Alūksne
Pilsētas teritorija aizņem 14,2 km2 un tajā ir aptuveni 9700 iedzīvotāji. Alūksne ir Alūksnes rajona centrs un atrodas Alūksnes ezera krastā. Ezera un pilsētas vārds cēlies no latgaļu cilmes vārda “olūksna” —avotaina vieta mežā. Paugurainā reljefa dēļ tā ir visaugstāk novietotā Latvijas pilsēta aptuveni 200 m virs jūras līmeņa. Šo apvidu jau sirmā senatnē apdzīvoja somu un igauņu (līvu) ciltis, bet vēlāk 8.-12.gs. — latgaļu ciltis. Alūksne ir ietilpusi senajā Atzeles novadā. Vēstures dokumentos Alūksne pieminēta jau 1284.gadā - Pleskavas I un II hronikā zem nosaukuma “Alyst” un “Volyst”.
1342.gadā Livonijas ordenis mestra Burharda fon Dreilevana vadībā gleznainā Alūksnes ezera salā pabeidza mūra pils celtniecību. 25.martā notika pils iesvētīšana. Par godu tam, ka pils iesvētīta.
Marijas pasludināšanas dienā, vietai tika dots vārds Marienburga. Par pils komturu kļuva Arnolds fon Fītinghofs. Drīz pēc tam tagadējās Miera ielas rajonā izveidojās apdzīvota vieta jeb miests ar nosaukumu Marienburga.
;)
Livonijas kara laikā 1560.gadā pili sagrāba krievu cara Ivana Bargā karaspēks, bet turpmākajos gados pils gāja “no rokas rokā” — te pabija gan krievi, gan poļi, gan vācieši, gan zviedri, vairākkārt nopostot arī senlatviešu apdzīvotās vietas. Pēc 1661.gada miera līguma Alūksnes pili apsaimniekoja zviedri. 1680 .gadā gan pils, gan Alūsknes pilsēta tika nocietinātas. Šajā laikā Vidzemē valdīja Zviedrijas karalis Kārlis XI, kas sevišķi gribēja uzlabot zemnieku stāvokli, gādājot par skolām un baznīcām 1702. gadā Ziemeļu kara laikā Alūksni ieņēma Šeremetjeva komandētais krievu karaspēks. Pils tika uzspridzināta, bet pilsētiņa nodedzināta. Pēc 1721. gada miera līguma parakstīšanas, šī teritorija nonāca Krievijas atkarībā uz 200 gadiem. Krievijas ķeizariene Elizabete 1750.gadā Alūksni atdāvina savam kancleram grāfam Voroncovam, kas to pārdeva slepenpadomniekam baronam Otto Hermanim fon Fītinghofam. 19.gs. otrajā pusē Alūksne kļuva par svarīgu tirdzniecības centru, kura nozīme vēl vairāk pieauga līdz ar šaursliežu dzelzceļa Stukmaņi-Gulbene-Alūksne-Valka izbūvi 1903.gadā.Latvijas pirmās neatkarīgās laikā Alūksne bija lielākā Valkas apriņķa pilsēta un svarīgs Malienas ekonomiskās, kultūras un sabiedriskās dzīves centrs. Pilsētas tiesības Alūksne ieguva 1920.gadā. Pēc 2.pasaules kara padomju okupācijas laikā Alūksne 1946.-1949. gados bija apriņķa, bet kopš 1950.gada - rajona centrs. Vietējās uzņēmējsabiedrības nodarbojas galvenokārt ar kokapstrādi. Saskaņā ar pilsētas attīstības plāniem Alūksne tiek veidota par videi draudzīgu teritoriju.
Oto Hermanis fon Fītinghofs
;)
Viduslaiku pilis - valdnieku rezidences un novadu administratīvie centri - bija spēcīgi nocietinātu dzīvojamo un saimniecības ēku kompleksi, militāriem mērķiem celtas būves. 1342. gada 25. martā Livonijas ordeņmestrs Burhards fon Dreilevens (Borchard von Dreinleve} sāka celt divas pilis, lai nosargātu jauniegūtos īpašumus austrumos un īstenotu tālākos iekarošanas un vietējo tautu pakļaušanas plānus. Viena - Tērbatas bīskapa daļā - Vatselīna { Frauenburg, vēlāk Neuhausen) un ordeņbrāļu novadā -Marienburga. 25.martā baznīca atzīmēja jaunavas Marijas pasludināšanas dienu, no kā tad savu vācisko nosaukumu mantoja abas pilis. Abas pilis bija atbilde 1303.gadā dibinātajam un 1330. gadā spēcīgi nocietinātajam krievu cietoksnim - Izborskai. Līdz šim ordeņa komturejas centrs bija Gaujienas jeb Adzeles pils, uzcelta 1238. gadā. Adzeles vārdu Gaujiena ieguva 1224. gadā, kad tika sadalītas zemes starp Rīgas bīskapu Albertu un vācu Zobenbrāļu ordeni . Pēc Marienburgas pils uzcelšanas Gaujiena kļuva par Alūksnes komtura palīgpili un Adzeles pils komturs Arnolds fon Fītinghofs tika norīkots par Alūksnes pils kornturu. Iespējams, ka sākotnēji Alūksnes pils nocietinājumi bijuši no koka, jo Vartbergas Hermaņa hronikā atzīmēts, ka "šo pili vēlāk komturs Gerlahs fon Hārens nocietināja ar mūra aizsargsienām". Tas varētu būt noticis vai nu pirms 1348.g., vai pēc 1349.gada.Līdz 1560. gadam Alūksne bija Livonijas ordeņa galvenais nocietinājums austrumu daļā. Tā bija svarīgs tirdzniecības centrs, jo tai cauri veda ceļš no Rīgas uz Pleskavu. Komtura kara nodaļa sastāvēja no 200 smagi bruņotiem jātniekiem un apmēram 300 leimaņiem. 