Rēzekne

Vispārējā informācija

Rēzekne (izvietojas uz 7 pakalniem) ir republikas nozīmes pilsēta un vienlaicīgi Rēzeknes administratīvā rajona centrs. Tā atrodas Latvijas austrumu daļas novada - Latgales centrā, Latgales Augstienes ziemeļu nogāzē, divu starptautisku transporta maģistrāļu - Sanktpēterburgas - Varšavas un Rīgas - Maskavas - krustojumā. Izdevīgais ģeogrāfiskais stāvoklis, pilsētas loma rūpniecībā, kultūras un izglītības jomā nosaka Rēzeknes reģionālo un valstisko nozīmību.

Pilsētas tiesības Rēzeknei piešķirtas 1773. gadā. Pilsētas ģerbonis - zilā laukumā uz kreiso pusi soļojošs zeltīts grifs ar vairogu valsts karoga krāsās. Heraldikā grifs nozīmē bagātību sargātāju.

Rēzekne atrodas 242 km no valsts galvaspilsētas, 685 km no Maskavas, 450 km no Sanktpēterburgas, 860 km no Varšavas.

Rēzeknes teritorijas platība ir 1748,0 ha (mazākā no republikas pilsētām), no tās apbūvētās zemes 1211,0 ha, zaļie apstādījumi un meži 214 ha, lauksaimnieciskās zemes 232,0 ha, ūdeņi 74,0 ha, citas zemes.

Pilsētā dzīvo apmēram 40 tūkst. iedzīvotāju (40095 2000.gada beigās). Iedzīvotāju blīvums uz 1 kv.km ir 2385,7 (otrais lielākais pēc galvaspilsētas rādītāja). Pēdējo simts gadu laikā iedzīvotāju skaits ir pieaudzis aptuveni 4 reizes. 90.gados vērojama tendence iedzīvotāju skaitam samazināties no 43,2 tūkstošiem 1990. gadā uz 40 tūkstošiem iedzīvotāju 2000. gada beigās.

Rēzekne atrodas Latgales augstienes ziemeļu nogāzē. Absolūtās augstuma atzīmes svārstās no +125 līdz +187 m virs jūras līmeņa, biežāk no +130 - +150 m. Dabiskais reljefs - paugurains; planēšanas un apbūves rezultātā tas ir ievērojami izmainījies.

Augstākā vieta pilsētā sasniedz ap 160 m, bet zemākā - 130 m virs Baltijas jūras līmeņa.

Rēzekne ir bagāta ar dabas veltēm. Rēzeknes upe, Kovšu ezers, apzaļumotie pilsētas pakalni, parki un meži ir gan pilsētas rota, gan rada lieliskas rekreācijas iespējas pilsētas apmeklētājiem un iedzīvotājiem. Rēzeknes upe, kas vairāk nekā 100 km gara, savieno vislielākos ezerus Latvijā – Rāznas un Lubānas. Kovšu ezers atrodas pilsētas dienvidrietumu daļā un tā spoguļvirsmas platība ir 22 ha.

Rēzeknes upe šķērso pilsētu austrumu -rietumu virzienā. Tā aizsākās no Rāznas ezera un ietiek Lubānas ezerā. Pilsētas robežas tās kopgarums ir apmēram 10 km, kritums 0,9 m/km, absolūtajās atzīmēs - no 136 m līdz 127 m. Gultnes platums ir no 7 m līdz 40 m platākajā, dziļums 0,8 - 1,5 m. Straumes ātrums 0,2 - 0,7 m/sek. Augstākais ūdens līmenis novērots aprīlī, maijā, kad sasniedz 1,5 m virs kontrolatzīmes. Upes ieleju, kuras platums ir 150 - 200 m, veido alūvijs. Palu laikā ieleja pārplūst. Upe līkločaina, ir atsevišķi asi likumi, dažās vietās upes krasti tiek izskaloti. Ēkas un būves postoši plūdi nav novēroti.

