Individuālā ceļojuma niķi, stiķi un labās puses


Sagatavot izdrukai
Apnicis ceļojumos sekot tikai gida norādēm? Traucē tas, ka pāris ekskursijas grupu dalībnieku kavē, apmaldās un trokšņo? Tam var pielikt punktu! Esi pats sev gids, laika un telpas noteicējs! Tuvas un tālas zemes var apceļot savā automobilī. Tā būs vairāk vaļas un piedzīvojumu, bet – arī raižu. Te rakstītās praktiskās lietas kaut nedaudz palīdzēs no tām izvairīties. Mēs – četru draugu kompānija – šovasar braucām Vāciju un Austriju lūkoties. Dodies līdzi!

Ceļojums ir kā kārdinoša debesmanna, ko daudziem gribas nogaršot. Dažiem tā ātri vien kļūst par mīļāko «ēdienu». Un kā nu ne, ja pasaulē ir tik daudz iespaidīgu, unikālu un skaistu vietu. Turklāt, priecājoties par citu zemju krāšņumu, var atvilkt elpu no ikdienas rutīnas un pienākumiem.
Braucienā uz Vāciju un Austriju pārliecinājāmies, ka pārvietošanās pa Eiropu ir gana civilizēta un tikpat vienkārša kā brauciens ar mikroautobusu līdz Rīgai.

Apdrošināšana

Dodoties ceļojumā, ieteicams iegādāties veselības apdrošināšanu personām un transportlīdzekļa civiltiesiskās atbildības apdrošināšanu. Pirmo uz robežas pārsvarā neprasa. Taču, tiklīdz atgadīsies kāda nelaime, ārsts uzreiz pajautās, vai ir attiecīgā polise. Ārzemēs par medicīniskajiem pakalpojumiem maksāt no savas kabatas nozīmē zaudēt ļoti daudz naudas. Savukārt, lai apdrošinātu transportlīdzekli, jāpērk Zaļā karte – starptautiskais civiltiesiskās atbildības obligātās apdrošināšanas līgums. Zaļā karte sedz zaudējumus, kas radušies paša vainas dēļ izraisītajā ceļu satiksmes negadījumā. Ja apmeklē vairākas valstis, tieši šī karte ir izdevīgāka, jo pirkt katras valsts parasto apdrošināšanas polisi ir dārgāk. Bet jāņem vērā, ka Zaļā karte ir derīga 47 valstīs un to vidū nav Lietuvas (arī Krievijas un Baltkrievijas). Tādēļ, lai izbrauktu cauri šai kaimiņvalstij, jāpērk atsevišķa apdrošināšanas polise, ko robežpunktā kārtīgi nopēta.
Izvēlējāmies minimālās apdrošināšanas programmas un klusībā vēlējāmies, lai Dievs mums stāv klāt. Minimālais Zaļās kartes darbības periods ir 15 dienu. Šis apdrošināšanas pakalpojums maksā 23 latus. Savukārt, pērkot polisi cauri Lietuvai, jāšķiras no apmēram septiņiem latiem. Veselības apdrošināšana vienam cilvēkam uz nedēļu maksā nedaudz vairāk par diviem latiem.

Degviela

Bez «dopinga» automobilis stīvi stāv un nekust. Izdevumi par degvielu ir ievērības cienīgi un jāieplāno laikus. Protams, ir arī daži stiķi, kā benzīnam iztērēt pēc iespējas mazāk naudas. Vispirms jāņem vērā, ka Latvijā, Lietuvā un Polijā benzīns ir daudz lētāks nekā Vācijā, tādēļ pareizāk automobiļa bāku piepildīt kaut dažus metrus pirms Vācijas robežas. Lietuvā litrs 95. benzīna maksā apmēram 2,37 litus, tas ir ap 43 santīmi, Polijā – apmēram 52 santīmus, bet Vācijā – jau aptuveni 70 santīmu. Arī Austrijā degvielas cena ir zemāka nekā Vācijā – ap 60 santīmu. Dīzeļdegviela ir attiecīgi nedaudz lētāka.
Taču, kā par spīti, tieši Vācijā degvielu var «notriekt» daudz ātrāk nekā citur, jo lielās, attīstītās valsts lielceļi jeb autobāņi ir teicamā kārtībā. Kaut gan traucamies pa tiem pat ar ātrumu 150 kilometru stundā, daudzi «lidotāji» paskrien mums garām kā stāvošiem. Bet tikmēr atlikušās degvielas rādītāja bultiņa tik krīt zemāk un zemāk «paātrinātā režīmā». Bet kā gan tu «vilksies» pa šoseju, kas ir katra Latvijas autovadītāja sapnis?
Arī Lietuvā lielceļu kvalitāte ir ļoti laba, un cauri tai var izbraukt četrās ar pusi stundās. Taču Polijā lielajai automašīnu plūsmai absolūti nepiemērotā ielu šaurība un daudzie ciemati pa ceļam pamatīgi kavē. No Jelgavas izbraucām četros no rīta, lai cauri Lietuvai un Polijai tiktu vēl dienasgaismā. Vācijā ieradāmies pēc pulksten 21, jo Polija gan turp, gan atpakaļ (braucām pa dažādiem ceļiem) atņēma 12 stundu.
Kopumā ceļojumā Jelgava – Polija – Berlīne – Hannovere – Bavārijas Alpi – Zalcburga – Jelgava nobraucām 5111 kilometru un par degvielu iztērējām 216,13 latu.