1560. gads iezīmēja Livonijas valsts norietu. Lai gan Marienburga bija viens no spēcīgākajiem Ordeņa nocietinājumiem, Livonijas kara laikā, 1560.gada februārī komturs Everts Zībergs to atdeva krievu karavadonim kņazam Kurbskim bez cīņas. Krievijai Marienburga piederēja no 1560.-1583.gadam. Pēc tam tā vēl septiņas reizes gāja no rokas rokā: 1582.-1600. Polijai;1600.-1602. Zviedrijai;1602.-1625. Polijai; 1625.-1658. Zviedrijai; 1658.-1661.Krievijai;1662.-1702. Zviedrijai. Ziemeļu kara laikā, 1702. gada augustā, krievu armijas korpuss ģenerālfeldmaršala Šeremetjeva vadībā aplenca pili, un pēc 10 dienu aplenkuma padošanās brīdī zviedri cietoksni uzspridzināja. Pils aizstāvjus saņēma gūstā, arī Bībeles tulkotāju un pirmo skolu dibinātāju Ernstu Gliku un viņa audžumeitu Martu- vēlāko Krievijas carieni Katrīnu l. Pēc Ziemeļu kara notikumiem drupās pārvērstā pils vairs netika atjaunota un Marienburga zaudēja savu stratēģisko nozīmi. 1807. gadā krievu un zviedru karavīru kara mākslas un varonības piemiņai Burhards fon Fītinghofs pussalā uzcēla Slavas templi.
Tempļa kalns - pilskalns
Pilskalni ir viena no iespaidīgākajām arheoloģisko pieminekļu grupām. Jau 19. gs. , kad populāra kļuva folkloras vākšana, tika pierakstītas daudzas teikas par pilskalniem, kas vēlāk noderēja pašu pilskalnu apzināšanā. Tempļa kalns literatūrā pirmo reizi minēts 19. gs. pirmajā pusē zem nosaukuma ALUIKSTE. Šī vecā vietas nosaukuma forma sastopama 13. -16. gs. krievu vēstures avotos divos variantos- ALYST un VOLYST . 1840. gadā H. Hagemeisters Aluikstes pilskalnu uzskata par varjagu cietoksni, kas bijis atbalsta punkts varjagu ceļā no jūras piekrastes uz Krievzemi. 1926.gadā E, Brastiņa vadītā pilskalnu apzināšanas ekspedīcija pilskalnu uzmērīja un aprakstīja. Pilskalna plakumā arheologs J. Urtāns 1978.g. atrada vairākas trauku lauskas. Arheoloģiskie izrakumi pilskalnā nav izdarīti. Pilskalna plakums ir ap 75 m garš, 35 m plats, to noslēdz 3 m augsts valnis austrumu galā. Ap pilskalnu saglabājusies senpilsētas vieta . Pilskalna nosaukums TEMPĻA KALNS cēlies jaunākajos laikos, kad Alūksnes muižas īpašnieks barons Fītinghofs - Šēls lika uzcelt vaļņa virsotnē granīta paviljonu - Slavas templi.
Ar Alūksnes pilskalnu saistāma senākā Alūksne. Pilskalna nocietinājuma veids un savrupatradurni nav pretrunā ar pieņēmumu, ka 13. gs. Te atradies koka nocietinājums. 13. gs. Alūksne ietilpa latgaļu zemes ATZELES sastāvā. Atzelē ir sena latgaļu zeme, ietilpusi vienā valstiskā organizācijā ar Tālavu. Ziemeļos Atzelē robežojusies ar igauņu novadu Ugauniju, austrumos- ar Novgorodas - Pleskavas kņazisti, dienvidos ar Rēzeknes un Ludzas latgaļu novadiem, bet rietumos ar Jersikas un Tālavas atsevišķu piļu novadiem. Atzeles teritorijā reģistrēti ap 12 pilskalni un 25 vēlā dzelzs laikmeta kapulauki. Pleskavas hronikās Atzelē minēta kā Očela, ko 12 gs. atkārtoti postījis Novgorodiešu karaspēks.
1903. gadā A. Lerhs - Puškaitis pierakstījis teiku par Alūksnes pilskalnu: kad vācieši aplenkuši koka pili, tās aizstāvji negribēdami padoties, aizdedzinājuši savu pili un paši sadeguši. Bojā gājušie karavīri pārvērtušies par baltiem putniem un vēlāk kavējuši mūra pils celtniecību Pilssalā.