 |
||||||||
| LVRUENDE |
|
|||||||
Uzzini vairāk ! Lasiet vēl 2006-07-24 Jūra, jūra, jūra vilina! [ 44 ] 2005-11-29 Jūrmalas brīvdienas - laiks atpūtai un veselībai 2005-10-27 Citiem zelts - zemē, Inčukalnā - gaisā 2005-10-14 Krāšņums vairo tūristu skaitu 2005-07-21 Lejup pa pašmāju ūdeņiem 2005-07-08 Kad Neptūns no jūras nāk 2005-06-21 Ludzā pie Gulbenes Stāmerienas [ 63 ] 2005-06-17 Apes "Kalnarušķos" atpūtas vietā iekārto tūrisma trasi 2005-05-09 Ventspils pilsētas plānoto notikumu kalendārs no 9.05-15.05.2005 2005-05-02 Ar pirtošanos sākas velotūrisma sezona 2005-04-26 Tūristu uzņēmēji darbam gatavi vienmēr 2005-03-24 Lieldienas baznīcā un dabā 2005-03-16 Kā un kam reklamēt Latviju 2005-03-14 Ventspils pilsētas plānoto notikumu kalendārs no 14. līdz 20. martam 2005-03-11 Saskaņots kompleksa "Baltic Sea Park" skiču projekts [ 2 ] Cēsīs ar ES Phare finansiālu atbalstu realizēs divus tūrisma projektus 2005-02-08 Laukos tūrismam meklēs trakas idejas [ 1 ] 2005-01-27 Savvaļas zirgus bendē viesi 2005-01-21 Egļukalna iekarošana 2005-01-04 Piedzīvojums. 19 dienās apkārt Latvijai [ 1 ] 2004-12-08 Juris Žagars: Slēpot — tikpat dabiski, kā dzert kafiju [ 2 ] 2004-12-02 Katram jāatrod savs pirtnieks! 2004-11-29 Ziemeļkurzeme starp žogiem [ 1 ] 2004-11-22 Veļu laikā Aizvīķu parkā [ 2 ] 2004-11-09 Kā Japānas imperatora galmā [ 3 ] 2004-11-01 Stopot uz Skaņokalnu! [ 1 ] 2004-10-26 Gaiziņam izvēlas puzuri Turīgus ārzemniekus vilina lētas medības Latvijā 2004-10-22 Par Latvijas sakoptāko pilsētu kļuvusi Aizkraukle 2004-10-19 Top mākslīgais slēpošanas kalns 2004-10-14 Rudens skati kopā ar Skaistajiem skatiem Allažu superpagasts Akmeņu mežs Pokaiņos [ 5 ] 2004-10-13 Pa Baltijas dzintara ceļu 2004-10-07 Nocērt Svētā kalna mežu 2004-10-06 Zemgalē visvairāk lauku labumu – Jelgavas rajonā [ 1 ] 2004-10-04 Prece – padomju šarms tūristiem Nogaršot Latvijas vīnu 2004-09-28 Latgaliskā eksotika 2004-09-27 Pastaiga pa Latvijas Venēciju Stopot uz Skaņokalnu!
