Valmiera[pic][val1.jpg]Valmiera pastāvējusi jau XI gadsimtā. Tā ietilpa seno latgaļu apdzīvotās Tālavas teritorijā. Pilsēta atradās pie lielā tirdzniecības ceļa, kas gāja no Rīgas jūras līča augšup pa Gauju, sadaloties aiz Valmieras divos virzienos - uz Pleskavu, Novgorodu un Tērbatu. XII gadsimta beigās sākas feodāļu iebrukums Latvijā. 1224.gadā – Valmiera nokļūst Zobenbrāļu ordeņa pakļautībā, kas uzceļ Valmieras mūra pili. Par Valmieras, kā pilsētas veidošanās sākumu ir uzskatāms 1283.gads, kad uzsāka Sv.Sīmaņa baznīcas celtniecību, kā arī ordeņa mestrs Villekins fon Endorps dibinājis Valmieras pili (Arnta Livonijas hronikas dati). Savu ekonomisko uzplaukumu Valmiera sasniedz XIV un XV gadsimtā un, kā jau ievērojams tirdzniecības centrs, iekļaujas Hanzas savienībā. Valmierā, tās izdevīgā ģeogrāfiskā stāvokļa dēļ (tā atradās pašā Livonijas centrā) bieži notiek landtāgu un pilsētu dienu sapulces. [pic][val2.jpg]1323. gadā -Valmiera pirmo reizi minēta kā pilsēta ar savu maģistrātu jeb Rīgas tiesībām. Tas liecina, ka tā ir viena no senākajām Latvijas pilsētām. Dažādos gadsimtos un dokumentos atšķirīgi tiek rakstīts pilsētas nosaukums – Wolmaria, Wolmahr, Waldemer, Wolmar. Pār tā izcelšanos ir dažādas versijas, no kurām populārākās divas. Viena saistīta ar Pleskavas kņazu Vladimiru Mstislaviču, kuru 1212. gadā - Rīgas bīskaps Alberts ieceļ par novada fogtu (soģi). Otra vēsta par Dānijas karali Valdemāru, kuram kādā kaujā ar Livonijas iedzīvotājiem uzvarēt palīdzējis no debesīm atsūtīts karogs. 1365.gadā - Valmiera pirmo reizi dokumentos tiek minēta kā Hanzas pilsētu savienības locekle. XIV –XVI gadsimtā Valmiera ir tipiska viduslaiku pilsēta, kuru ietver akmens mūris un tiek regulāri rīkotas Livonijas pilsētu sanāksmes un lantāgi. 1560.gadā - Livonijas kara laikā - krievu cara Ivana Bargā karaspēks noposta Valmieras apkārtni, bet pilsētu ieņemt nespēj. 1583.gadā – pēc Livonijas kara beigām izpostītā Valmiera tiek iekļauta Polijai piederošajā Cēsu bīskapijā. 1622.gadā - Valmieru ieņem karaļa Gustava Ādolfa karaspēks un tā ar vairākām citām Vidzemes pilsētām un pilīm tiek uzdāvināta Zviedrijas valsts kancleram Akselim Uksenšernam, kura dzimtas ģerboņa vērša piere papildina Valmieras ģerboni. XVI, XVII un XVII gadsimtu kari starp Krieviju, Zviedriju un Poliju, saimnieku maiņas, kā arī mēra epidēmijas un vairāki ugunsgrēki atnes Valmierai daudz posta. Tā kļūst par parastu miestu. Stāvoklis sāk uzlaboties tikai pēc 1785. gada, kad Valmieru nozīmē par apriņķa pilsētu. 