Pagātnē upes gultnē iztaisnota viduslaiku pilsētiņas rajonā un viens posms pilsētas austrumu daļā. Rēzeknes upe ir nozīmīgs pilsētas tēla un plānojuma struktūras elements. Patreiz tiek izstrādāts projekts upes gultnes profilēšanai un līmeņošanai pilsētas robežās, ar nolūku turpmāk ūdens krātuvi izmantot pilsētas iedzīvotāju atpūtai.

Kovšu ezers atrodas pilsētas dienvidrietumu daļā, tā spoguļvirsmas platība ir 22 ha, garums 0,8 km, platums 0,5 km, vidējais dziļums 2,6 m, maksimālais - 3,7 m. Vidējais ūdens līmenis +136,4 m, līmeņa svārstību amplitūda 0,4 m. Krasti lēzeni, pārpurvojušies, katliene dūņaina, vietām smilšaina. Aizaugšanas pakāpe 5%. Neliels strauts, kas sākas Kivku ezerā, iztiek cauri un savieno Kovšu ezeru ar Rēzeknes upi. Upes un ezera krastmalās ir iespējams izveidot daudzveidīgas rekreācijas zonas.

Rēzekne atrodas mēreni mitrajā Atlantijas kontinentālā klimata joslā, ar samērā vēsām vasarām un maigām ziemām. Salīdzinot ar vairumu citiem Latvijas rajonu, klimats šeit kontinentālāks.

Gada vidējā gaisa temperatūra ir 4,7 grādi, janvārī līdz -7 grādi, jūlijā līdz 17 grādi C. Absolūtais temperatūras minimums novērots janvārī, februārī -39 grādi C, absolūtais maksimums - jūlijā +34 grādi. 0 grādu iestāšanas vidējais datums pavasarī - 30.marts, rudenī - 15.novembris. Dienu skaits ar diennakts vidējo temperatūru virs 0 grādiem ir 230. Gada vidējais nokrišņu daudzums - 639 mm. Ziemā biežas dabas parādības ir migla, putenis un kailsals.

Grunts caursalšanas dziļums vidēji ir 25-70 cm, taču novērots arī 120-130 m.

Valdošie vēji - rietumu, dienvidrietumu. Vēja vidējais ātrums vasarā - 3,5 m/sek., bet ziemā - 5,6 m/sek., reizēm 14 m/sek., bet gadās arī spēcīgāki par 25 m/sek.

Pilsētas plānojumā struktūrā atspoguļojas pilsētas vēsturiskas attīstības atsevišķie etapi un apkārtējās vides nosacījumi. Rēzeknes upes ieleja un dzelzceļa maģistrāles sadala pilsētas teritoriju atsevišķās daļās.

Pilsētas centrālo daļu, kur koncentrēta mājokļu apbūve un pilsētas un rajona nozīmes objekti, no ziemeļiem un rietumiem atdala dzelzceļa maģistrāles, bet no austrumiem un dienvidiem to apņem Rēzeknes upes ieleja. Šis pilsētas daļas plānojuma struktūrai raksturīgi taisnstūra kvadrāti. Tie ir izveidojušies, realizējot pilsētas 1836 g. attīstības plānu. Tā kompozicionālā ass - Atbrīvošanas aleja (bijušais Pēterburgas -Varšavas ceļš) savu nozīmi saglabājusi arī šodienīgajā pilsētas plānojuma struktūrā. Šī kvartāla un reizē arī visas pilsētas centru veido laukums ap Māras pieminekli, ap kuru grupējas administratīvas iestādes.

Uz dienvidiem no centrālās daļas izplešas plaša pilsētas teritorija, kas apbūvēta ekstensīvi ar mazstāvu dzīvojamiem namiem un aizņemta arī mazdārziņiem. Šajā pilsētas daļā starp Rēzeknes upi un Kuldīgas ielu atrodas pilsētas vēsturiskais kodols. Gar Latgales ielu šeit koncentrēti tirdzniecības, kultūras un sadzīves objekti, kā arī atrodas autostacija.

