 |
||||||||
| LVRUENDE |
|
|||||||
Uzzini vairāk ! Lasiet vēl 2006-07-24 Jūra, jūra, jūra vilina! [ 44 ] 2005-11-29 Jūrmalas brīvdienas - laiks atpūtai un veselībai 2005-10-27 Citiem zelts - zemē, Inčukalnā - gaisā 2005-10-14 Krāšņums vairo tūristu skaitu 2005-07-21 Lejup pa pašmāju ūdeņiem 2005-07-08 Kad Neptūns no jūras nāk 2005-06-21 Ludzā pie Gulbenes Stāmerienas [ 63 ] 2005-06-17 Apes "Kalnarušķos" atpūtas vietā iekārto tūrisma trasi 2005-05-09 Ventspils pilsētas plānoto notikumu kalendārs no 9.05-15.05.2005 2005-05-02 Ar pirtošanos sākas velotūrisma sezona 2005-04-26 Tūristu uzņēmēji darbam gatavi vienmēr 2005-03-24 Lieldienas baznīcā un dabā 2005-03-16 Kā un kam reklamēt Latviju 2005-03-14 Ventspils pilsētas plānoto notikumu kalendārs no 14. līdz 20. martam 2005-03-11 Saskaņots kompleksa "Baltic Sea Park" skiču projekts [ 2 ] Cēsīs ar ES Phare finansiālu atbalstu realizēs divus tūrisma projektus 2005-02-08 Laukos tūrismam meklēs trakas idejas [ 1 ] 2005-01-27 Savvaļas zirgus bendē viesi 2005-01-21 Egļukalna iekarošana 2005-01-04 Piedzīvojums. 19 dienās apkārt Latvijai [ 1 ] 2004-12-08 Juris Žagars: Slēpot — tikpat dabiski, kā dzert kafiju [ 2 ] 2004-12-02 Katram jāatrod savs pirtnieks! 2004-11-29 Ziemeļkurzeme starp žogiem [ 1 ] 2004-11-22 Veļu laikā Aizvīķu parkā [ 2 ] 2004-11-09 Kā Japānas imperatora galmā [ 3 ] 2004-11-01 Stopot uz Skaņokalnu! [ 1 ] 2004-10-26 Gaiziņam izvēlas puzuri Turīgus ārzemniekus vilina lētas medības Latvijā 2004-10-22 Par Latvijas sakoptāko pilsētu kļuvusi Aizkraukle 2004-10-19 Top mākslīgais slēpošanas kalns 2004-10-14 Rudens skati kopā ar Skaistajiem skatiem Allažu superpagasts Akmeņu mežs Pokaiņos [ 5 ] 2004-10-13 Pa Baltijas dzintara ceļu 2004-10-07 Nocērt Svētā kalna mežu 2004-10-06 Zemgalē visvairāk lauku labumu – Jelgavas rajonā [ 1 ] 2004-10-04 Prece – padomju šarms tūristiem Nogaršot Latvijas vīnu 2004-09-28 Latgaliskā eksotika 2004-09-27 Pastaiga pa Latvijas Venēciju Piedzīvojums. 19 dienās apkārt Latvijai
Vislabāk to darīt vienam – Kā kaut kas tāds var ienākt prātā? – Patiesībā man bija vēl lielākas ambīcijas – Krievijā nobraukt 4000 kilometru, taču neatradās līdzbraucējs, bet vienam braukt bija bail. Tā nu paliku pie Latvijas apbraukšanas, jo gribējās izbaudīt brīvību un sauli, nebija arī sanācis būt vairākās nomalēs – Latvijas vidus jau vairāk vai mazāk ar riteni ir izbraukāts. Šim projektam kompanjonu nemeklēju – gribēju būt viens un Latvijā arī droši jūtos. Vienam braucot, ir ļoti daudz priekšrocību. Tas izjūtams tad, kad nākas braukt grupā, – visu laiku vajag kādam pielāgoties. Kad esi viens, atbildi tikai par sevi un dari, ko un kā gribi. Turklāt gada laikā Rīgā no cilvēkiem tā esi noguris, ka ir liels prieks būt vienam, vienkārši padomāt un no tā visa atpūsties. Arī daba un viss pārējais, ko apkārt redzi, tevi uzlādē daudz vairāk nekā cilvēku klātbūtne. Arī Krieviju apceļotu vienatnē, ja būtu pārliecināts par drošību. – Bet apzināti no cilvēkiem Latvijā taču nevairījāties? – Nē, taču arī apzināti nemeklēju. – Kā plānojāt braucienu? – Nekā. Ceļojumu uzsāku no savas dzimtās pilsētas Līvāniem austrumu virzienā. Man līdzi bija autoceļu atlants, un katras dienas vakarā es ar acīm apmēram iezīmēju maršrutu gar Latvijas robežu, kur būtu interesanti braukt. Dažās vietās man ceļš