgie darboņi. Vienīgais, kas ziemas ceļu labā jādara, - tie regulāri jātīra. Lai to labi varētu veikt, ceļmalas jau laikus ar pedantisku precizitāti tiek iemarķētas, saspraužot tajās neko vairāk kā vienkāršas kārklu maikstis. Un viss. Turklāt netiek kaisīta sāls. Ceļi ir tīri, balti un” apledojuši, bet ātruma ierobežojums ir tāds pats kā vasarā - dažviet 80, citviet 100 kilometru stundā. Izkāpjot no auto, nereti ir grūti pāriet šoseju, jo kājas slīd. Bet visi brauc, un nekāda vaina. Tā, lūk! 4000 kilometru ilgā ceļojuma laikā neredzēju nevienu avāriju. “Sniegputenis beidzot ir pierimis. Skatam paveras plašie, sniegpilnie Lapzemes purvainie klajumi un lēzenās piekalnes, kas noaugušas šmaugām eglēm un kalsnām priedēm. Kokus īpaši tumšus, pat melnus padara usnejas - gari, šķidrai bārdai līdzīgi ķērpji. Ja paveicas, kokos var pamanīt kādu vāveri vai pat rubeni, kas mielojas ar bērzu pumpuriem. Tuvojoties Rovaniemi, pilsētai pie Polārā loka, sniega kļūst arvien vairāk. Tam tā noteikti jābūt, jo te taču ir Santa Klausa birojs. Par to jau katrs noteikti būs dzirdējis. Bet mazāk zināms varētu būt fakts, ka viņa īstā dzīvesvieta esot nepilnus 200 kilometrus tālāk - pie Savukoski, kur Santa Klauss dzīvojot kopā ar savu sievu. Un tātad - ja še nebūtu tik daudz sniega, viņam būtu visai pagrūti diendienā izbraukāt ar ziemeļbriežiem uz darbu. Lieldienu priekšvakarā sasniedzam miestiņu Enontekio, Laplandes centrā. Viesnīcas nav, meklēju naktsmāju un atrodu to pie mācītāja. Uzņem mani ar lielu sirsnību, kā retu viesi. Pa nakti saceļas sniega putenis, kurš turpinājās trīs dienas. Svētkus pavadu mācītāja ģimenē; klausāmies radio un atrodam arī Rīgas radiostaciju. Sanāk jau visai interesanti - nepilnus 10 gadus pēc Rīgas radioraidītāja raidīt sākšanas tas bijis dzirdams pat aiz Polārā loka, bet vairāk nekā 10 gadu pēc neatkarības atgūšanas (XXI gadsimts!) valsts galvenais radio rupors - Latvijas radio 1 - pat Latvijā ne visur saklausāms. Vasaras mēnešos Somijā var nakšņot jebkuros krūmos, bet ziemā šim neizbēgamajam katras dienas noslēgumam tomēr jāpievērš nopietna uzmanība. rpus lielākām pilsētām nakšņošanas vietas rodamas tunturu (somiski - kalnu, pauguru) tuvumā. Aplūkojot karti un samanot kādu virsotni, kas augstāka par 500 metriem, diezgan droši var cerēt rast tās tuvumā viesnīcu vai kempingu. Iemesls visai vienkāršs un veselīgs - slēpošana. Vai katrs piemērotais tunturis tiek pielāgots un izmantots šādam mērķim. Kalnu slēpošana somiem ir lielā cieņā, taču slēpes kā pārvietošanās līdzekli te vairs neizmanto; vienīgi reizumis pa ceļa malu redz ejam gados vecākus cilvēkus, kuriem kā atavisms rokās ir slēpju nūjas (pašu slēpju nav), kas tiek intensīvi izmantotas, sperot katru nākamo soli. Slēpošanas sezonas karstumā (drudzis sākas martā) drošāk ir naktsmītni rezervēt jau