Pilsētas vēsturiskais kodols kopā ar sabiedrisko objektu teritoriju Atbrīvošanas alejas rajonā, no Rēzeknes upes līdz centrālajam laukumam, ieskaitot upes ielejas zaļos apstādījumus, veido pilsētas centru.

Pilsētas centrs jeb priekšpilsēta ir pilsētas teritorijas daļa, kas laika gaitā ir bijusi pakļauta pastāvīgām izmaiņām un evolūcijai. Senatnē šī teritorija bija vietējo iedzīvotāju apmetne un dažādu tirdzniecības aktivitāšu vieta. Pilsētai augot, šī teritorija kļuva par centrālo daļu lielākai urbanizētai teritorijai. Mūsdienās iekšpilsēta ietver dažādu funkciju sajaukumu - dzīvojamās mājas, tirdzniecības un sabiedriskās apkalpes objektus, sabiedriski administratīvās ēkas. Daudzas no tām ir vēsturiski vērtīgas ēkas vai arhitektūras pieminekļi.

Upes kreisā krasta teritorijas uz austrumiem no centrālās daļas, starp dzelzceļu Rīga -Maskava un Liepu ielu, ir apbūvēta ar atsevišķiem rūpniecības un komunāliem objektiem, arī zemstāvu dzīvojamo māju kvartāliem, te iekārtoti arī mazdārziņi. Meža masīvu vidū atrodas prettuberkulozes slimnīca.

Pilsētas ziemeļu daļā, aiz Rīgas -Maskavas dzelzceļa līnijas, izvietoti pilsētas lielākie rūpniecības uzņēmumi, tai skaitā Rēzeknes elektrobūvinstrumentu rūpnīca, slaukšanas iekārtu rūpnīca, piena konservu kombināts, "Rēzeknes dzirnavnieks".

Inženierģeoloģisko apstākļu ziņā pilsētā izdalāmi 3 rajoni:

1. rajoni, kas labvēlīgi celtniecībai - aizņem gandrīz visu ziemeļu un centra daļu pilsētā. Pasākumi inženiersagatavošanai šeit saistīti ar neliela apjoma darbiem drenāžas ierīkošanai augšējo novadīšanai.
2. rajoni, kas nosacīti labvēlīgi celtniecībai - aizņem galvenokārt dienvidu daļu vai arī atsevišķas teritorijas vidus daļā. Šeit nepieciešama virspuses planēšana, mākslīgu fundamentu un drenāžas iekārtošana;
3. rajoni, kas nav labvēlīgi celtniecībai - nogāzes, kraujas, purvi ar kūdras slāni 2,6 m un vairāk.

Vēsture

Rēzeknes pilsētbūvnieciskās struktūras attīstības vēsturiskus aspektus pētījusi arhitekte vēsturniece R. Zandberga, uz kuras pētījumiem balstās šī pārskata daļa par pilsētas attīstību 13.-17.g.s.

Rēzeknes pilsēta ir izaugusi uz senā dienvidu -ziemeļu virziena tranzītceļa - Lietuva -Pleskava, vietā, kur tas, nākot no dienvidiem, pie Rēzeknes upes pagriežas austrumu virzienā uz Ludzu. Pie ceļa pagrieziena atrodas pilskalns, kurā, pēc arheologa Ē.Mugureviča pētījumiem, kopš IX-X g.s. līdz pat XIII g.s. vidum bijusi latgaļu pils. To iznīcina vācu krustneši, uzceļot tās vietā savu mūra pili un pilsētiņu. Rēzeknes vārds pirmoreiz vēstures avotos minēts 1285. gadā.

