Smiltene[pic][smilt1.jpg]Smiltene ir skaista Ziemeļvidzemes mazpilsētiņa, Vidzemes augstienes ziemeļu malā, no kuras pakalniem paveras plašs skats uz Trikātas pacēlumu un Sedas līdzenumu. Kopš seniem laikiem te krustojušies tirgotāju ceļi, kuri kalpoja ne tikai pilsētas attīstībai, bet bija viegli sasniedzami svešzemju iebrucējiem. Smiltenes novads ietilpa latgaļu Tālavas zemē. Pēc krustnešu iekarojumiem un Tālavas sadalīšanas Smiltenes novadu ieguva Rīgas bīskaps, kura ordeņa mestrs Freiersheims 1359.gadā stāvajā Abula krastā uzcēla pili. Vēstures avotos 1427.gadā pirmo reizi pie pils pieminēta tirgotāju un amatnieku apmetne - Smiltesele, bet kopš 1523.gada tā jau dēvēta par pilsētiņu. Livonijas kara laikā Smiltenes pili un pilsētiņu divas reizes (1559. un 1560.gadā) nopostīja Ivana Bargā karaspēks. Poļu laikos Smiltene un tās apkārtne nokļuva stārosta (pilskunga) Kaspara Mlodecka rokās. Ziemeļu kara sākumā, 1702.gada 9.augustā krievu karaspēks nodedzināja Smilteni. Pelnos pārvērta baznīcu, muižu, 19 miesta mājas, deviņas apkārtējās muižas un 204 zemnieku mājas. Pēc kara novadu galīgi izpostīja bads un mēris, izmira daudzas lauku sētas. Zviedru valdība 1708.gadā, tagadējās baznīcas vietā, uzcēla jaunu baznīcu un gādāja par Smiltenes miesta atjaunošanu. Jauns un ievērojams periods Smiltenes vēsturē aizsākās ar 1760.gadu, kad Krievijas imperatore Katrīna II Smiltenes muižu uzdāvināja ģenerālgubernatoram G.Braunam. Tajā laikā tika atjaunota Smiltenes muiža, no 1763.-1771.gadam uzceltas muižas ēkas, kas saglabājušās līdz mūsdienām. Pēc Brauna nāves mantinieki muižu pārdeva Rīgas tirgotājam J.S.Bandavam, kura dzimta to pārvaldīja gandrīz 100 gadus. 1893.gadā Smiltenes muižu nopirka firsts Pauls Līvens, kurš zemi sadalīja gruntsgabalos, tādējādi likdams pamatus tagadējai Smiltenes pilsētai. Pirmo reizi elektrība iespīdējās Smiltenes muižā 1901.gadā no Līvena spēkstacijas Vidusezera krastā. Par Līvena naudu 1903.gadā uzcēla slimnīcu, kokzāģētavu ar tvaiku darbināmu, elektrocentrāli pie Tiltlejas ezera, 1913.gadā, tiem laikiem modernu, hidroelektrostaciju ar derevācijas kanālu. Pēc P.Līvena ierosinājuma un ar viņa finansiālu atbalstu izbūvēja (1911) šaursliežu dzelzceļa līniju uz Valmieru. [pic][smilt2.jpg]Latvijas Republikas laikā turpinājās pilsētas izaugsme, Smiltenei 1920.gadā piešķīra pilsētas tiesības. 1935.gadā Smiltenē bija vairāk nekā 400 dzīvojamo māju, daudzi tirdzniecības un rūpniecības uzņēmumi, no kuriem lielākie bija linu un vilnas apstrādes uzņēmumi, vairākas kokzāģētavas, galdniecības un dzirnavas. 