Pārtika

Ceļš veda uz Eiropu jūlija vidū – pašā karstumā. Tomēr, cik varējām, ēdamo paņēmām līdzi. Cerējām mazāk tērēt, tiesājot līdzpaņemto desu, maizi, sieru, augļus, dārzeņus. Un tomēr nedaudz kļūdījāmies, izvēloties līdzi ņemamo pārtiku. Uzsilušajā gaisā brīžiem pat līdz 34 grādiem desa ātri vien sabojājās, pat siers izkusa. Savukārt ēstgriba mazinājās, kā jau parasti vasaras svelmē. Viens ir skaidrs – vislabāk noderētu vecie labie konservi. Savukārt no dārzeņiem pārsteidza tomātu izturība, bet gurķi vienkārši sapelēja. Ar līdzi paņemtajiem produktiem pietika pirmajām pāris dienām. Jāsaka godīgi, maizītes ātri vien apnika un kuņģītis arī no tām atteicās. Ļoti daudz gribējās dzert ūdeni, un arī augļi lieliski noderēja.
Sākām izmēģināt svešu valstu virtuvi. Vācija paliek Vācija, turienes cenas ar Latvijas labāk nesalīdzināt. Saldējums vafelē maksā latu. Pilsētiņā Gotingenē vācu draudzene, pie kuras ciemojāmies, mūs ieveda vienkāršā makaronu kafejnīcā ar nosaukumu «Nudelhaus». Katrs izvēlējāmies vienu makaronu otro ēdienu un vīna vai alus glāzi. Kopā visi četri samaksājām 38,10 eiro jeb 24, 38 latus. Jāteic, nekur neredzēju otro ēdienu, kas būtu lētāks par sešiem eiro (gandrīz četriem latiem), un tas noteikti ir visprastākais ēdiens. Interesanti bija salīdzināt Polijas un Vācijas «Burger King» cenas. Polijā ātrajā ēstuvē divatā tikām cauri ar diviem latiem, Vācijā – jau ar 8,30 latiem.
Protams, visur, kur apgrozās tūristi, ēdienu cenas ir manāmi «uzskrūvētas». Piemēram, Zalcburgas vecpilsētā atrodas divi bistro «Nordsee», kuros piedāvā nobaudīt jūras veltes, gatavotas pēc visvienkāršākajām receptēm, piemēram, zivju pirkstiņus, ceptu zivi mīklā un tā tālāk. Tur, cenšoties paēst pēc iespējas lētāk, atkal atstājām 38 eiro (24,32 latus). Lai vai kā, nobaudījām citur gatavotus ēdienus, kas tomēr atšķīrās no mūsu valsts virtuves.

Naktsmītnes

Kad lēmām par sava ceļojuma maršrutu, pievērsām uzmanību naktsmītņu jautājumam. Kopumā prom bijām deviņas dienas un astoņas naktis, no kurām trīs pārlaidām Vācijas draudzeņu mājās.
Pirmo nakti vēlējāmies pavadīt kādā kempingā netālu no Polijas – Vācijas robežas. Tā kā ceļš cauri Polijai vilkās ļoti ilgi, tur ieradāmies tikai tumsā. Sāka arī līt. Pa dienu karstā mašīnā nonīkušiem, nogurušiem, par teltīm nemaz negribējās domāt. Kempingā mums ieteica apmesties kādā no Frankfurtes pie Mainas viesnīciņām. Sākās lielie meklējumi. Pirmajā, kur iegājām, par nakti diviem bija jāmaksā 65 eiro (41,60 lati), bet viesnīcnieks bija ar mieru piecus eiro atlaist. Tas tomēr šķita dārgi, un mēs turpinājām meklēt, kaut arī viesnīcas vīrs ar šķelmīgu smaidu pieteica, ka gaida mūs atpakaļ. Cerību pilni izvandījāmies vēl pa piecām viesnīcām visās pilsētas malās, un… atgriezāmies pirmajā vietā pulksten divos naktī, jo citur cenas bija vēl augstākas. Knapi uznesām savus pārgurušos ķermeņus pa ieejas trepēm. Viesnīcnieks smaidot mūs laipni uzņēma un vēl paziņoja, ka zvanījis saimniekam, kas atļāvis mums numuriņus iedot par 55 eiro (35,20 latiem). Mēs par to jaukajam vīram uzdāvinājām «Aldara» alu un noskatījāmies, kā viņš to aizdomīgi pēta. Braucot individuālajā ceļojumā, nekad visu sīkumos nevar paredzēt.
Vācijas un Austrijas omulīgajos ciematiņos privātmāju ar gultasvietu piedāvājumu tūristiem ir bez sava gala. Arī cenas ir dažādas. Vienuviet Austrijā divas jaukas istabiņas četriem izmaksāja 56 eiro (35,84 latus), citviet – 60 eiro (38,40 latus). Bet par tādu naudu ir vērts palikt pa logu redzamā elpu aizraujošā skata dēļ. Iedomājieties, pieceļoties un atverot logu labu rītu saka stāvās, kailās Alpu virsotnes, mākoņos tītas. Trūkst vārdu, lai to izstāstītu!
Savukārt Vācijā naudas taupīšanas nolūkā uz vienu nakti apmetāmies kempingā. Telšu vieta, stāvlaukums mašīnai, galdiņš un soli, dušas, virtuve, tualete un baseins četriem izmaksāja 25 eiro (16 latu). Bijām pārsteigti par komfortu vienkāršā kempingā. Lielisks piemērs Latvijai. Nu un, ka cena nedaudz augstāka kā pie mums? Toties ir pieejama tik ļoti vajadzīgā duša un ērta tualete. Turklāt abās šajās telpās taisīts gandrīz vai eiroremonts.
Tā, lūk, paši izvēlējāmies, kur nakšņot. Pašu izvēle it visā vispār ir neatsverama individuālo ceļojumu priekšrocība.

