LimbažiTeritorija 8,994 km² Iedzīvotāju skaits 9202 Blīvums uz 1 km² 1023,1 Vēsture [pic][lim1.jpg]Ķezberkalniņā senatnē bijusi Metsepoles lībiešu novada pils - Lemisele (arī Lemiselle, no lībiešu val. - plaša sala meža purvā) ar ciemu. Tolaik ar jūras kuģiem pa Svētupi un Dūņezeru uz šejieni braukuši arī svešzemju tirgoņi. Limbažu pilsētas izveidošanās saistāma ar Rīgas arhibīskapa pils celtniecību 13.gs. Literatūrā atrodamas norādes, ka bīskaps Alberts 1223.gadā sev cēlis pili Limbažos. Līdz ar to iedibinājās tradīcija šo laiku uzskatīt par pilsētas dibināšanas gadu, kaut gan Latviešu Indriķa hronikā par to gan nekas nav teikts. 14. gs. te jau bija pilsēta - lielās Hanzas savienības locekle un vienlaikus arī plaša, pārsvarā latviešu apdzīvota (lībieši jau bija pārtautoti vai atspiesti uz pašu jūras piekrasti) novada saimnieciskais centrs. Uz Lemiseli (vāciski - Lemsahl) pēc iekšzemes precēm - medus, vaska, kokmateriāliem, ādām, labības -brauca kuģi no Lībekas, Visbijas, Kopenhāgenas un citām attālākām vietām. 1385. gadā Rīgas arhibīskaps Johans IV dāvināja zemes gabalu pilsētas tālākai izbūvei oficiāli piešķirot pilsētas tiesības, un nocietinājis to ar mūriem un aizsarggrāvjiem. Tolaik pilsētas tirgus laukumā atradusies Sv. Labrenča baznīca, ģilžu nams (trim ģildēm) un rātsnams. Dzīvojamo ēku skaits lēsts ap 400, bet iedzīvotāju skaita ziņā Lemisele atpalikusi tikai no Rīgas. Katru gadu Sveču dienā Lemiselē uz 17 nedē|ām ieradās Rīgas arhibīskaps ar galmu, bet Vasarsvētkos šeit risinājās "vasaļu dienas", kur notikusi vasaļu savstarpējā tiesāšanās un apspriedes. Šajā laikā pilsētā uzturējušies ap 20 000 cilvēku, un pilsētniekiem tā bijusi laba iespēja nopelnīt. Bez tam pilsētā ik gadus notika 3 lieli gadatirgi. Līdz ar lielo cilvēku pieplūdumu Lemiselē no Rietumeiropas tika ievazātas slimības, tādē| jau 1392. gadā līdzās pilsētai uzcēla slimnīcu spitālīgo, bet 100 gadus vēlāk - arī venerisko slimību ārstēšanai. Slimniekus apkopušas Sv. Annas sieviešu klostera mūķenes. Pilsētā darbojās arī franciskāņu baskāju vīriešu klosteris. 16. gs. sākumā pilsētas kā tirdzniecības centra nozīme mazinājās, jo sakarā ar Svētupes un Dūņezera aizsērēšanu tā vairs nebija sasniedzama kuģiem, un līdzšinējās novadā ražoto preču eksporta funkcijas lielā mērā pārņēma Rīga un Salacgrīva. Bez tam pilsētu cita pēc citas piemeklēja dažādas nelaimes. 1558.g. to nodedzināja Jāņa Briesmīgā karaspēks, 1567. g. to pašu izdarīja zviedri, bet 1575. g. atkal krievi. Pēc atkārtotas Lemiseles ieņemšanas 1602. g. zviedri galīgi nopostīja pilsētu un tās nocietinājumus, kurus pēc tam vairs neatjaunoja. [pic][lim2.jpg]Pēc nostāstiem, ap šo laiku kāds zviedru mācītājs nejauši izdzirdētos vārdus "Limba" un "āži", salicis kopā, domādams ar to vietas nosaukumu, un tā esot cēlies pilsētas pašreizējais nosaukums. 1621. g. Zviedrijas karalis Gustavs Ādolfs Limbažu pili uzdāvināja Rīgas pilsētai. Nebūdama ieinteresēta citu pilsētu attīstībā, Rīga uzspieda limbažniekiem dažādus ierobežojumus, kas traucēja pilsētas izaugsmi. Neraugoties uz to pilsētiņa tomēr mazliet atspirga. 