Trīs Skotijas trumpjiJa man jautātu, kas visvairāk palicis atmiņā no Skotijas, es teiktu — tās ir pilis, salas un dārzi. Tā patiešām ir brīnumaina kalnu zeme, kur katra pēda zemes ir piesātināta ar vēsturi un leģendām. Arī paši skoti labprāt runā par savu pagātni, tikai vienmēr jāatceras un jāsargājas no pārteikšanās, skotu nodēvējot par angli. Gadsimtu gaitā iedzīvotāji sadalījušies divās grupās. Valsts rietumos apmetās ķelti — tie bija kalnienes iedzīvotāji, bet zemienēs — galvenokārt angļi un normāņi, kuri vēlāk uzkundzējās kalnienes ļaudīm. Arī mēs virzāmies uz augstienes jeb Highland pusi cauri nelielām pilsētiņām ar jaukiem dārziem ar labi koptu mauriņu, kas vairāk līdzinās mīkstai, zaļai segai ar krāšņiem ziediem. Kāda kalna pakājē puķu vidū divi skoti, tērpušies bruncīšos un pusgarās baltās zeķēs, pūš dūdas. Patīkami pārsteidz automašīnu vadītāji — redzot gājēju, viņi apstājas un māj: "Ejiet!" Tur vajadzētu aizsūtīt mūsu šoferus pamācīties pieklājību. Pilis Nu vairs nespēju iedomāties Skotiju bez pilīm. To ir tik daudz, ka paši šīs zemes iedzīvotāji īsto skaitu nemaz nezina. Majestātiskas un drūmas, ar augstiem mūriem, torņiem un nocietinājumu sienām — liekas, šīs celtnes izkāpušas no Valtera Skota romāniem. Tāda atrodas arī Skotijas galvaspilsētā Edinburgā. Jau piecus gadsimtus pilsētas augstākajā pakalnā, sen izdzisuša vulkāna virsotnē varena izslējusies Edinburgas pils — cietoksnis. Ieeju pilī apsargā karavīri senos ģērbos. Pagalmā stāv divi iespaidīgi lielgabali, no kuriem jau 155 gadus katru dienu, izņemot svētdienas, pulksten 13 atskan zalves. Pakalna piekājē izpleties parks ar ziedu kārtojumiem visās varavīksnes krāsās. Pat pulksteni veido daudzkrāsaina ziedu mozaīka, un smaržo neredzēti kupli rožu ziedi. Kādā parka nostūrī spēlē orķestris. Pilsētā katru gadu notiek dažādi mūzikas festivāli ar dejām, dziesmām, ar teātra un cirka izrādēm. Gan pils pagalmā, gan parkā spēlē muzikanti nacionālos tērpos. Slavenākās kaujas skotu vēsturē notikušas pie Stirlingas pils. Jau XIII gadsimta beigās te tika sakauts angļu karaspēks. Par šīm cīņām uzņemta filma Drošsirdis. Staigājot pa pils greznajām telpām, var izjust gadsimtu elpu, paklausīties seno laiku mūziku un palūkoties, kā top skotu svārciņi, tā sauktie kilti. Izrādās, ka tie ir ne tikai apģērbs, bet arī informācijas avots. Tie norāda, pie kādas ģimenes nēsātājs pieder. Kilta šūšanai tiek izlietots ap septiņus metrus garš auduma gabals. Tas vajadzīgs, jo kilta mugurpusē tiek veidotas 27 ieloces. Skotu vīriešu tautiskajā apģērbā jābūt arī ādas maciņam un pusgarām baltas vilnas zeķēm, aiz kurām — neliels nazītis ar spalu. Mūsdienās tas ir tikai atribūts, bet pagātnē bija arī ierocis. Salas Skotijā ievērojamas ir ne tikai pilis, bet arī salas — to ir ap astoņiem simtiem. Uz vienu no tām — Jonu — dodamies no mazās, ļoti jaukās Obanas ostas. Apkārt ziedi un zaļumi, pludmalē peld sniegbalti gulbji, bet kalnā milzīgs amfiteātris, ko licis uzbūvēt kāds bagātnieks, lai trūcīgajiem sagādātu darbu. Krietni pirms mums — 563.gadā — Jonas salā ieradās cits viesis — misionārs Kolombo no Īrijas, lai uzbūvētu klosteri un sludinātu kristietību. Tagad apkārt klostera ēkai ir kopta kapsēta ar īpatnējiem pieminekļiem. Neaizmirstama ir arī salas paisuma un bēguma josla, kur mētājas lieli un mazi akmeņi, kas klāti ar krāsainu ķērpju mozaīku, kuru rotā tai pielipušie gliemežvāciņi. Salā pastāvīgi dzīvo ap 100 cilvēku, un viņi nemaz nejūtas pamesti šajā vientuļajā vietā, galvenokārt pārtiek no zvejas un aitkopības, darina arī suvenīrus. Vispazīstamākā ir Debesu jeb Mākoņu sala, ko tautā dēvē par Skotu svārciņiem. Palielajā salā dzīvo 8000 cilvēku. Kas šeit pievelk tūristus? Tie ir mežiem apaugušie kalni un fantastiskās klintis. Arī mēs dodamies iekarot vienu no tām, kuras nosaukums ir Vecais vīrs. Patiešām — klints no tālienes atgādina sakumpušu cilvēku. Dārzi Ceļojot pa Skotiju, liekas, ka tā visa ir milzīgs labi kopts dārzs ar gadsimtus senām tradīcijām. Ikvienā gadalaikā te ir neatkārtojami, taču sevišķi jauki izskatās pavasarī, kad visa valsts pārvēršas acāliju, magnoliju, rododendru un kamēliju ziedu mākonī. Loti krāšņi ir pilsētu jeb publiskie dārzi. Viens no tiem iekārtots Invernesas pilsētiņā, kur zem stiklotajām debesīm zaļo dažnedažādi tropu un subtropu augi: gan spuraino kaktusu valstība, gan japāņu stūrītis ar akmeņiem un skanošiem ūdenskritumiem. Savs botāniskais dārzs ir arī Edinburgā. Šī simt hektāru plašā dažādu kontinentu augu paradīze atrodas netālu no pilsētas centra. Uz šejieni cilvēki nāk gan aplūkot daudzveidīgos augus, gan atpūsties, pasēžot zālītē. Dekoratīvo augu izvietojums var iedvesmot interesentus, kuri meklē idejas sava dārza ierīkošanai. Vispārsteidzošākā aina paveras, pārkāpjot siltumnīcu slieksni — šķiet, ka vairs neesi Skotijā, bet Meksikā, jo zem stiklotajām debesīm rodama īsta tuksneša aina ar daždažādu formu kaktusiem. Vēl var izceļot Austrāliju, Japānu un Ķīnu un atkal atgriezties Skotijā. 2004-07-15 |