Tā kā ieeja ordeņa pilī, pēc V. Neimana domām, atradusies pilskalna dienvidrietumu galā, tad jādomā, ka Daugavpils ceļš varētu būt nācis pa tagadējām A. Upīša un aptuveni Dārza ielām. Ludzas ceļš varētu būt gājis netālu no Rēzeknes upes krasta.

Saskaņā ar 1784. gada revīzijas datiem, pils sākotnēji bijusi novietota upes kreisajā krastā, bet vēlāk upe mainījusi gultni. Tas nozīmē, ka upe agrāk ietvērusi pilskalnu no austrumiem un ziemeļiem un rietumiem. Pilskalna dienvidu pusē, pēc V. Neimana vārdiem, bija izrakts nocietinājuma grāvis, par kuru vedis tilts. Šī tilta priekšā, tagadējās Dārza ielas rajonā, jāmeklē viduslaiku pilsētiņas atrašanās vieta. Pēc analoģijas ar līdzīgām pilsētiņām pie citām Livonijas XIII g.s. ordeņu pilīm, tā varētu būt ieņēmusi teritoriju apmēram līdz tagadējai Amatnieku ielai.

Viduslaiku pilsētiņā pils priekšā atradusies mūra baznīca. Pilsētiņas apbūves struktūra jāprecizē ar arheoloģiskajiem pārbaudes izrakumiem.

Livonijas kara laikā pilsētiņa tiek nopostīta, iet bojā arī mūra baznīca. 1582. gadā Rēzekne pāriet Polijas pakļautībā. Blakus vecajai pilsētiņas teritorijai izveido jaunu pilsētiņu ar 24 apbūves gabaliem poļu tautības pilsoņiem. Jaunu koka baznīcu uzceļ agrākās baznīcas vietā. Šī perioda Rēzeknes plānojums nosaka tagadējas Latgales ielas trases vidusdaļas novietni. Jaunizveidotais Ludzas ceļš kļūst par pilsētiņas kompozīcijas mugurkaulu. Tālāk pilsētiņa aug gar šo ceļu austrumu virzienā. 1685. g. uzcela jaunu draudzes baznīcu, pie kuras vēlāk uzceļ krogu.

XVIII g.s. Rēzeknei piešķir Polijā pierastās Magdeburgas tiesības.

Tā kā XVIII g.s. 1. pusē Rēzeknes pilsētiņa stipri panīkst, tad varam pieņemt, ka tās teritoriju izplatību XVIII g.s. beigās raksturo apbūve, kas parādīta kā esošā Rēzeknes 1778. g. plāna projektā un datēta XVIII g.s. beigu plānā. Šī apbūve sniedzas dienvidos aptuveni līdz tagadējai Kuldīgas ielai, austrumos - aptuveni līdz tagadējai Kr. Barona ielai, bet rietumos - līdz grāvim. Turpmākajos pētījumos apbūves robežas un struktūra jāprecizē tuvāk.

1773. g. notikušajā pirmajā Polijas dalīšanā Rēzekni ietilpina Krievijas impērijas sastāvā. 1778. g. apstiprina jauno Rēzeknes pilsētas plānu, kas paredz līdzšinējo pilsētas teritoriju vairāk nekā divas reizes palielināt, koriģējot ar esošo apbūvi. Jaunprojektētā pilsētas taisnstūra teritorija novietota Rēzeknes upes kreisajā krastā starp diviem upē ietekošiem strautiem. Gar pilsētas rietumu, austrumu un dienvidu robežām paredzēts uzbērt valni. Asimetriski novietotais centrālais laukums atrodas austrumu, dienvidu un rietumu maģistrāļu krustpunktā laukuma izmēri - 50x50 asu.

Maģistrāļu galos pie visiem trim pilsētas vārtiem arī paredzēti laukumi, no kuriem katram paredzēta sava funkcija.

