Rietumlatvijas unikālā ezeru zemeDaži uzskatīja, ka būtu jāatdod kādam privātīpašniekam, citi – valstij jāņem savā aizgādībā, vēl kādi – jāveido vairāku īpašnieku kooperatīvs. Esot pat bijis tāds kā nomas līgums ar Egilu Tinti, kas grasījies ezera daļā izveidot vēžaudzētavu. Tas neesot izdevies, tāpēc viņš kopdarbības projektu iesniedzis z/s Ezernieki, kuras īpašnieks Valentīns Kokalis jau bija iegādājies arī Leismaču zemi pie ezera un piekritis ieguldīt līdzekļus. Iespējams, domstarpības Ēdoles pašvaldības deputātu vidū piebremzēja privatizācijas centienus. Tad gudru padomu deva Vides ministrijas Dabas aizsardzības pārvaldes speciālisti un Liepājas reģionālās vides pārvaldes (LRVP) inspektori, kas ierosināja izveidot Kurzemē vienīgo ezeru ar senu izcelsmi un dabiski tīru baseinu. Līdz ar dabas parka izveidi Pinku ezerā un tā apkārtnē tiktu izskausta videi kaitīga saimnieciska darbība: koku izciršana, malu zvejniecība, nesankcionēta zivju mazuļu ielaišana, intensīva tūristu kustība. Būtu gan valsts aizsardzība, gan pienākumi privātīpašniekiem. Šajā reizē ēdolniekiem paveicās: valsts iedeva naudu teritorijas izpētei un neticami ātri tika izstrādāts aizsardzības plāns (inspektora Andra Janevica vadībā), kam piekritusi gan pašvaldība, gan īpašnieki, gan sabiedrība. Bet ko tik unikālu šajā teritorijā atrada dabas pētnieki? No debesīm nācis Dabas parka Pinku ezers teritorija iepriekš nav bijusi valsts aizsardzībā, pirmoreiz to nopietni izpētīja projektā EMERALD 2002. Ezerā un tā tuvākajā apkārtnē konstatēja vairākus aizsargājamos augus un lielu bioloģisko daudzveidību, tostarp Eiropas Savienības nozīmes aizsargājamos biotopus. Eksperti nolēma Pinku ezeru iekļaut potenciālo NATURA – 2000 ES nozīmes aizsargājamo teritoriju tīklā. Gandrīz kā zilo ezeru zeme Latgale, arī Ēdole ir ūdeņiem bagātīgi apdāvināta: Pinku, Vepra, Kuikatu, Bezdibeņa, Pilsezers, Kaķīšu, Plaču, Aklais un pieci Mācītājmuižas ezeri. Tiesa gan, tie nav pārāk lieli, toties katram ir sava teika. Par Pinku ezeru stāsta, ka tas nonācis no debesīm ar mērenu pērkonu taisni tanī brīdī, kad ļaudis muižā miežus pļāvuši. Zivis kritušas zemē jau pirms negaisa. Liela tumsa bijusi. Daudz ļaužu gājis bojā. Izglābušies tikai tie, kas vairāk malā gadījušies. Arvien dziļāks Ģeologi gan pierādījuši, ka Pinku (senāk saukts arī Piņķu, Leismaču) ezers cēlies ledājiem veidojot iespiedumu, tas atrodas 53,6 metrus virs jūras līmeņa. Pamatiežu virsu veido vidusdevona Burtnieku svītas un augšdevona Gaujas un Amatas svītas smilšakmens, aleilorīti un māls. Tos klāj Kurzemes–Baltijas starpledus laikmeta nogulumi, savukārt virs tiem – otrā jaunākā Baltijas apledojuma morēnas slāņi. Ezers atrodas starp divu Užavas pieteku – Kauliņas un Vankas augštecēm nelielu ezeru virknē. Uz ziemeļiem no Pinka ir Kuikatu, uz dienvidiem – Vepra ezers. Vēl vienu – Bezdibeņa ezeru var uzskatīt par aizaugušu Pinka daļu, jo tiem ir kopīga krasta līnija. Pēc 1972. gada mērījumiem ezera ūdens virsmas platība ir 29 ha, maksimālais dziļums – 12 m, vidējais – 4,3 m. Šīs ziņas atšķiras no citos gados iegūtajām. Piemēram, pēc 1913. gada