1944.gada 22.septembrī vācu okupācijas armijai atkāpjoties, Smiltenē tika nopostītas vismaz 297 ēkas, to vidū Biedrības nams, divas pamatskolas, ģimnāzija, stacija, pienotava, dzirnavas u.c. No 1950. līdz 1959.gadam Smiltene bija rajona centrs. Saimnieciskā dzīve Smiltenē vienmēr bijusi aktīva, jau gadsimta ceturksni to pamatoti dēvē par ceļinieku galvaspilsētu. Ceļinieki noasfaltējuši Smiltenes ielas, izbūvējuši kanalizācijas un siltumtrases, uzcēluši daudzstāvu dzīvojamās mājas, poliklīniku un arodvidusskolu. Šeit mājvieta ir Vidzemes lielākajam ceļu būves uzņēmumam – a/s Smiltenes 8.CBR, Valsts akciju sabiedrībai “Vidzemes ceļi”, Ziemeļaustrumu slimokasei, apsardzes firmai “Vidzemes drošības serviss” un tirdzniecības uzņēmumam “Madara 89”. Jau tuvojoties Smiltenei caur mežiem un Silvai pa Vidzemes šoseju, pilsēta kļūst pievilcīga. Dominējošā pilsētā ir dārzos slīgstošā mazstāvu apbūve, kas harmoniski iekļaujas ainavā, kuru ieskauj varenu egļu mežs ar Tepera un Klievu ezeriem. Daba Smiltene atrodas Vidzemes augstienes ziemeļu malā Abula krastos. Tās koordinātes - 570 25’ ziemeļu platuma un 250 55’ austruma garuma. Upes kritums pilsētas robežās ir 43 m, t.i. 3,6 m/km, tādēļ Abula ielejā uzstādināti trīs ezeri: Teperis, Vidusezers un Tiltlejas ezers. Lielākais dabiskais ezers Klievezers atrodas Smiltenes dienvidu daļā. [pic][smilt4.jpg]Pilsētas centrs atrodas 106,48 m virs jūras līmeņa. Augstākā vieta ir Klievu ielā – 145.14 m vjl., Cērtenes pilskalns – 153,44 m virs jūras līmeņa. Smiltenes apkārtne ietilpst dabas apvidū, ko sauc par Mežoles pauguraini. Tās reljefs ir izteikti paugurains. Reljefs veidojies apmēram pirms 12-14 tūkstošiem gadu, atkāpjoties kvartāra apledojumam, kad ledāju kušanas ūdeņi izgrauza upju senlejas un radīja tagadējās reljefa formas. Pilsētā trīs atsevišķas reljefa iedobes, kuras atrodas nepilna kilometra attālumā cita no citas, radušas iemeslu aizdomām, ka tie būtu meteorīta krāteri. Vienu varbūtējo meteorīta krāteri astoņdesmito gadu sākumā izpētīja ekspedīcija J.Klētnieka vadībā, piedaloties Igaunijas meteorītu krāteru pētniekam I.Kestlanem, secināja, ka iedobei nav kosmiskas izcelsmes – meteorīts Smiltenei paskrējis garām. Klimatu stipri ietekmē gaisa masas no Atlantijas okeāna, kuras saistītas ar aktīvo ciklonisko darbību. Gada laikā Smiltenes novadu šķērso 120 – 140 cikloni, tādēļ laika apstākļi bieži mainās. Ziemas mēnešos cikloniskā darbība rada atkušņus, maigāku ziemu. Ziemā ciklonu siltās frontes pavada migla, atkala, sarma, smidzinošs lietus, turpretī aukstās frontes neizraisa krasas laika apstākļu maiņas. Pavasarī ar ciklonu aukstajām frontēm saistīti stipri ziemeļu un ziemeļrietumu vēji, vasarā tās atnes lietusgāzes, negaisu, krusu, vēsu, mākoņainu un lietainu laiku. Smiltenē janvāra vidējā temperatūra ir – 6,70C, jūlija – 16,70C, nokrišņi vidēji 675 mm gadā, lielākā daļa nokrišņu izkrīt siltajā sezonā. Silvas dendrārijs Silvas dendrārijs atrodas 3 km attālumā no Smiltenes pie autoceļa Gulbene - Smiltene. To sāka projektēt 1968.gadā pēc Smiltenes mežrūpniecības saimniecības ierosinājuma, kā ainavu dendroloģisko parku 15 ha platībā, kur akcents tika likts uz atsevišķiem