 |
||||||||
| LVRUENDE |
|
|||||||
Uzzini vairāk ! Lasiet vēl 2006-08-15 Ceļojums pa Tunisiju - Āfrikas pērli [ 3 ] 2006-08-07 Ceļojums pa Tunisiju - Āfrikas pērli [ 2 ] 2006-08-03 Ceļojums - laiks, kas pieder vienīgi mums 2006-06-29 Ceļojums pa klasisko Ķīnu 2006-06-16 Tūrismā sāncenšu netrūkst 2006-06-14 Ceļojums pa klasisko Ķīnu 2006-06-07 Turciju iecienījuši ceļotāji no Alūksnes rajona [ 1 ] 2006-05-08 Lielais Meksikas ceļojums 2006-04-05 Malta - Vidusjūras pērle starp Eiropu un Āfriku [ 1 ] 2006-03-08 Apciemo mūžīgā pavasara salas 2006-03-02 Senā ķeltu zeme - Īrija [ 2 ] 2006-02-15 Šrilanka - mūžīgās vasaras valsts 2006-02-09 Vidzeme „Balttour 2006” izstādē startē ar visu laiku plašāko piedāvājumu 2006-02-02 Krētas sala - Eiropas civilizācijas šūpulis [ 1 ] 2006-01-19 Saldi mutēm, saldi ausīm 2006-01-17 Satiekas Kanādas krāšņajā rudenī [ 1 ] 2006-01-10 Jaunzēlandes un Austrālijas pārsteigumi [ 2 ] 2006-01-05 Ziemā — uz ziemeļiem, uz Oslo 2006-01-04 Jaunzēlandes un Austrālijas pārsteigumi 2005-12-30 Jaunzēlandes pārsteigumi 2005-12-29 Banka, Tualete, Aptieka un Skola Pilsētas olimpiskā renesanse 2005-12-22 7000 km pa tievāko un garāko zemi Divdesmit ideju Singapūrai Sanktpēterburgas dārgumi 2005-12-15 Aulēkšiem ne, vajag ar pietāti XXI gadsimtā modē ir on–line 2005-12-08 Marrākeša atver vārtus pasaulei 2005-12-01 Pekina ļaujas pārmaiņu vējiem [ 1 ] 2005-11-24 Klintīs ieskautā sirds [ 2 ] 2005-11-23 Sērfotājiem no Latvijas Ēģiptē nepatīkams starpgadījums 2005-11-16 Gulbenieši Turcijā ļaujas ekstremālām izklaidēm 2005-11-10 Tas tik ir pārsteigums — Gvatemala! Minhenē ir ne tikai muzeji 2005-11-07 Latvijas neizmantotās iespējas tūristu pievilināšanā Grib kā spāņi dzīvot dzīvespriecīgi, nevis žēloties [ 1 ] 2005-11-03 Dienvidnieku mentalitāte Sofijā Ceļojums uz vispatiesāko Ķīnu 2005-10-31 Venēcija ir renesanses un mūsdienu mākslas meka [ 2 ] 2005-10-27 Melnkalne piedāvā alternatīvu Rivjērai Pēra Gora klejojumu piezīmes
Lūk, kādu interesantu stāstu man pastāstīja mazais vecītis, kuram esot 1691 gads, bet varbūt arī 1961 — to viņš pats vairs labi neatceras, jo papīrus līdzi nenēsā. Korvatunturi kalna sāga Reiz sensenos laikos tāltālā Lapzemē, Korvatunturi kalna alā, no egles čiekura izlīda mazs mazītiņš rūķītis. Tas notika pašā aukstākajā un tumšākajā laikā, pašā ziemas viducī, ko Lapzemē sauc par Kaamosu — arktisko ziemu. Laiks bija auksts un bargs, rūķītis — mazs un nedrošs. Tas vēlākajos gadu simtos, kamēr rūķītis sasniedza briedumu (daži rūķi dzīvo pat vairākus tūkstošus gadu), lika viņam daudz domāt. Rūķītis apcerēja savu agro bērnību un nepatīkamās sajūtas, ko bija radījis aukstums, tumsa un vientulība. Gan mācoties rūķu skolā, gan vēlāk studējot Dabas mātes augstskolā, rūķis no Korvatunturi kalna domāja un domāja, kā palīdzēt visai dzīvajai radībai pārvarēt šo drūmo laiku un nepatīkamās izjūtas. Viņam bija daudz dažādu domu un ideju, no kurām dažas viņš arī centās īstenot. Vienu vasaru un rudeni rūķis nenoguris strādāja mežā — cirta un zāģēja kokus, lasīja žagarus un čiekurus, plēsa bērza tāsis un krāva milzīgu ugunskuru. Viņš