topogrāfiskās kartes aprēķinātā platība ir 26, bet 1986. gadā – 27 ha. Pārmērot dziļumu, konstatēts, ka dziļākā vieta ir 20 m ezera ziemeļu galā. No Pinku ezera iztek apmēram divus kilometrus gara tece, kas ieplūst Kauliņas upē, tā savukārt ir jūrā ietekošās Užavas pieteka. Pēc vietējo iedzīvotāju nostāstiem pirms aptuveni 50 gadiem tece padziļināta un kopš tā laika Pinku ezera līmenis pazeminājies par 20–30 cm. Barons arī pār zivīm Bezdibeņa dziļums pie krasta ir četri, bet vidū – 12 m. Ziemeļaustrumu virzienā atrodas vairāki dīķi un pārpurvojušās teritorijas. Pinku ezers barojas no Šarlotes dīķa, bet tas ūdeni saņem no purva, kas atrodas Ziemeļu daļā. Vēsture stāsta, ka pie dīķa bijusi muiža, ko Ēdoles barons fon Bērs izveidojis no kalpiem piederošajām zemēm, atņemot tās nesamaksāto parādu dēļ. Baronam piederējuši daudzi zivju dīķi un ezeri 2152 morganu platībā (četri prūšu morgani atbilst 1 ha), tostarp Pinku ezers un Šarlotes dīķis, kurus pārvaldīja skolots zivju meistars. Ik pēc trim gadiem barons licis dīķus nolaist un pēc tam tīrīt un kaļķot to gultni. Bez šīm ainaviski gleznainajām vērtībām pagastā ir 30 valsts nozīmes dižkoki, no tiem lielākā daļa aug Ēdoles pils parkā. Visi ezeri radušies ledus laikmeta ledāju veidotajos iespiedumos un kopā ar dažiem dīķiem iekļauti dabas parkā Pinku ezers. Pēc izsūtījuma neatgriezās Izņemot Vepra ezeru, pārējo piekrastēs intensīva saimnieciska darbība nekad nav notikusi. Tāpēc krastmala apaugusi ar kokiem un krūmiem, bet tālāk plešas meži un pļavas. Arī meliorācija šo apkārtni nav skārusi. Kā stāsta viens no Pinku apkaimes vecākajiem iedzīvotājiem Voldemārs Čeže, ezers neesot bijis zivīm bagāts. Tomēr cilvēki nodarbojušies ar zvejniecību. Viņa tēvs Toms Čeže un onkulis nomājuši no valsts zvejas tiesības ezerā. Gadā bijis jāmaksā 180 latu. Abi saimnieki gadā nozvejoja tikai aptuveni 100 kg zivju. Pārsvarā esot bijuši plauži, nedaudz mazāk – ruduļi, asari, līdakas, raudas, līņi. „Tagad tur arī nekādas labās zivis nav, bet nāk trūcīgie Ēdoles iedzīvotāji un izzvejo pat vismazākos asarīšus,” viņš piebilst. Vēžu gan esot bijis samērā daudz. Uz tiem gājuši ar sveķu lāpām, un noejot gar mežmalu, varēja salasīt spaini pilnu. Abi saimnieki rūpējušies par krājumu atjaunošanu, ielaižot ezerā zivju mazuļus. Reiz Voldemāra tēvs kaut kur bija dabūjis stikla zušu mazuļus un ielaidis tos ezerā. 1945. gadā, kad Padomju armijas zaldāti metuši ezerā granātas, lai iegūtu zivis, virs ūdens uzpeldējušie zuši bijuši 60 cm garumā. Dienvidu krastā esošās zemes tikušas izmantotas lauksaimniecībā gan pirmajā Latvijas neatkarības laikā, gan kolhozu gados. Padomju laikos Vepra krastā bijusi uzcelta cūku kūts, no tās ezerā tecējusi virca. Voldemārs dzimis 1936. gadā un bērnību pavadījis Pinku mājās, ne tās, ne otras lielākās – Leismači – nav saglabājušās. 