Gar maģistrālēm novietoti nelieli šauri kvartāli ar izmēriem 10x30 asis. Pārējo pilsētas teritoriju, kas ar ielu tīkla palīdzību iedalīts t.s. "šaha galdiņa" rūtīs, aizņem kvadrātveida kvartāli ar 30 asu garu malu. Kvartāli, kas novietoti gar Rēzeknes upes malu, pielāgojas tās konfigurācijai. Ielu platums - 10 asis.

Jaunais plānojums mantojis no vecā plānojuma kompozīcijas centra atrašanās vietu. Jaunais centrālais laukums novietots esošo ceļu krustpunktā pie baznīcas, bet iela, kas iet gar laukuma dienvidu malu, savienota ar esošo maģistrāli. Taču paredzētas arī ievērojamas esošā plāna korektūras.

Salīdzinot 1778 g. izbūves projektu ar stāvokli dabā, redzams, ka tas realizēts tikai daļēji. Pilsētas projekta centrālās daļas plānojums izmainīts, lai pielāgotos esošajam plānojumam. Dabā nav realizētas maģistrāles, nav izbūvētās vārtu vietas un nav nosprausts neviens no plāna projektā parādītajiem šaurajiem kvartāliem. Daļēji izmainīts arī projekta paredzētais pilsētas perifērijas ielu tīkls, šķiet, ka tur vainīga stipri ieilgusī dzīvojamās apbūves apgūšana.

Ja kopējais pilsētas apbūves gabalu skaits, aptuveni aplēšot to pēc Rēzeknes jaunā pilsētas 1836. gada plāna projekta, kurā esošā apbūve parādīta daļēji, varēja būt ap 300-400 mājvietu, tad 1782.gadā pilsētā bija tikai 105 apbūvēti gruntsgabali ar 1651 iedzīvotāju. 1799. gadā apbūvēto gruntsgabalu skaits bija pat samazinājies līdz 92, un tikai 1836.g. tas bija atkal pieaudzis līdz apmēram 250.

Kaut gan daudzi 1778.g. plānā paredzētie elementi realizēti netika, tomēr pilsētas plāna struktūras veidošanā tam bija liela nozīme. Tas izveidojis tagadējo pilsētas tirgus laukumu un licis pamatu upes kreisā krasta apbūves taisnleņķa ielu tīklam.

1836.gadā caur Rēzekni ierīkoja Pēterpils - Varšavas šoseju un sakarā ar to izprojektēja jaunu pilsētas daļu. To novietoja upes labajā krastā gar šosejas austrumu malu, padarot šoseju par "jaunās pilsētas" galveno ielu (tag. Atbrīvošanas aleja). "Jaunajā pilsētā" izvietoja valdības iestādes. Vēlāk kompozīcijas šķērsasī pie laukuma pretī pareizticīgo baznīcai uzcēla zirgu pasta staciju, laukumu šai pusē nedaudz paplašinot. Otrā pusē laukumu pagarināja līdz pat Dārza ielai, tā ievērojami palielinot šķērsass kompozicionālo nozīmi. "Vecajai pilsētai" palika tirdzniecības funkcija.

Rēzeknes saimnieciskā rosība palielinājās sakarā ar Pēterpils -Varšavas dzelzceļa būvi 1861.g., kā arī ar dzelzceļa līnijas Ventspils - Ribinska atklāšanu 1903.g. Pilsēta strauji auga, pārsniedzot kā 1778.g., tā arī 1836.g. pilsētas robežas. Pilsētas plāna projekts, kas izgatavots ap 1903.g., paredzēja "vecās pilsētas" paplašināšanu rietumu un dienvidu virzienā, turpinot abu pilsētas daļu taisnleņķa tīklu.