Kartes un ceļveži

Abas šīs lietiņas ir nepieciešamas. Bez ceļveža grūti spriest, kas ceļotājus sagaida. Ļoti vajadzīga ir informācija par plānotajiem apskates objektiem. Tā nu iznāca, ka «gids» pa Berlīni biju es. Kā nekā trešo reizi šajā pilsētā. Un, starp citu, noteikti atgriezīšos vēl, jo vienkārši mīlu Vāciju un allaž smaidīgos vāciešus. Gājām kājām pa ielu, kas ved tieši cauri Brandenburgas vārtiem līdz televīzijas tornim, kurā uzbraucām pilsētu apskatīt no augšas. Pirms vārtiem ir vēl viena iespaidīga statuja. Vienīgais, ko zināju, ir tas, ka tā ir Berlīnes sirds un vieta, kur notiek ikgadējais vācu deju mūzikas pasākums «Loveparade». Bet tā ir tikai mana asociācija, cits par tādu pasākumu neko nav dzirdējis, un viņam interesē, kas ir tā dāma ar spārniem statujas galā. Informācijas pietrūka.
Savukārt bez kartes skaidrs, ka samudžināties Polijas un citu ceļu tīklā var bez piepūles. Protams, visur ir vajadzīgās norādes, un tomēr uz kartes atrašanās vieta ir jāzina. Tikai jābūt ļoti uzmanīgiem, jo arī kartes var būt kļūdainas. Ieteicams tur uz vietas iegādāties atsevišķas pilsētu kartes, lai zinātu, kur ir centrs, kā iebraukt, kā izbraukt un tā tālāk. Visparastākā Berlīnes un Zalcburgas pilsētas karte mums izmaksāja attiecīgi 6,50 un 6,20 eiro (virs četriem latiem).
Vēl – par ceļiem. Jāliek aiz auss, ka vienīgais autobānis, ko redzējām Polijā (Poznaņas virzienā), bija par maksu (1,50 latu), Vācijā visi ceļi vēl pagaidām ir par brīvu, bet Austrijā par «bāņiem» jāmaksā, un to pats nekādi nevar zināt, jo brīdinājuma zīmju nav, tikai, ja policists aptur, sods par braukšanu par zaķi ir lielāks nekā 1000 eiro. To mums pavēstīja Latvijā dzimis austrietis pēc tam, kad Austrijas «bāņus» bijām izbraukājuši krustu šķērsu. Starp citu, pie šā sirmā kunga apmetāmies netīšām, un viņš, ieraugot automašīnai Latvijas numuru, sasveicinoties sacīja: «Labvakar!». Tas mūs aizkustināja, un nolēmām viņam uzdāvināt Rīgas šampanieti, bet viņš steidza meklēt dzimšanas apliecību, lai nepadomājam, ka mānās.
Der zināt, ka Vācijai ar Austriju un citām Rietumeiropas valstīm nav robežkontroles punktu. Braukā no vienas valsts uz otru pēc sirds patikas!
Beigās jāsecina, ka varējām būt taupīgāki. Bez iepriekš minētajiem izdevumiem bija arī citi. Dzērām šampanieti uz kuģīša, braucot pa Bavārijas Bodenezeru, apmeklējām naktsklubu, nedaudz iepirkāmies, braucām ar metro un tā tālāk. Kopumā ceļojums diviem cilvēkiem izmaksāja ap 360 latu.
Pēc garā ceļa atgriezāmies Jelgavā un nospriedām, ka nekur nav tik labi kā mājās!

2004-12-09


Travellatvia iesaka


Īpašie piedāvājumi Skatīt citus
Iesakam apmeklēt Skatīt citus

Dienas foto

Dienas foto

Ziņu izsūtīšana