 |
||||||||
| LVRUENDE |
|
|||||||
Uzzini vairāk ! Lasiet vēl 2006-07-24 Jūra, jūra, jūra vilina! [ 44 ] 2005-11-29 Jūrmalas brīvdienas - laiks atpūtai un veselībai 2005-10-27 Citiem zelts - zemē, Inčukalnā - gaisā 2005-10-14 Krāšņums vairo tūristu skaitu 2005-07-21 Lejup pa pašmāju ūdeņiem 2005-07-08 Kad Neptūns no jūras nāk 2005-06-21 Ludzā pie Gulbenes Stāmerienas [ 63 ] 2005-06-17 Apes "Kalnarušķos" atpūtas vietā iekārto tūrisma trasi 2005-05-09 Ventspils pilsētas plānoto notikumu kalendārs no 9.05-15.05.2005 2005-05-02 Ar pirtošanos sākas velotūrisma sezona 2005-04-26 Tūristu uzņēmēji darbam gatavi vienmēr 2005-03-24 Lieldienas baznīcā un dabā 2005-03-16 Kā un kam reklamēt Latviju 2005-03-14 Ventspils pilsētas plānoto notikumu kalendārs no 14. līdz 20. martam 2005-03-11 Saskaņots kompleksa "Baltic Sea Park" skiču projekts [ 2 ] Cēsīs ar ES Phare finansiālu atbalstu realizēs divus tūrisma projektus 2005-02-08 Laukos tūrismam meklēs trakas idejas [ 1 ] 2005-01-27 Savvaļas zirgus bendē viesi 2005-01-21 Egļukalna iekarošana 2005-01-04 Piedzīvojums. 19 dienās apkārt Latvijai [ 1 ] 2004-12-08 Juris Žagars: Slēpot — tikpat dabiski, kā dzert kafiju [ 2 ] 2004-12-02 Katram jāatrod savs pirtnieks! 2004-11-29 Ziemeļkurzeme starp žogiem [ 1 ] 2004-11-22 Veļu laikā Aizvīķu parkā [ 2 ] 2004-11-09 Kā Japānas imperatora galmā [ 3 ] 2004-11-01 Stopot uz Skaņokalnu! [ 1 ] 2004-10-26 Gaiziņam izvēlas puzuri Turīgus ārzemniekus vilina lētas medības Latvijā 2004-10-22 Par Latvijas sakoptāko pilsētu kļuvusi Aizkraukle 2004-10-19 Top mākslīgais slēpošanas kalns 2004-10-14 Rudens skati kopā ar Skaistajiem skatiem Allažu superpagasts Akmeņu mežs Pokaiņos [ 5 ] 2004-10-13 Pa Baltijas dzintara ceļu 2004-10-07 Nocērt Svētā kalna mežu 2004-10-06 Zemgalē visvairāk lauku labumu – Jelgavas rajonā [ 1 ] 2004-10-04 Prece – padomju šarms tūristiem Nogaršot Latvijas vīnu 2004-09-28 Latgaliskā eksotika 2004-09-27 Pastaiga pa Latvijas Venēciju Ziemeļkurzeme starp žogiem
Slīteres dabas takā, kas ierīkota «senajā jūras dibenā», var vērot meža daudzveidību un pirmatnīgumu, retus augus un milzīgus, vecus kokus. Rokas stiepiena attālumā aug ogu īve, zied vēlīnas orhidejas. Dabas takā daudz ārzemju ceļotāju: velotūristi no Somijas un Austrijas, sirmas vācu kundzītes smagos kalnu zābakos, fotoaparātiem apkārušās. Viņas pievārējušas Zilo kalnu krauju pa kāpnēm ar aptuveni 157 pakāpieniem un prasa gidei, cik pakāpienu ir bākā. Simts! Informācijas centrs ir Kolkas pašvaldības pārziņā. Bākā strādā gids, kurš aizrautīgi stāsta par tālumā redzamajiem Irbes šaurumu caurbraucošajiem kuģiem un burāšanu. Miķeļtornis ir viens no retajiem jūrmalciemiem, kur ceļotāju nebiedē ar aizlieguma zīmēm. Šeit ir norādes, kā tikt uz jūru, aicinājumi uz kempingiem, telšu vietām un pat treileru parku. Tie ir jauki dēlīši ar informāciju, saimnieku mobilā tālruņa numuru un lielu karti ar jautriem zīmējumiem. Mājas ir ļoti sakoptas, ar skaistām puķudobēm, akmensdārziem, ar dažādiem no jūras izskalotu koku