mazliet atvirzījās no robežas – kāpēc mocīties pa sliktu grunts ceļu, ja tur nav ko redzēt? Svarīgs ir pats process – Kas bija tas, ko meklējāt? – Neko jau patiesībā nemeklēju – ne kādas īpašas vietas vai akmeņus. Protams, acis man bija vaļā un skatījos, taču izvērtēju, vai ir vērts mest loku, lai redzētu, piemēram, kādu maznozīmīgu akmeni. Vienā vietā gan pakļāvos norādei par kādu īpašu akmeni, nomocījos pa sliktu ceļu, bet beigās tas akmens tāds štrunts vien izrādījās... Mani interesēja pats braukšanas process. Vislielāko baudu guvu no skaistām ainavām, bet tās ir lietas, ko nevar izstāstīt: nu kā lai, piemēram, apraksta saulrietu pie ugunskura Latgales ezera krastā vai Kurzemes piejūras miglas vālus? Biju sajūsmā par Alūksnes augstieni, bet atmiņā visvairāk palikusi Latgale, interesanta bija Zemgale, bet visvairāk vīlos ceļa posmā Ventspils–Liepāja. – Patiešām! Daudzi Kurzemes piekrasti uzskata par skaistāko Latvijas rajonu... – Tāds iespaids man varbūt tāpēc, ka braucu pa šoseju. Ar tūrisma velosipēdu jau pa Dzintara taku lāgā nepabrauksi. – Kāds jums ir braucamais? – Tāds hibrīds. Kalnu velosipēda rāmis ar gludām riepām, aprīkots ar bagāžnieku un somām, mazliet pārtaisīts, kopsummā ap 400 latu tam izdevu. Tā faktiski ir mazākā naudas summa, ar kuru jārēķinās, ja gribi tālam ceļam piemērotu velosipēdu. – Bet cik gatavam jābūt pašam braucējam? – No rītiem labā laikā pirms darba nobraucu ar velosipēdu 20 – 40 kilometrus. Tā gan ir vairāk tāda kaulu izvingrināšana. Bet garos veloceļojumos var doties arī bez treniņiem – tikai temps būs mazāks, dienā mazāk varēs nobraukt. Es jau arī pirmajās dienās vairāk par 70 kilometriem nespēju nomīt, bet cilvēks ar katru dienu arvien vairāk pierod un pielāgojas apstākļiem – pēc divām dienām nekas vairs nesāp un ķermenis ir gatavs slodzēm. Cilvēki jau parasti viļas pirmajā dienā, jo domā, ka tik smagas būs arī visās pārējās, un atmet pasākumam ar roku, kaut gan patiesībā ar katru dienu kļūst arvien vieglāk. – Ko ņēmāt līdzi bagāžā? – Telti, guļammaisu, divas papildu drēbju kārtas, mazliet sāli un cukuru, ēdampiederumus un katliņu. Rēķinājos ar to, ka pietiekami bieži ir veikali – var nopirkt pārtiku, ko pašam sagatavot. Šim nolūkam kurināju ugunskurus – kamēr Latvijā katrs kvadrātmetrs nav privatizēts, kurināmo var sameklēt un vietu ugunskuram tāpat. Kaut gan nākamreiz droši vien ņemšu līdzi gāzi, jo bieži no rītiem gribas ātri paēst un braukt, bet lietus laikā ar ugunskuru iznāk krietni paķimerēties. Ēdienu gatavoju pats, kaut gan būtu varējis iztikt arī ar veikaliem un ēstuvēm, arī atļauties to varu, bet vienkārši gribēju būt neatkarīgs. 19 brauciena dienās iztērēju, manuprāt, smieklīgi maz – 35 latus. Turklāt tie bija visi izdevumi, ne tikai pārtika un dzeramais. Mazgājos ezeros un upēs – ar ūdeņiem Latvija, kā zināms, nav apdalīta. – Kaut ko ēdamu bez maksas arī pa ceļam varēja iegūt? – Mežā atēdos zemenes, bet tās jau ir tikai vitamīni. Reiz pat tās salasīju un, izmantojot veikalā pirktu biezpiena krēmu, vakarā sev uztaisīju kārtīgu saldo ēdienu. Ar sēnēm nebija laika krāmēties, pa zemnieku laukiem nesiroju – negribējās dabūt sāli pakaļā... Laupītāji, suņi un slikti ceļi – Kāda bija cilvēku attieksme pret šitādu vientuļu tālbraucēju? – Jutu, ka mani apskauž. Daudziem bija ziņkāre, jo