Šodien ir auksta piektdienas pēcpusdiena (šī gada divdesmit devītais oktobris) un es kopā ar saviem draugiem stāvu Juglā, lai atsevišķi sasniegtu mūsu kopējo mērķi – Mazsalacu. Somā esmu iemetusi mammas adītās vilnas zeķes un vecās treniņbikses, kas skapī mētājušās kopš vidusskolas laikiem. Esam nolēmusi šodien nokļūt līdz Mazsalacai un tur, brīvā dabā, pavadīt divas naktis. [pic][skati.16.jpg]Pēc personiskās pieredzes zinu, ka Jugla ir diezgan pateicīga vieta kur uzsākt stopot. Šoferīši ir atsaucīgi, tomēr piektdienās visu izsaka konkurence. Man blakus stāv divas meitenītes, kurām svārtki ir jostas platumā, bet izredzes uzvarēt šajā savdabīgajā izlasē piecdesmit reižu lielākas nekā man. Turklāt viņas abas sakostiem zobiem smaida un pat man, stāvot blakus, liekas, ka viņām iet jautri. Neesmu kļūdījusies, svārtkus raustīdamas uz leju manas konkurentes aizbrauc jau pēc desmit minūtēm. Pa to laiku divi mani komandas biedri ir uzsākuši ceļu tuvāk mūsu galamērķim. Bet es vēl stāvu Rīgas pievārtē un salstu. Kad domās jau kādu trešo reizi atgriežos pie domas vai nevajadzētu tomēr mesties iekšā pirmajā autobusā, kas dodas uz Valmieras pusi un sasildīties, pie manis piestāj veca volvo automašīna ar diviem veciem vīriem. Ātri tiek saskaņoti maršruti un noskaidrojas, ka mums pa ceļam ir tikai līdz Sēnītei (apmēram, 40km no Rīgas). Sasildīšanās nolūkos šis ir labākais variants. Bez manīm tiek paņemti vēl divi stopotāji un visi kopā dodamies ceļā ievērojot visus ceļu satiksmes drošības noteikumus. Pēc divdesmit minūtēm izkāpju pie Sēnītes. Pāreju ceļu, kas ved uz Siguldu un nepaspēju pat īsti pacelt roku, kad pie manis nobremzē smagā mašīna. Lielais, platais kāpiens un esmu augšā. Šoferītis acīmredzami noilgojies pēc kompānijas: visu ceļu man aizrautīgi stāsta par piedzīvojumiem ar stopotājiem un iespaidiem par pagajušā gadā apceļoto Norvēģiju. Par mani tiek ievākta pamatinformācija – uz kurieni, cik ilgi jau ceļā, kur mācos, kā izklaidējos. Tomēr šobrīd daudz svarīgāka par mani ir mans smaids un azartiskā māšana ar galvu, tādejādi piekrītot visam, pat tam, ko es stipri vien apšaubu. Jau stipri satumsis, kad nokļūstu Valmierā, tāpēc nolemju doties uz autoostu un turpināt ceļu ar autobusu. Pirmajā vietā tomēr ir vajadzība sasniegt galamērķi, nevis pavadīt nakti grāvmalā. Mana izvēle attaisnojās, kad ceļaposmā uz Mazsalacu autobusā iekāpa trīs mani ceļabiedri. Ceturtais jau gaidīja mūs pie sakurta ugunskura un iepazinās ar telts celšanas pamācību. Nokļūstot Mazsalacā jāatdzīst, ka šī ceļojuma pārgalvību mazināja fakts, ka šajā pilsētā dzīvo mani vecāki un šovakar viņi ir parūpējušies par mūsu sagaidīšanu un nogādāšanu līdz telšu vietai. Taču viņiem ir uzticēts apraudzītāju amats un tas nozīmē, ka brīvdienām jānorit bez viņu līdzdalības. Mēs ceļam savu telti (četrvietīgo), bet viņi dodas uz savām mājām. Seko desiņu cepšana un sarunas pie ugunskura līdz pat trijiem naktī. Pēc tam es ar treniņbiksēm un vilnas zeķēm kājās ielienu savā guļammaisā, kas aizlienēts no kāda paziņas, kad dien armijā (tas dod cerību, ka nenosalšu arī es, zinot, ka armijnieki šādos guļammaisos guļ arī ziemā). Nākamjā rītā nolemjam iet taisnako ceļu uz Skaņokalnu, caur mežu, kas savieno Dauģēnu (mūsu apmešanās vietu) ar parku. Ejam bez kompasa un kartes, jo pašiem šķiet, ka apmaldīties ir neiespējami. Un kļūdamies. Trīs stundas maldamies pa biezu, aizaugušu mežu un smiedamies biedējam viens otru ar izsalkušām mežacūkām un lāčiem. Smiekli vairs nenāk, kad ieraugam ieleju ar mežacūku rakumiem un pēc mūsu, “profesionāļu,” vērtējuma - svaigiem mežacūku rakumiem. Šādā brīdī nemaz negribas domāt vai šie kustonīši sastopoties ar cilvēku bēg, vai aizstāvas. Manas kedas ir slapjas un es apstajos lai izlietu žļurkstošo meža ūdeni. Vēl nesalst, bet priekšā visa diena! Ceturtā stunda jau iet uz beigām, kad es caur kokiem pamanu sarkanu mašīnu. Pieejot klāt secinam, ka mašīna ir tukšā, bet ceļš, uz kura tā stāv, mums ir kā glābējs, jo pēc desmit minūtēm ieved iekšā pašā parka sirdī pie Skaņākalna. Apsēžamies tūristiem paredzētā piknika vietas laukumā un kāri notiesājam līdzpaņemtās maizītes. Tad sākās bļaustīšanās un priecāšanās par atbalsīm. Mazsalacieši zina interesantu saucienu: “Ādam, kā sauc tavu sievu?”, ko klintis atskaņo kā atbildi: “Ieva, Ieva, Ieva.” Atbalss ir pārsteidzoši spēcīga un uz brīdi ik vienu pārvērš bērnā, kam neapnīk uzsāktā rotaļa. Mazsalacas dabas parks ir īpašs ar tajā esošajām koka skulptūrām, kas katru taku un vietu padara par ievērības cienīgu. Piemēram, Rūķīšu taka stāsta par rūķu dzīvi un to možo dabu. Takas galā, kokā paslēpusies, mūs un rūķus vēro liela koka pūce, kas vasarā aiz lapu vainagiem grūti pamanāma. Esmu šajā parkā bijusi arī gidu pavadībā un tiem, kas parku apmeklē pirmo reizi iesaku šo pakalpojumu izmantot. Tikai gids Jums pilnvērtīgi izstāstīs kā pareizi jārīkojas pilnmēness nakts laikā lienot caur Vilkaču priedes saknēm, lai pārvērstos vilkacī! Skaņākalnā ir iespēja, kas jāizmanto katram parka apmeklētājam – Sapņu trepes. Šeit bieži var sastapt jaunlaulātos, kur jaunais vīrs nes savu jauno sievu augšā pa 1000 pakāpieniem tuvāk veiksmīgas kopdzīves uzsākšanai. Bet tiem, kas laulības ostā vēl nav (vai gluži pretēji - jau sen ir) iestūrējuši iesaku pārejot mazajam sapņu tiltiņam klusi iedomāties vēlēšanos un kāpjot pa trepēm skaitīt pakāpienus. Ja līdz augšai pakāpieni nesajūk un tiek izskaitīti pareizi, vēlēšanās piepildās. Skaņākalna apmeklējums netiek ieskaitīts, ja nav pabūts velna alā. Tā ir baisa vieta kur biedēt bērnus un neizbaidītus var satikt velnus. Šeit arī klintīs, kaut arī tas ir aizliegts, tiek atstāti apmeklētāju paraksti ar vārdiem un vēstījumiem. Skaņākalnā nemanot paiet četras stundas un sāk krēslot, kad pie izejas mūs sagaida manu vecāku auto un mēs dodamies sasildīties īstā lauku pirtī. Šī pirtiņa gan ir paredzēta mūsu ģimenes lietošanai, bet Mazsalacā ir iespēja atrast un apmeklēt arī mājīgas maksas pirtiņas un saunas. Rudenī šī iespēja noteikti ir jāizmanto! Ir pienākusi svētdiena un šodien mēs atgriežamies Rīgā. Vispirms mazliet pastaigājam pa Mazsalacu, bet par cik ir svētdiena un mēs neesam savlaicīgi pieteikušies atbildīgajām personām, tad mums izpaliek Mazsalcas muzeja apmeklējums. Nekas, tiem, kas šeit ir pirmo reizi, tas nozīmē atgriešanos! Bet neapskatīt Mazsalacas vidusskolas ēku, kuras vienā daļā ietilps Valtenberģu muiža un jauno Mazsalacas slimnīcu (kas ne pēc vēsturiskā, bet pēc sociālā vērtējuma ir nozīmīga, jo cik jaunu slimnīcu ir Latvijā?) ir grēks. Autobuss uz Rīgu atiet ar stundas kavēšanos, vismaz priekš tiem, kas aizmirsuši par ziemas laika iestāšanos. Un novembri mēs sagaidam siltās, mīkstās gultiņās. Tiem, kas baidās no aukstuma un mežacūkām šādu ekskursiju neiesaku, bet tiem, kas ilgojas pēc aktīvas atpūtas dabā, tiem pat ziema nebūs šķērslis! 2004-11-01 Travellatvia Zane Mistre |
Sagatavot izdrukaiTravellatvia iesaka
| Kur atpūsties Latvijā ? | Lasiet vēl |
|
|
|
| Iesakam apmeklēt | Skatīt citus |
|
Dienas foto
|
|
; "Dienas foto")
| Ziņu izsūtīšana |
| Notikumu kalendārs |
Copyright © 2001-2009 Travellatvia. All rights reserved.