bija iedomājies, ka, uznākot salam, aizkurs ugunskuru, kas cauru ziemu dos gaismu un siltumu. Taču ziemas spēki izrādījās pārāki un milzīgas sniega kupenas apraka ne tikai ugunskuru, bet arī pašu kūrēju tik dziļi, ka viņš tikai pēc vairākiem gadiem tika ārā no bezgalīgajiem sniega blāķiem. Tad rūķītis saprata — siltuma un gaismas avots ir saule, kas vasarā ir spoža un dāsni silda, bet ziemā paliek tālu aiz pamales un līdz Korvatunturi kalnam nemaz neatspīd. Rūķis nolēma vasaras sauli aizkavēt un sāka vīt milzu grožus, ar kuriem to sagūstīt un piesiet kā mežonīgu zirgu prērijā. Bet, līdzko rūķis uzmeta saulei pītos valgus, tie tūdaļ pat sadega un viņam saujā palika tikai gruzdoša pelnu čupiņa. Ko darīt? Aukstuma un tumsas pieveikšanu rūķis bija izvirzījis par savas dzīves lielo mērķi. Ja viņš to nepaveiks, viņa dzimta netaps mūžīga un neiekļūs Pasaules Lielajā Rūķu Goda Grāmatā. Bet pats galvenais, kas lika rūķītim nepagurstoši rosīties, bija domas par tām mazajām radībiņām, kuras ļoti baidījās no tumsas un aukstuma. Ko darīt? Ar šo domu rūķītis vakaros likās gulēt un rītos modās. Pat naktīs viņu urdīja šis jautājums. Viņš redzēja dažnedažādus sapņus — gan ļaunus murgus, gan krāsainas vīzijas. Kādu nakti viņš sapnī atkal redzēja savu pirmo ziemu Korvatunturi kalna alā. Redzēja, kā mazs rūķītis, nosalis un izsalcis, mēģina ieritināties pērnajās sūnās un nedzirdēt kurkstošo vēderu. Cauri tumsai un kalnu sārmu migliņai viņš ieraudzīja alas pašā tumšākajā stūrī pazibam divas melnas ačeles un ūsainu purniņu bailīgi ostām gaisu. Tad no tumsas izlīda pelēka pelīte, kura garā zirnekļa tīmeklī vilka savam augumam neparasti lielu lazdu riekstu. Mazā pelīte bija gauži nelaimīga — izsalkusi, piekususi un saviem spēkiem nespēja atvērt rieksta čaumalu. Liels bija pelītes pārsteigums, kad no alas otra kakta iznāca mūsu rūķītis ar sudraba veserīti un dimanta kaltiņu (tādi katram rūķim ir kopš dzimšanas). Viens un divi — rieksts tika pāršķelts, kodols sadalīts divās daļās un ātri apēsts. Tad sākās dejas un rotaļas, kas sasildīja mazās sirsniņas un lika gaisā virmot priekam. Ar gaviļu saucienu rūķis (viņam tolaik jau bija pāri par 200 gadiem) pamodās, sāka lēkāt un kūleņot pa istabu, it kā smejamās zāles saēdies. Taču ne jau zāles bija rūķa jautrības iemesls. Viņš bija sapratis, kas spēj cīnīties pret tumsu un aukstumu. Cīnīties un to pieveikt. TAS BIJA PRIEKS. Visām mazajām un arī lielajām sirsniņām ir jādod PRIEKS. Visdažādākais PRIEKS: DOŠANAS PRIEKS, SAGAIDĪŠANAS PRIEKS, GAISMAS PRIEKS, LABU VĀRDU PRIEKS, DZĪVĪBAS PRIEKS, MĪLESTĪBAS PRIEKS un daudzi citi lieli un maziņi prieki un prieciņi. Tā kopš senseniem laikiem Korvatunturi kalna rūķis pašā aukstākajā un tumšākajā laikā rāda visiem mazajiem un bēdīgajiem, kā pārvarēt aukstumu, neticību un pelēkās ikdienas rūpes. Sākumā viņš spēja iepriecināt tikai pašus tuvākos, bet ar laiku, kad viņa bērni un mazbērni pieauga un sāka tam palīdzēt, arvien tālāk un tālāk plašajā pasaulē cilvēki un visa dzīvā radība uzzināja, kas ir PRIEKS. Lai arī daudzās pasaules zemēs šiem rūķiem ir dažādi vārdi — gan Ziemassvētku