Antaljas turki, kūrorti un krieviAustrumnieciskas vakariņas Runājot par Antalju (bieži sauktu par Antāliju) kā kūrortu, ir jāsaprot, ka tā nav tikai pludmale pilsētas robežās. Iekoptas atpūtas vietas pie Vidusjūras stiepjas desmitiem kilometru gar līča pret austrumiem pavērsto piekrasti, un tā visa tiek reklamēta ar vienu kopēju Antaljas nosaukumu. Pludmale pašā Antaljas pilsētā nav ne tuvu tā labākā, jo sagandēta ar jūras krastam tuvu piebūvēto vairāku joslu automaģistrāli, pa kuru nemitīgi larkšķ un tarkšķ visādi braucamie. Restorāna paviljonā blēj austrumnieku mūzika un tai līdzi vienmuļi būkšķina kāds neredzams ritma aparāts. Lai no daudzstāvu viesnīcas, kur divvietīgs numurs maksā 45 dolārus par diennakti, nokļūtu pie jūras, ielas malā ilgi jāgaida uz satiksmes pārtraukumu, jo gājēju pārejas nav ierīkotas. Bijām iecerējuši Antaljā dažas dienas baudīt izpriecas, bet, redzot, kāds ir piedāvājums, gribas jo drīzāk atgriezties ierastajā vidē – klusās, civilizācijas ne pārāk traucētās vietās jeb, kā vārsmojis kāds kaktu dzejnieks: "Es sapni par hoteli pagalvī lieku un laimīgs esmu, kad krūmos tieku." Iejukuši turku atpūtnieku sabiedrībā, ar baudu metamies 23 grādus siltajā jūrā. Ieiešanu ūdenī apgrūtina sīkie oļi, kas sāpīgi spiežas baso kāju pēdās, līdz kamēr ciešanas izbeidz Arhimēda likuma spēks, atņemot no cilvēka ķermeņa svara tik, cik sver viņa izspiestais ūdens. Pēc peldes braucam pa piekrastes ceļu meklēt kādu mierīgāku vietu. Dažkārt spaidīgā situācijā dzīve piedāvā gluži negaidītu risinājumu. Tā gadās arī šoreiz. Pārvietojušies kilometrus piecus gar jūras piekrasti projām no lielpilsētas, pamanām rādītāju uz piknika dārzu pie pašas jūras, kur par pieciem miljoniem turku liru (~ Ls 2,3) iegūstam tiesības pārnakšņot un peldēties vilinošajā jūras sāļumā. Vēl pēc brīža jau esam kļuvuši par bagātīgi klāta galda draugiem – kāda turku ģimene tikko beigusi gatavot uz ugunskura nacionālā stilā ieturētas vakariņas un aicina mūs palīgos. Tas nāk īstajā laikā, jo mēs neko siltu neesam baudījuši jau vairākas dienas. Kemeras kūrortā Septiņos no jūras iznirst liels, sārts saules rats. Naktī kāds aizvilcis un sagrauzis pie mašīnas atstātās pludmales kurpes. Zobu raksts pazīstams: tas vietējo kranču nedarbs – daži plušķi te vaukšķēdami klīda visu nakti. Tā ir mācība turpmākajam: nekādas mantiņas neatstāt ārpus mašīnas. Turpinot ceļu, pēc dažiem kilometriem nāk pagrieziens uz Kemeru, pašu jaukāko Antaljas piekrastes kūrortu. Te pilnvērtīgi atpūtai traucējošais lielceļa nemiers atvirzās vairākus kilometrus projām no jūras, atbrīvodams vietu palmām, puķu dobēm un spirgtam gaisam. Pārņem šķitums, it kā būtu nokļūts Krievijā – visur skan Latvijas lielā kaimiņa valoda, jo te atrodas Krievijas galvenais kūrorts Turcijā, kā viņi paši saka: vsesojuznaja zdravņica (vissavienības dziedinātava). Pludmale bagātīgi aprīkota ar ērtiem plastmasas gulšņājamiem krēsliem un saulessargiem. Ir saldūdens duša un neuzkrītoši uzraugi, kas modri vēro apkārtni, lai, pasarg' Allāhs, dārgajiem viesiem neceltos kāds ļaunums. Asu izjūtu cienītājus ātrgaitas kuteru vilkti izpletņi par 30 eiro paceļ augstu debesīs virs jūras. Par 35 eiro uz 15 minūtēm var noīrēt ūdens motociklu un, uzsēdinot sirdsdāmu aizmugurē, var selgā demonstrēt klasi. Privātās viesu mājās te jebkurš par 22 dolāriem diennaktī var tikt pie divvietīgas istabas ar visām civilizācijas ērtībām un brokastīm. Proletariāta kūrortā Kirišā Aiz Kemeras seko kūrorta pilsētiņa Kiriša. Arī te čum un mudž no krievvalodīgajiem. Tikai šeit no plašajām Krievijas ārēm atlidojusī tauta ir vienkāršāka, piezemētāka, ne tāda kā Kemeras "biezo" sabiedrība. Pludmalē iedraudzējamies ar Vandu no Kijevas un Olgu no Burjatijas. Mūsu jaunā paziņa Vanda, jau krietnos pensionāres gados, lepni dēvējas kā učastņica voini. Nodomāju – tad jau es arī esmu "kara dalībnieks" – kad sarkanarmija no Tartu varonīgi muka projām, es, četrgadīgs puišelis, kopā ar mammu pagrabā tupēju. Lādzīgās atpūtnieces mūs pieņem savā uzturā – no viesnīcas zviedru galda atnes nočieptas pusdienas un dažādus kārumus. Ak, jaukā, dāsnā krievu dvēsele! Uzzinām, ka viesnīcā darbojas visiem pieejama turku pirts. Padārgi jau gan – 23 dolāri katram, bet izjūtu dēļ vienreiz mūžā varētu atļauties. Taču nekas īpašs. Jāguļ uz silta, slapja marmora paaugstinājuma, kamēr braši noaudzis turku jauneklis aplaista tevi no krūzes ar siltu ūdeni un ar īpašu cimdu noberž veco ādu. Process ir visai ilgs un no berzēja prasa krietnu piepūli un pacietību. Tam seko iesmaržināšana ar ziepju putu kupenām. Piedevām citā telpā klienta ģīmis tiek apziests ar kosmētisku sejas masku, un nākamajā dienā par to pašu naudu pienākas ķermeņa ieeļļošana un masāža. Nodomāju – pašmāju pirtī vienam otru kārtīgi nopērt uz lāvas ar bērzu pirtsslotu būtu iespaidīgāk. Pēc divām saulēm, kā teiktu indiāņi, dienvidjūras kūrorta laiskā vienmuļība mums ir līdz kaklam. Kad kārtējo rītu atkal iekrāso saullēkts un apkārtni pieskandina tuvējās mošejas aicinājums uz lūgšanām, "ceļamies spārnos", lai dotos tālāk. 2004-07-28 Latvijas Avize |