1941. gadā viņa ģimeni un pārējās izveda. „Padomju varai vecie saimnieki nebija vēlami. Es esmu gandrīz vienīgais, kas atgriezies pēc Sibīrijas. Citi privātīpašnieki zemi ezera krastā ieguvuši pārpērkot.” Atrod vairākus retumus Pagājušās vasaras beigās eksperte no Latvijas Universitātes Lelde Eņģele izpētīja ūdensaugus. Savukārt meža biotopu inventarizēja Kuldīgas virsmežniecības ekologs Dainis Kudors, ihtiofaunu – Valsts zivsaimniecības institūta speciālists Roberts Šiliņš, augus Andris Janevics. Tika noteikts biotopu dabiskums un tiem nepieciešamie aizsardzības un apsaimniekošanas pasākumi. Pinku ezers Latvijas vides aģentūras pētījumos (LVA, 2002) ir novērtēts kā vāji eitrofs dzidrūdens, mīkstūdens ezers ar labu ekoloģisko kvalitāti. Tajā aug kalmes, platlapu vilkvālītes, uzpūstā grīšļa, abinieku sūrenes, daudzlapes, pamīšziedu daudzlapes u.c. Tas atbilst Eiropas Savienības aizsargājamā biotopa kritērijiem. Bezdibenis ir brūnūdens ezers ar kūdrainu grunti un ļoti nabadzīgu augāju. Arī tas atbilst ES aizsargājamā biotopa kritērijiem. Vepris ir eitrofs brūnūdens ezers ar dūņainu un dūņainas smilts grunti un slīkšņainiem krastiem. Daži augi norāda, ka ezerus ietekmējusi cilvēku saimnieciskā darbība, tie bagātinājušies ar barības vielām (notikusi eitrofikācija), citi – pārpurvojušies. Dabas parka teritorijā atrodas savdabīgi dīķu biotopi. Šarlotes dīķim raksturīga šaura, pārpurvojusies virsūdens augu josla, ko veido grīšļi, cirvene, ūdeņu mētra u.c., plašas abinieku sūrenes un ūdensrozes. Pārējo dīķu biotopi ir atšķirīgi. Dabas parka mežos dominē parasto priežu tīraudzes, dažus nogabalus veido pat vairāk nekā simts gadus veci koki. Vietām satopamas parasto egļu, āra bērza un lapu koku audzes, kur pamīšus aug apses, ozoli, bērzi, oši, liepas, alkšņi u.c. Priežu mežos aug aizsargājams augs – gada staipeknis, pļavās – smaržīgā naktsvijole. Būs gan iespējas, gan ierobežojumi Kā uzskata aizsardzības plāna izstrādātāji, viena no nozīmīgākajām īpaši aizsargājamo dabas teritoriju sociālekonomiskajām vērtībām ir tūrisma un atpūtas iespējas. Mazpārveidotu un nepiesārņotu vidi grūti novērtēt naudas izteiksmē, atpūtnieki to var nemanīti iznīcināt. Pinku un Vepra ezers ir iecienīta makšķerēšanas vieta, bet dīķos notiek pīļu medības. Lai varētu atļaut licencētu vēžošanu, jāatjauno to resursi. Plānots izveidot divas tūrisma takas. Viena būs velotūristiem, otra – kājāmgājējiem. Šobrīd parka rekreatīvo vērtību mazina nesakārtotā tūrisma infrastruktūra. Tur nav tualešu un atkritumu urnu. Vasarā Pinku ezeru dienā apmeklē vidēji 50 cilvēku. Izņemot viesu māju Pinka, kas atrodas saimniecības Leismači teritorijā, citur tūrisms ir neorganizēts. Tā kā daudzās vietās blakus ceļam, kur tiek novietotas automašīnas sākusies krasta erozija, tiks slēgts piebraucamais ceļš, ierīkoti automašīnu stāvlaukumi un kāpnes uz stāvkrasta takām. Ierobežos arī mežsaimniecisko darbību. Nedrīkst izcirst krastos kokus, lai neizraisītu pastiprinātu ezera aizaugšanu. Zivis turpmāk nedrīkstēs piebarot. Plānots palielināt līdaku, bet samazināt asaru un raudu daudzumu. Lai apkarotu tīruma usnes un citas nezāles, zālājs regulāri jāappļauj. Pinku ezera krastā drīkstēs saimniekot bez minerālmēslu un pesticīdu lietošanas. Pie aizsargājamo augu atradnēm jāslēdz peldvietas. Būs arī citi pasākumi, lai mācītu cilvēkus saudzēt dabu un uzvesties. 2004-06-16 |