Rēzeknes pilsētas plāna vēsturiskais kodols atgādina leņķveida figūru, kam leņķa vienā malā atrodas "vecā pilsēta", otrā - "jaunā pilsēta", bet abu sadursmes punktā novietots pilskalns ar viduslaiku pilsētiņas teritoriju. Katru no šiem 3 elementiem šķērso galvenā maģistrāle: viduslaiku pilsētiņu - Dārzu iela, "veco pilsētu" - Latgales iela, bet "jauno ielu"- Atbrīvošanas aleja. Pie divām no maģistrālēm - Latgales ielas un Atbrīvošanas alejas - saglabājušies centrālie kompozicionālie akcenti - laukumi un baznīcas, pie kam baznīcai pie Latgales ielas ir arī spēcīga vertikālā akcenta loma.

I pasaules kara priekšvakarā Rēzekne bija gandrīz 23000 iedzīvotāju. Šai laikā eksistēja arī vairākas priekšpilsētas.

I pasaules kara laikā (1917.g. pavasarī) Rēzeknē notika Latgales latviešu kongress, kas lēma par Latgales atdalīšanos no Vitebskas guberņas un apvienošanos ar pārējiem Latvijas novadiem.

Nodibinoties Latvijas valstij, Rēzekne kļūst par Latgales kultūras un saimniecisku centru. 1920.g. Rēzeknes pilsētas teritorija ietvēra 478 ha, no kuriem 306 ha bija apbūvēti. Pēc dažu piepilsētas teritoriju ietilpināšanas pilsētās administratīvajās robežās, 1929.g. Rēzeknei piederēja 635 ha zemes ar 2013 gruntsgabaliem, uz kuriem atradās 1700 ēku.

Pilsētā darbojās latviešu, krievu, poļu, ebreju ģimnāzijas, komercskola un arodskola, skolotāju institūts, tautas universitāte. Aktīvi darbojās Rēzeknes latviešu biedrība, Latgales teātris, tika nodibināts Latgales muzejs. Pilsētā plaši izvēršas celtniecība. Laikā no 1920.g. līdz 1935.g. kopumā uzcēla 767 dažādas celtnes. Tiek uzbūvētas daudzas nozīmīgas celtnes: Valsts zemes bankas ēka (1931./32.g.), pasta ēka (1925./28.g.), Latviešu biedrības "Tautas Pils" (1928./29.g.), Rēzeknes pilsētas valdes ēka (1927.g.), Marijaņu draudzes dievnams (1937.g.), Latvijas bankas Rēzeknes nodaļas ēka (1929.g.), Valsts Rēzeknes skolotāju institūts (1925./28.g.), Rēzeknes komercskola (1930.g.), Latvijas Sarkanā krusta slimnīca (1928./32.g.), Rēzeknes upes tilts (1926./27.g.), 6-klasīga skola (1930./36.g.), Latgales atbrīvošanas piemineklis (1937.g.). Pirms II pasaules kara Rēzekne izveidojās par skaistu pilsētu, ieslēgtu dārzos.

Taču kara laikā Rēzekne kļuva par vienu no trim visvairāk cietušajām Latvijas pilsētām. Kara priekšvakarā, 1939.gadā, Rēzeknē bija 13,3 tūkst. Iedzīvotāju. 1944.g. 6.aprīļa naktī pilsētu sabombardēja padomju kara aviācija, un jūlija beigās vācieši, atkāpjoties, uzspridzināja pilsētas skaistākas ēkas. II pasaules karam beidzoties Rēzeknē dzīvoja ap 5000 iedzīvotāju.

Pilsētas atjaunošanas darbi ilga līdz 1950 g., tad sākās rūpnieciskās zonas izveide pāri Rīgas -Maskavas dzelzceļa līnijai. Tika uzbūvēti: 1957 g. - piena konservu kombināts, 1962.g. - slaukšanas iekāru rūpnīca, 1971 g. - elektrisko būvinstrumentu rūpnīca u.c. uzņēmumi. 1960.g. ģenerālplānā fiksē korekcijas, kas radušās rūpniecības zonai blakus izvietojot arī dzīvojamo rajonu apbūvi pilsētas ziemeļu daļā. Nākošais 1966.g. ģenerālplāns paredz vienota rūpniecības mezgla izveidi un ierobežo dzīvojamās apbūves izvietošanu pilsētas ziemeļu daļā.