1802.gadā - Valmieras apkārtnē notiek plaša zemnieku protesta kustība pret muižnieku varmācību, kas vēsturē minēta kā “Kauguru zemnieku nemieri”. Pilsētas ekonomiskā attīstība paātrinās XIX gadsimta sākumā. To raksturo iedzīvotāju skaita pieaugums - 1820 gadā tas ir 529, bet jau 1897. gadā Valmierā dzīvo 5050 cilvēku. XIX gadsimta otrajā pusē Valmierā organizē plostu satiksmi pār Gauju, sāk bruģēt pilsētas ielas. [pic][val3.jpg]1865. gada vasarā atklāj pirmo koka tiltu pār Gauju. Pilsētas saimniecisko stāvokli uzlabo Rīgas - Pēterburgas dzelzceļš, ko uzbūvē 1899. gadā un kas iet caur Valmieru. Tas veicina rūpniecības, tirdzniecības, un celtniecības attīstību. Valmierā nodibinās pirmās rūpnīcas, fabrikas. Pie Valmieras dzelzceļa stacijas izaug jauna pilsētas daļa - Kārliena, bet Gaujas kreisajā krastā - Pārgauja. XIX. gadsimta beigās un XX. gadsimta sākumā Valmierā tiek atvērtas nozīmīgas mācību iestādes: Valkas - Valmieras skolotāju seminārs, kurlmēmo skola, sieviešu ģimnāzija, reālskola, tirdzniecības skola, Liepiņu privātā proģimnāzija un citas, veidojot Valmieru par Vidzemes izglītības centru. 1905.gadā Latvijas Ministru prezidents K. Ulmanis darbojas Baltijas lauksaimnieku biedrībā Valmierā, ko vada H. Endzeliņš, veicinot zemnieku sadarbību Latvijā. XX. gadsimta sākumā Valmierā darbojas vairāki nelieli rūpniecības uzņēmumi - Veides linu kāršanas fabrika, Līča aušanas un vērpšanas darbnīca, Pētersona linu vērptuve. Ir krietni daudz sīkrūpniecības un amatniecības darbnīcu, arī vairākas tipogrāfijas. Pēc 1920.gada statistikas ziņām pilsētā ir 422 rūpniecības un 440 tirdzniecības rakstura uzņēmumi, kuros nodarbināti 2037 cilvēki (vidēji 2,5 cilvēki vienā uzņēmumā). Pilsēta vēršas plašumā. Uz bijušās Valmiermuižas zemes tiek uzcelts desmitiem mājiņu. Lielākais tā laika uzņēmums Valmierā ir "Bekona eksporta" fabrika. 1922.gadā Valmieras pilsētai pievieno Pārgaujas un Karlovskas miestu, atdalot tos no Kauguru pagasta. 1928. gadā Valmierā izurbj dziļurbuma aku, kura dod pazīstamo Valmieras minerālūdeni. 1930.gadā Valmierā dzīvo 8.5 tūkstoši iedzīvotāji. [pic][val4.jpg]Kā apriņķa centrs Valmiera paliek arī Latvijas neatkarības laikā starp diviem pasaules kariem. 1920-jos gados pilsētas teritoriju paplašina uz tuvējo miestu rēķina. 1926. gadā tiek apstiprinātas Valmieras pilsētas administratīvās robežas. Sākas pilsētas uzplaukuma gadi un Valmiera kļūst par nozīmīgu Ziemeļvidzemes administratīvo, saimniecisko , izglītības, kultūras un sporta centru. Darbojas Ziemeļlatvijas teātris, skatītāju simtus pulcē sacensības, kurās piedalās pasaules rekordists soļošanā J. Daliņš. 1940. - 1959.gads Trieciens Valmierai ir Otrais Pasaules karš. 1944. gadā 1/3 daļa pilsētas tiek pilnībā nopostīta, izdeg pilsētas centrs. Pēckara gados Valmieras centrālā daļa tiek uzcelta no jauna. Visā pēckara laikā Valmiera ir rajona centrs. Kopš 1959. gada Valmieras pārvaldē ir pašreizējā rajona teritorija. 