laikus. Enontekio tuvumā, nacionālā parka vidū, ir vairāku šādu tunturu grupa Pallastunturi. Lielākais no tiem ar savu 807 metru augumu pieder pie augstākajiem Somijā, un tā kokplikais pakausis saskatāms jau pa lielu gabalu. Virzienā uz ziemeļiem Enontekio apkārtne ir dabiska robeža starp priežu, egļu mežiem un arktisko bērzu tundru. ésti to brīdi pat nevar pamanīt, tikai piepeši nāk atskārsme, ka acīm jau skatāma pavisam cita ainava. Redzami tikai pliki sniega klajumi ar aizvien augstākiem kalniem. No katra kalna augstuma atklājas jauni, neaizmirstami skaisti skati, pilnīgi baltā tērpā un spilgtā saules gaismā. Kā gan lai aprakstu Laplandes dabas skaistumu, tās dziļo klusumu? To aprakstīt nevar; to vajaga redzēt un uzjust katram pašam. Esam pašā Lapzemes vidienē. Šo zemi jau izsenis, vairākus tūkstošus gadu, apdzīvo sāmi, kas tulkojumā nozīmē purva ļaudis. Reizēm viņus nepareizi mēdz dēvēt arī par lapiem, taču tam, viņuprāt, ir visai nievājoša pieskaņa. Sāmi laikam gan ir vienīgā tauta pasaulē, kuru zemi ir iekārojušas un Tā Kunga vārdā arī iekarojušas vairākas dievbijīgas valstis - Somija, Zviedrija, Norvēģija, Krievija. Uz kādu laiku, protams. Skaitliski lielākā sāmu tautas daļa dzīvo Norvēģijā. Tautiskās atmodas sākums sāmiem un latviešiem bijis stipri līdzīgs - tas iezīmējies ar HES būvniecību. Divdesmitā gadsimta astoņdesmito gadu sākumā vaļu medniekiem norvēģiem radusies ašā ideja, ka strāvas nekad nevar būt par daudz. Altas upes kanjons, kas ir grandiozākais Ziemeļeiropā, stiepjas vairāk nekā sešus kilometrus garumā un sasniedz pat 400 metru dziļumu, tika izraudzīts kā īstā vieta, kur ne mazāk grandiozā betona aizsprostā ieguldīt brīvos naudas līdzekļus, lai vēlāk pārvērstu tos Pirra peļņu nesošās kilovatstundās. Tāda notikumu attīstības gaita sāmiem - lai dzīvo tautas, kurām savas dzimtenes liktenis nav vienaldzīgs! - bija galīgi nepieņemama, un vadzis lūza. Sākās pretošanās kustība. Sāmi ieguva ne vien balsis Norvēģijas parlamentā, bet arī likumīgas tiesības uz savām pagāniskajām joik dziesmām un valodu - skolās, presē utt. Arī uz ceļazīmēm parādījās uzraksti sāmu valodā. Un atkal līdzība ar latviešiem - sāmi rakstībā lieto tādus mums pazīstamus burtus kā ‚, Š un ó. Karasjoki pilsēta kļuva par politiskās dzīves, bet Kautokeino - par kultūras dzīves centru. Sāmu galvenā nodarbošanās gadsimtiem ilgi ir saistīta ar ziemeļbriežiem. Nomadu dzīvesveida neatņemama sastāvdaļa ir klejošana līdzi migrējošajiem briežu bariem. Dienas beigās uzduramies uz šādu pulku. Apmēram 1000 brieži ganās tundrā, kasa dziļo sniegu ar savām kājām un barojas ar sūnām. Naktsmāju atrodu lapu teltī, kas uzstādīta tundras piekalnē. Telts vidū kuras atklāts ugunskurs, virs kura karājas kafijas kanna, un uz uguns saimniece cep brieža gaļu. Ieejot teltī, pateicu paiva - tas ir