vecītis un Salatētis, gan Santa Klauss un Joulupukki (tā tagad viņu sauc Lapzemē), viņi visi ir vecā Korvatunturi kalna rūķa radinieki. Viņu kalpošanas misija — dot mums prieku, laimi un nedaudz saules gaismas, ar ko pārvarēt tumsu, aukstumu un vientulību. Tikšanās ar mūslaiku Vecīti Pavisam negaidot Vecīti es atkal sastapu Hellādas dievu zemē Olimpa kalna pakājē vai, precīzāk, kaut kur kalna vidū. Tajā brīdī es devos augšup, lai redzētu varenākos no tiem, kas skaitās vareni, kad Joulupukki jau kāpa lejā. Mans pārsteigums par sastapšanos bija tik liels, ka gandrīz ar varu ievilku Vecīti tuvējā ceļmalas krodziņā, lai iedzertu dievišķo piecu zvaigžņu ambroziju un uzzinātu, kā viņam klājas. Kaut arī Joulupukki bija ļoti norūpējies un nevaļīgs, viņš man pastāstīja šo to interesantu. Pirmkārt, manu seno Korvatunturi kalna paziņu tagad saucot citādāk — viņa vārds esot Sagapo. Kad vaicāju, ko nozīmē šis vārds, viņš tikai atmeta ar roku. Tam esot tik milzīga nozīme, ka nevarot tik viegli saprast, un laika šim arī neesot (lūk, ko dara mūsdienu pasaule — pat rūķi kļuvuši nevaļīgi un steidzīgi!). Otrkārt, viņš esot patiesi satraukts un norūpējies. Par to viņš esot runājis ar saviem draugiem un rūķiem gan Korvatunturi alās, gan visā Lapzemē, gan arī citviet pasaulē. Ar moderno mediju palīdzību viņš esot vērsies pie visas pasaules vadoņiem un valdoņiem, pie kongresmeņiem, parlamentāriešiem, pie tiem, kam ir iespējas un griba ko mainīt, lemt. Diemžēl darāmā visiem tik daudz, ka viņa problēmai varēšot pieķerties tikai pēc vairākiem desmitiem gadu. Tā esot iegrāmatota ar kārtas numuru 17 542. Vecītis esot runājis arī ar parastiem cilvēkiem, bet viņiem tāpat pietiekot savu rūpju un raižu — augstā īre un zemie ienākumi, jauna mašīna un veci parādi, karjera, slava, nauda. Daži gan sapratuši viņa domu, bet darīt neko nevarot, — tāda jau ir tā kārtība uz šīs zemītes. Nevienam neesot laika, jo degungalā kārtējais skaistuma konkurss un strīdusābols šoreiz augstvērtīgākais zelts, kāds vien var būt, — nafta. Kaut arī galvenais rīkotājs Zevs vēl neesot atgriezies no savas kārtējās dēkas un dievi Olimpā sēžot bezdarbībā, Vecīti tā arī neviens neuzklausījis. Tagad Sagapo došoties uz Demri Mazāzijas pussalā pie sava radinieka, lai parunātos un izlemtu, ko darīt. Vaicāju Sagapo — Joulupukki viņa lielā satraukuma cēloni. Vecais palika pavisam domīgs, ilgi klusēja un tad teica, lūk, ko: "Pasaule ir dīvaina, es nesaprotu cilvēkus. Es viņiem mācīju PRIEKU, bet viņi izvēlas bēdas, sāpes un asaras. Es gribēju, lai MĪLESTĪBA valda pār pasauli, bet stiprākas par to ir dusmas, naids un atriebība. Es vēl runāšu ar bērniem, varbūt tie mani uzklausīs un sapratīs." Es arī nevarēju tā īsti saprast Vecīti — viss taču it kā ir O.K. Paskatījos apkārt, bet Sagapo jau bija nozudis. Pēra Gora stāstījumu pierakstījis Igors Ziemelis 2004-12-06 Latvijas Avīze |
Sagatavot izdrukaiTravellatvia iesaka
| Īpašie piedāvājumi | Skatīt citus |
| Iesakam apmeklēt | Skatīt citus |
|
Dienas foto
|
|
; "Dienas foto")
| Ziņu izsūtīšana |
|
Copyright © 2001-2009 Travellatvia. All rights reserved.