1960. - 2000.gads Pēdējā pusgadsimta laikā Valmiera strauji aug gan saimnieciskās nozīmības ziņā, gan pēc iedzīvotāju skaita, daudz straujāk nekā citas Vidzemes novada pilsētas, nostiprinoties kā visa Vidzemes novada nozīmīgākā pilsēta. Valmieras ģerbonis Agrākais zināmais Valmieras ģerboņa variants saglabājies no 16.gadsimta sākuma. Tā ir liepa, kuras zaros iekārti 2 vairogi, ko rotā krusti. Zviedru valdīšanas laikā vairogus noņēma, bet liepas saknes aizvietoja ar vērša galvu no toreizējo Valmieras īpašnieku Uksenšernu dzimtas ģerboņa. Mūsdienu Valmieras ģerbonī apvienoti abi varianti: uz zeltīta fona zaļa liepa, sarkana vērša galva un vairogi, kuros atainots Latvijas sarkanbaltsarkanais karogs. Ģerboni apstiprināja 1925.gadā. Valmieras karogs [pic][kar.jpg]Valmieras karogs apstiprināts 1996.gada 6.decembrī. Tā pamatā rudens zelta un rudzupuķu zilā krāsa, bet vidū Valmieras pilsētas ģerbonis. Tās ir Ziemeļvidzemes krāsas, kas simbolizē Gaujas zilos ūdeņus un dzeltenu pureņu pļavas tās krastos – vismaz trīsarpus gadsimtus pilsētas vēsturē sakņojušās krāsas. 1650.gadā, karalienes Kristīnes valdīšanas laikā, Valmieras garnizonam iegādāts karogs un Lielajā Ziemeļu karā (1700-1721) ar karaļa Kārļa XII pavēli saformēta Valmieras latviešu bataljona Valmieras, Ēveles, Burtnieku, Valtenberģu un Rūjienas rotas iet cīņā zem dzelteni zilā karoga. Latviešu tautas pirmās atmodas laikā dzelteni zilo par sava karoga krāsām izvēlas vairākas Valmieras biedrības, tāpēc, izpētot karoga tradīcijas Valmierā, 1996.gadā pilsētas dome ierosina to oficiāli apstiprināt par Valmieras pilsētas karogu. Arhitektūra Valmierā Valmierā ir daudz arhitektūras, vēstures un kultūras pieminekļu. Valmieras likteņa lieciniece ir Svētā Sīmaņa baznīca, kas ir celta 1285. gadā. Sv. Sīmaņa baznīca ir viena no vecākajām akmens celtnēm Latvijā, kas savā arhitektūrā apvieno romāņu un gotisko stilu. Baznīcā ir K.K. Fogela – Fogelšteina altārglezna “Kristus Kārdināšana” un Eiropā nozīmīga meistara F. Ladegasta veidotas ērģeles. [pic][val5.jpg]Ordeņa pilsdrupas un pilsētas viduslaiku nocietinājuma paliekas pie Gaujas ir atgādinājums par Valmieras centru laikā no 13. gadsimta līdz mūsdienām. Saglabājušies tikai pils ārējo mūru fragmenti, kas daļēji iekonservēti, kā arī arheoloģiskajos izrakumos 80.-90.gadu mijā atsegtie pagrabi un dažu ēku sienu fragmenti. Pilsdrupas ir ievērojama atpūtas vietas valmieriešiem un Valmieras viesiem. Vasaras periodā pilsētas vēsturiskajā centrā notiek kultūras un mākslas pasākumi. Pilsētas centra 18.-19.gs apbūvi iznīcināja 1944.g. septembrī, kad ugunsgrēkā pilnīgi vai daļēji gāja bojā apmēram 30% no pilsētas apbūves. Tāpēc Valmierā saglabājušās tikai dažas 18.gs. celtās ēkas, piemēram, Vecā aptieka, Valteru namiņš, Zirgu pasta stacija. Dažos pilsētas rajonos saglabājušies 19.gs.-20gs. sākumā celtie koka un mūra apbūves paraugi, kā arī nozīmīgas 30-tajos gados celtās sabiedriskās ēkas – neo-eklektiskā Viestura vidusskola (1939.g), Valmieras 5.vidusskola (1940.g.). Konstruktīvisma stilā celtas ēkas, kurā atrodas Latvijas Bankas un Latvijas Unibankas Valmieras filiāles, kā arī Tiesu nams. Padomju laika pompozo arhitektūru pārstāv kinoteātris “Gaisma” un vecais universālveikals, kā arī daudzdzīvokļu mājas. Taču pamazām Valmierā ienāk arī modernā arhitektūra, kā piemērs - jaunais tirdzniecības centrs. 2004-08-03 Valmiera |