labdien! Man atbild ar to pašu, bet vairāk netiek teikts neviens vārds. Laplandieši ir ļoti klusi, tāpat kā viņu zeme Laplande. Kad runā, tad runa grozās vienīgi ap briežiem un suņiem. Ap ugunskuru sēd lapu saime, šinī gadījumā no septiņām dvēselēm un liela bara suņu. Brieži un suņi ir vienīgie lapa draugi un kustoņi. Lapu suņi ir speciāla suga, un tos lieto vienīgi briežu bara kopā turēšanai zināmā rajonā. Sarunāties nevaram, bet tas arī nav vajadzīgs. Katrs no mums nodarbojas pats ar savām domām, kamēr saimniece vāra kafiju un cep brieža gaļu. Vakariņas gatavas. Ar rokas mājienu tieku lūgts ņemt dalību, ko ar lielāko patiku arī daru. Kā ēdamais rīks tiek lietots visām vajadzībām somu nazis - uz tā gala uzduram gabalu gaļas un turpmāk palīdzamies ar pirkstiem. Cukuru kafijas krūzē maisām ar to pašu. Pienāk laiks laisties uz guļu. Katrs izvēlas savu vietu un tāpat pilnā apģērbā izstiepjas uz paklātām ādām. Neesmu nekad redzējis laplandiešus izģērbjamies un, negribēdams pārkāpt viņu tradīcijas, daru to pašu, atrazdams brīvāku vietiņu starp bērniem un suņiem. Caur telts vaļējo augšas galu redzama debess bāli sārtā krāsā - pusnakts saules apgaismojumā. Tā ir Laplande, un tāda ir viņas dzīve. Civilizācija, liekas, to nav spējusi aizskart. Domāju, tas nāk Laplandei tikai par labu. Tā apdzīvotāji, lapi, bauda īsto dabu un primitīvās dzīves skaistumu. Civilizācijai beidzot tomēr izdevies sasniegt arī Lapzemi. Gadsimtos ierasto dzīves ritējumu no pulkkaÕs sliedēm visvairāk izsitis neviens cits kā sniega motocikls. Šis skaļais, parkšķošais aparāts ir ielauzies ziemeļu klusuma valstībā, kļūstot par galveno palīgu un transporta līdzekli briežkopjiem. Paši briežkopji arī vairs nav vakarējie un nedzīvo teltīs, bet gan līvānietēm visai līdzīgās ēkās, kas krāsotas skandināvu iecienītākajās krāsās - okera tumšsarkanā, dzeltenā vai pat baltā. Daudzām saimniecībām apkārt ir stiepļu žogi, kas lieti noder ziemeļbriežu ādu novietošanai, un reizēm pat rodas iespaids, ka ādžogi pilda tādu pašu skatu aizsedzošu funkciju kā mūsu dzīvžogi. Tautiskās apziņas izpausmes šajā neprātīgajā vienveidības laikmetā te tomēr nav vēl pavisam zudušas un redzamas arī nesvētku reizē, piemēram, ciema veikalā, uz kuru sāmu sievietes nereti dodas tautiskā, zili sarkaniem rakstiem rotātā tērpā. Cerēt ieraudzīt ikdienā kādu tautas tērpā kaut kur Latvijas laukos laikam gan būtu utopija. Arvien dodamies uz ziemeļiem, priecājoties par brīnišķīgajām ainavām, kurās vienīgā civilizācijas liecība ir vientuļais ceļš, pa kuru braucam. Līdzās tam plašajā ielejā ir upe. Sals sastindzinājis ne vien to, bet arī uz upes esošo ap 50 metru plato un piecus metrus augsto Nieidagorži ūdenskritumu. Upes krasti pamazām sakļaujas aizvien ciešāk, līdz upe kopsolī ar ceļu pēkšņi iekrīt varenu klinšu aizā. Daudzviet pašā ceļa