es biju kā no citas pasaules ieradies. Daudzviet man par brīvu piedāvāja naktsmājas un ēdienu. Bet man tomēr labāk patika vienam teltī – tikai Zvārtavas muižā pieņēmu piedāvājumu. Nekādu starpgadījumu ar cilvēkiem nebija. – Un niknie lauku suņi? – Šoreiz negadījās. – Laupītāji? Mantība jums tomēr bija kāda pustūkstoša vērtībā... – Kāds vācietis, kurš brauca no austrumiem, man stāstīja, ka Krievijā cilvēkus interesējis nevis viņš, bet viņa mantas, bet Latvijā viņš jūtoties kā mājās. Arī es tā jūtos. Tiesa, ritenis pa nakti nebija pieslēgts un ik pa brīdim tam acis tomēr uzmetu, bet, dienā braucot, tu kā tāda ēna aizslīdi visiem garām. Cilvēkam jau vispirms parādās ziņkāre, un, ja viņš arī aizdomājas līdz sliktām domām, tu jau esi gabalā. Latvieši jau ir slinki velotūristi: tie, kas to gribētu, nevar atļauties labu velosipēdu, bet tie, kas to var, negrib braukt vai viņiem nav laika. – Latvijas ceļus izbaudījāt visos to jaukumos. – Latgalē mans vidējais ātrums bija 13 kilometri stundā, dienā spēju nobraukt vidēji 60 – 70 kilometrus, bet Kurzemē vidējais ātrums bija ap 20 un dienas kilometrāža – 100. Visus ceļus var izbraukt, jautājums ir tikai par laika un spēka patēriņu. Visvairāk jāvairās no platajiem grunts ceļiem, kuri parasti ir slikti, tajā pašā laikā bieži apbrīnojami labi ir šaurie mežu ceļi – tajos nav arī pretvēja un tie nav saules piekarsēti. – Vai jūtaties drošs uz ceļiem? – Smagu kritienu man nav bijis. Drošība ir pieredzes jautājums: velosipēds kā jebkurš transporta līdzeklis ir jāizjūt, tāpat jāmana, kad uz ceļa sāk veidoties bīstama situācija. Kāda tad ir tā Latvija? – Kādu no velosipēda sēdekļa izjutāt Latviju un tās cilvēkus šajās 19 dienās? – Ļoti krieviska ir Latgales pierobeža – faktiski cita Latvija, kur ir pavisam atšķirīgas intereses, laika izjūta un vērtības. Vislatviskākā bija Alūksnes apkaime ar savām lauku sētām, kuras izskatās ļoti labi apsaimniekotas – manuprāt, tieši no turienes nāk tas Latvijas latviskais gars. – Nu, es kā kurzemnieks tam ne visai gribētu piekrist! – Varbūt es pietiekami neiedziļinājos Kurzemē – laikam vajadzēja vairāk pa mazajiem celiņiem pabraukāt. Gar asfaltēto šoseju malām jau cilvēku garu nejūt. Latgalē un Vidzemē mazāk dominē materiālās, vairāk garīgās vērtības, cilvēkus vada un uztur pie dzīvības Dievs. – Piedodiet, Latgalē cilvēkus pa dzīvi vada arī grādīgā pudele... – Jā, tiesa. Esmu par to daudz domājis un nonācis pie secinājuma, ka no mīlestības līdz naidam ir viens solis, kur ir daudz labā, tur ir arī daudz ļaunā. Rīgā un citās lielās pilsētās cilvēki vairāk norūpējušies par materiālo pusi, arī inteliģence notur kaut kādos rāmjos, un korelācija starp labo un ļauno ir mazāka, Latgalē tā ir ļoti izteikta: tur ir vai nu ļoti labi cilvēki, vai ļoti slikti. – Kāda ir sajūta cilvēkam, kas ar savu muskuļu spēku ir apbraucis apkārt Latvijai? – Nekādas īpašas sajūtas nav. Kad brauc, ceļš jau vienmēr ir taisni priekšā. Kad esi mājās un sāc vilkt ar zīmuli kartē, tad gan sanāk riņķis. Liels riņķis. 2005-01-04 Latvijas Avīze |
Sagatavot izdrukaiTravellatvia iesaka
| Kur atpūsties Latvijā ? | Lasiet vēl |
|
|
|
| Iesakam apmeklēt | Skatīt citus |
|
Dienas foto
|
|
; "Dienas foto")
| Ziņu izsūtīšana |
| Notikumu kalendārs |
Copyright © 2001-2009 Travellatvia. All rights reserved.