17. gs. beigās te jau bija 44 dzīvojamās ēkas, 2 krogi, skola un baznīca. Kopš 1693. g. Limbažu skolā mācības notika arī latviešu bērniem. Zviedru laiki beidzās, sākoties Ziemeļu karam, kad Vidzemē iebruka grāfa Šeremetjeva vadītie krievu karapulki. Nopostījuši Alūksni, Cēsis, Raunu, tie meklējuši arī Limbažus, taču lielās miglas dēļ tā arī nav atraduši un secinājuši, ka tādas pilsētas nemaz neesot, ko darījuši zināmu arī Krievijas ķeizaram Pēterim Lielajam. 1747. gada ugunsgrēkā pāris stundu laikā nodega visa pilsēta, neskarot tikai 4 ēkas. Kaut arī pilsēta tika atjaunota, tās turpmākā attīstība bija gausa. Pilsētas vēsturiskais centrs saglabājis ielu plānojumu, kurš izveidojies 1385.gadā pēc aizsargmūra uzbūvēšanas. Lielākā daļa pašreizējās vecpilsētas apbūves veidojusies 18., 19.gs. beigās. Aktīvāka saimnieciskā rosība sākās 1877. gadā, kad ar likumu Limbažus atbrīvoja no līdzšinējās pakļautības Rīgai. 1876. gadā Limbažos nodibinājās vecākais uzņēmums, kas vairākām pilsētnieku paaudzēm nodrošināja darbu – A.Tīla cepuru fabrika un vilnas vērptuve (vēlēkais “Limbažu filcs”). 1913. gadā to pārveidoja par Beļģijas akciju sabiedrību ar direktoru rīkotāju J.Husmani. Pēc Baumaņu Kārļa ierašanās no Pēterburgas 1882. gadā, aktivizējas pilsētas sabiedriskā dzīve. Tika nodibināta Limbažu saviesīgā biedrība un izveidota pirmā pilsētas bibliotēka. Pilsētā darbojās vairākas izdevniecības, lielākā no kurām bija 1901.gadā atvērtā K.Paucīša tipogrāfija (darbojās līdz 1953.g.). Pēc 1. pasaules kara gadu panīkuma saimnieciskā un kultūras dzīve Limbažos atjaunojās ar jaunu sparu, tomēr, tāpat kā pirms kara, tā bija neliela Valmieras apriņķa pilsētiņa, kuras iedzīvotāju galvenā nodarbošanās bija tirdzniecība un amatniecība. Limbažu attīstību veicināja 1934. gadā izbūvētā Rīgas-Limbažu dzelzce|a līnija. 1936. gadā atklāja jauno slimnīcu (50 vietas), bet 1939. gadā - Vienības namu. 2. pasaules kara laikā, vācu armijai atkāpjoties 1944. gadā, tika nopostīts dzelzceļš. To atjauno tikai 10 gadus vēlāk. [pic][lim3.jpg]Strauja pilsētas izaugsme sākās pēc 1967. gada, kad izveidoja Limbažu rajonu un pilsētā sākās intensīva celtniecība. Ar barakām aizņemto Stacijas ielas rajonu apbūvēja ar bezpersoniskām tipveida piecstāvu dzīvojamām ēkām. Individuālā būvniecība koncentrējās Rīgas un Alojas šoseju virzienos. 70.gadu sākumā aizsākās savrupmāju celtniecība Kaupiņciemā. Par galveno saimniecības nozari pilsētā kļūst rūpniecība, bet par lielākajiem pilsētas uzņēmumiem līdzās "Limbažu filcam" kļuva pienotava, mežrūpniecības saimniecība un "Lauktehnika". Jaunajos apstākļos, kad pilsētas saimniecība pārkārtojas atbilstoši tirgus ekonomikas prasībām, darbu turpina tikai pārtikas un kokapstrādes uzņēmumi un vienlaikus strauji pieaug tirdzniecības uzņēmumu skaits. Limbaži, ko pateicoties tradicionālajai zivju tirdzniecībai, mēdz dēvēt arī par reņģu galvaspilsētu, ir viens no mazākajiem Latvijas rajonu centriem. Pilsēta ir Hanzas savienības locekle un katru gadu aktīvi piedalās pilsētu rīkotajās Hanzas dienās. 2004-07-23 Limbaži |