malā starp tumšbrūno klinšu asajām šķautnēm redzami sastinguši leduskritumi bāli zilganzaļās krāsās. Daži no tiem ir pat 10 un vairāk metru augsti. Mums gan nelaimējas piedzīvot šejienes aukstuma rekordu - mīnus 52 C, zemākā temperatūra, ko pieredzam, ir mīnus 16 C. No pēdējās kalna galotnes atklājas skats uz Alta Fjordu, un no tās pašas kalna galotnes saku “Sveiki!” Laplandei un primitīvai dzīvei. No Alta Fjorda ar vietējās satiksmes kuģi nokļūstu Hammerfestā - vistālākā ziemeļu pilsētā pasaulē. Ceļš ved gar skaistiem Norvēģijas fjordiem. Lai gan jau aprīļa pēdējās dienas, bet šinī tālā ziemeļu pasaules daļā ziema vēl pilnā spēkā. Tumšzilas krāsas fjordu ūdeņi un augstie kalni pa to malām, apklāti ar sniegu līdz pašam ūdenslīmenim, sniedz neaizmirstama skaistuma skatus ceļotājiem. Aiz Altas plakankalnes pie Smorfjorda sākas ceļš, kura uzdevums, gar pašu fjorda malu līkumojot, aizvest mūs līdz Nordkapam, kuru pieņemts uzskatīt par Eiropas tālāko ziemeļu punktu. Fjords nav aizsalis, tā līča galā ir noenkurojušies zvejnieku kuģīši, bet krastā, īpašā koka zārdā sakarinātas, glabājas kaltētas zivis, apsegtas ar tīkliem, lai lieki nebarotu kaijas, jo tās jau nav nekādas zīlītes. Līdz galamērķim 100 kilometru pasakainu ainavu un neatkārtojamu skatu. Esam it kā vieni visā plašajā pasaulē. Tikai mēs, viļņojošā jūra, kurā sākas bēgums, un kalni, kuros sākas sniegputenis. Nē, nav tiesa, pa ceļam bija vēl daži - zaķis, divas nenopietnas lapsas, no kurām viena vedināja spēlēt paslēpes, bet otra sunīšus, un - nē, jūs neticēsiet - no ūdens gandrīz līdz pat ceļam bija izrāpies lielais jūras ūdrs, kas ar savu iespaidīgo augumu un asti iztālēm atgādināja krokodilu. Mūsu klātbūtne viņam gan ātri apnika, un, veikli izlocīdamies starp akmeņiem, tas kā pa kamaniņu trasi ieslīdēja tumšajos fjorda ūdeņos. Lai nokļūtu Magerojas salā, zem ūdens jāšķērso jūra. Tuneļa pusapaļā mute kā nēģis uzsūc mūs, lai pēc septiņiem kilometriem izspļautu ārā tieši pie maksas punkta. Putenis vēl vairāk ir pieņēmies spēkā, bet tik tuvu no mērķa tas mūs vairs nespēj apturēt, lai arī cik negants būtu ķermeni caururbjošais, rentgenstaru spējām apveltītais vējš. Ceļa siluetu iezīmē sarkanas kārtis, un tās ir vienīgās, kas redzamas šajā baltuma valstībā, līdz atduramies pie barjeras ar uzrakstu. Lasām, ka ceļa pēdējie septiņi kilometri līdz Nordkapam ir slēgti, šķiet, tieši sniegputeņa dēļ. Notraušu asaru, kuru nav kam redzēt, vējš to paķer un piepulcina baltajām sniegpārsliņām (varbūt tās patiesībā ir sastinguši sapņi), lai aiznestu un iemestu jau tā sāļajā okeānā, bet ne kā atvadu sveicienu. Kā ticības sēklu par atgriešanos šajā skarbajā, bet tik pievilcīgajā zemē. Kas var būt skaistāks par dabu? Cilvēki, kuri to mīlē un bauda, var teikt, ka ir vērts dzīvot. 2004-01-05 www.kapitals.lv Ēriks Gacihs |