eksotiskiem augiem. Sākuma projektā bija paredzētas 292 nosaukuma skuju, lapu koku un krūmu sugas, un formas, kas arī gandrīz visas tika iestādītas, bet bargā 1976.gada ziema daudzus kokaugus iznīcināja un atkārtota to stādīšana neattaisnojās. Pirmie stādījumi tika izdarīti 1972.gadā, iestādot garzvīņu baltegles, parastos ozolus, sarkanos ozolus, zilganās egles koniskās formas. Gandrīz katru gadu stādījumi tika papildināti, izsalušie stādīti no jauna. Gadiem ritot, kļuva redzams, ka sākotnēji domāto funkciju parks neveic, lai gan tas atrodas kilometra attālumā no Silvas ciemata un 3 km attālumā no Smiltenes, un kā sabiedrisks parks ar atpūtas funkciju tas netiek izmantots. [pic][smilt5.jpg]1987.gadā parku pārprojektēja, mainot tā funkcionālo risinājumu – veidojot dendrāriju ar plašākiem viena taksona stādījumiem. Izdarot inventarizāciju tika konstatēti 234 skuju, lapu koku un krūmu taksoni (t.sk. 47 skujkoki), secinot, ka tā ir lielākā koku un krūmu kolekcija Ziemeļvidzemē. Daudzas sugas aug labi, daudzas stipri apsalst, bet atjaunojas. Dažas nav iespējams ieaudzēt – melnais plūškoks, etiķkoks, ogu īve, Mandžūrijas arālija u.c., tāpēc no tām jāatsakās. Pēc 1988.gada lielākās grupās iestādītas un labi ieaugušas Benksa, Korejas, Rumēlijas, Sibīrijas ciedru priedes; Veiča, Sibīrijas, Vienkrāsas, Garzvīņu, Balzāmbaltegles; Serbijas, Engelmaņa, Sibīrijas, Kanādas, Hokaido egles; Eiropas, Kempfera, Kamčatkas lapegles, Papīrbērzs u.c. sugas. No 1973.gada un vēlāk stādītiem mazākās grupās aug: riekstkoki, Amūras korķa koks, Benksa, melnā, Rumēlijas, kalnu priedes; sarkanais, piramidālais, parastais ozols; pelēkā, zilganā duglāzija; garzvīņu, Eiropas balegles; Eiropas, Kemtera lapegles; sudraba, krasta, Tatārijas, kalnu kļavas; baltais, Atvasainais, Beilija grimoņi; baltā, parastā apse; Kanādas papele; platlapu, parastā liepa; vēlā, Māka ievas; Kanādas, zilganā, pramidālā, Somijas elges; miltu, Zviedrijas, hibrīdais, parastais pīlādzis u.c. Dendrārijs joprojām saglabā savu ainaviskumu, reljefa uzkalniem ir vienmērīgs slīpums, no augstākajām vietām pārredzama gandrīz visa teritorija. Silvas dendrārijam piešķirts vietējās nozīmes dabas aizsardzības teritorijas statuss. Nozīmīgākajām sugām pievienoti latīniskie un latviskie nosaukumi, kas apmeklētājiem dod nepieciešamo izziņas materiālu. No 2000.gada 1.janvāra parku apsaimnieko a/s “Latvijas valsts meži”. Smiltenes ģērbonis Zilā laukā zelta trīspauguru kalns, augšā 3 uz labo pusi lidojoši sudraba vanagi. [pic][kar.jpg]Smiltenes karogs Smiltenes mākslas skolas direktors Haralds Balodis savu Smiltenes karoga metu iesniedza ar devīzi "Smiltene - Vidzemes ceļu krustojums", norādot, ka zeltaini dzeltenā krāsa simbolizē Smiltenes un senā nosaukuma "Smiltesele" rašanos. Karogs apstiprināts ar Smiltenes pilsētas domes 2000.gada 8.maija lēmumu Nr. 48.1. 2004-07-22 Smiltene |