80-os gados Rēzeknē tika uzbūvēti vairāki nozīmīgi pilsētai objekti, tai skaitā viadukts pār dzelzceļu un jauna viesnīca pilsētas centrā.

Pēckara posmā Rēzekne izveidojas par rūpniecisku pilsētu. Taču padomju okupācijas laikā plānošanas procesi ignorēja zemes gabalu piederību īpašniekiem, atstāja novārtā vēsturisko apbūvi, radot jaunas ielas un nomācoši vienveidīgu daudzstāvu apbūvi brīvā plānojumā. Tajā pašā laikā realizētie rūpniecības objekti ir viens no pamatiem pilsētas ekonomiskajai attīstībai.

Sakarā ar ievērojamu iedzīvotāju ieplūdumu no Padomju Savienības, izmainījās to nacionālais sastāvs, pieaugot krievu un samazinoties pamattautības iedzīvotāju īpatsvaram.

Arī pēdējais agrāk apstiprinātais ģenerālplāns 1985. - 2005.gg. bija izstrādāts, paredzot tālāku lielu iedzīvotāju mehānisko pieaugumu - 0,33 tūkst. cilvēku gadā. Šāda prognoze ir izrādījusies nepamatota un nav piepildījusies.

Sākoties trešajai atmodai, Rēzekne atkal kļuvusi par Latgales kultūras aktivitāšu centru. Te izveidota Latgales televīzija. Darbu uzsākusi arī Rēzeknes augstskola.

1992. gadā Rēzeknē tika atklāts atjaunotais Latgales brīvības piemineklis - "Latgales Māra".

Vienoti Latvijai - Latgales Māra
(Latgales atbrīvošanas piemineklis)

Par Rēzeknes simbolu pamatoti uzskata Latgales atbrīvošanas pieminekli (Atbrīvošanas aleja pie Domes ēkas).

Bronzā veidota pieminekļa kompozīcija atklāj brīvības cīņu ideju pret svešam varam, ka arī tautas centienus veidot un nosargāt savu valsti - Latviju. Centrālais sievietes tēls ar krustu paceltajā rokā un uzrakstu uz pamatnes "Vienoti Latvijai" simbolizē 1920. gada janvāri no boļševiku varas atbrīvoto Latgali. Tautā šis piemineklis tiek dēvēts par Latgales Māru.

Māras tēls tautas mitoloģijā personificē zemes auglības un dzīvības sargātājas ideju. Krusts - kristīgas ticības simbols. Skulpturālā grupa cildina varonīgo cīņu laiku Latvijas valsts tapšanas sākumā.

Piemineklis uzskatāms par vienu no labākajiem monumentālas tēlniecības paraugiem Latvijā, bet pieminekļa dramatiskais liktenis raksturo pēdējā pusgadsimta vēsturi. Pirmo reizi piemineklis tika atklāts 1939. gada 8. septembrī. Tā meta autors - tēlnieks Leons Tomasickis. Pieminekli veidoja tēlnieks Kārlis Jansons, bronzā atlēja Somija. Padomju okupācijas sākumā - 1940. gada novembrī - pieminekli nogāza. To atjaunoja 2. pasaules kara laika 1943. gada 22. augustā, bet 1950. gada jūnijā padomju varas iestādes to nogāza otrreiz. Nogāzta pieminekļa liktenis nav zināms. Ideja par pieminekļa atkārtotu atjaunošanu izlolota Latvijas valsts neatkarības atgūšanas laikā. Pēc pieminekļa projekta metiem to atjaunoja mirušā tēlnieka Kārļa Jansona dēls Andrejs Jansons. Ziedošanā piedalījās visa tauta. Pieminekli atklāja 1992. gada 13. augustā.