krāvumiem, tīkliem, virvēm un pludiņiem. Lai arī kāpšana bākā vairs nav atļauta, tūristi var droši aplūkot Baltijā augstāko «jūras zīmi» un tās apkārtni. [pic][kur1.jpg]Irbene ieteicama neparastu izjūtu kārotājiem. Mūsdienās Ventspils starptautiskais radioastronomijas centrs ar Ziemeļeiropā lielāko teleskopu ir tūrisma objektu sarakstā, bet agrāk... Uz Irbeni ved betona plāksnēm izlikts ceļš, aprūsējušie vārti ar piecstaru zvaigzni vidū ir atvērti, sargbūdas izdemolētas, caur visai palielo «actiņu» biezajās durvīs vairs neviens nelūr. Kādreiz slepenā pilsētiņa ar daudzstāvu ēkām ir neapdzīvota. Ielas aizaugušas krūmiem, pamestajiem namiem tukšas logu ailes. Skats – kā pēc kara. Vējā čīkst atrautās skārda loksnes, starp dzelzsbetona blokiem pazib kāda ēna. Iespaidīgi un brīžiem neomulīgi. Šķiet, no tumšajiem un tukšajiem logiem kāds vēro. Atceros, bijušais Lībiešu krasta direktors Edgars Sīlis reiz stāstīja, ka armijnieki šeit noklausījušies visu Eiropu. «Zvaigznīte» bijusi viens no galvenajiem starptautiskās spiegošanas centriem. Ikviens, kas tur strādāja, zinājis ne mazāk par sešām valodām. Viņi tolaik nofiksējuši pat Izraēlas uzbrukumu arābiem. Te bijuši visi karaspēka veidi, visas bāzes: 200 hektāru zemes, 1000 iedzīvotāju, dzeloņdrāšu sēta un 40 bruņoti zaldāti. Pats galvenais objekts, kura dēļ būvēta pilsētiņa, labi apskatāms, pabraucot tālāk pa zemes ceļu garām vēl vienam bijušajam sargpostenim. Baltu smilšu kāpas vidū pret debesīm slejas kosmisks veidojums. Lokators jeb radioteleskops ir tiešām fantastiska un iespaidīga būve. Ainavu ar «šķīvīti» uz zilo debesu fona papildina sen nokaltušu priežu sudrabaini baltie zaru ķeburi. Vakarā ciemā sastaptie ceļotāji stāsta, ka tikko bijuši ekskursijā uz radioteleskopu kopā ar vājredzīgu somu pensionāru grupu. Lai gan pirms tam sirmās kundzītes bijušas vadāmas un balstāmas, teleskopā tās naski kāpušas pa šaurajām kāpnītēm. Nedaudz tālāk mežā uz Ventspils pusi ir vēl viena mazāka paraboliskā antena, kas pagaidām nedarbojas. Zinātāji stāsta, ka esot bijis arī trešais lokators, bet to armija nojaukusi un aizvedusi līdzi. Vietas, kur baudīt vientulību Oviši ir zemesrags un neliels ciems ar armijas posteni un bāku. Atstājot automašīnu stāvvietā, nāksies krietnu gabalu soļot līdz jūrai, taču pūles atsvērs akmeņu paradīze, kas nespēj apnikt. Vārtiņus pa ceļam uz sētas ierobežoto un ļoti sakopto Ovišu bākas teritoriju rotā uzraksts «Nepiederošiem ieeja aizliegta!». Masīvais, balti krāsotais mūra tornis celts 1814.gadā un kā bāka darbojas arī mūsdienās. Pretim nāk cilvēku bariņš, nesot segās un piknika grozos ielasītus oļus. Smaidīgi, ar pirmatklājēja prieku. Patiesi, Ovišu akmeņi neatstāj vienaldzīgus ne bērnus, ne pieaugušos. Akmeņi te ir bezgala daudzveidīgi: lieli, mazi, apaļi, ovāli, plakani, ar caurumu vidū, ar senu jūras dzīvnieku ieslēgumiem un pārakmeņojumiem... Braucot pa kreisi no Ovišu bākas Ventspils virzienā, atrodams ceļa atzarojums, uz kuru zīme «Iebraukt aizliegts!» nav attiecināma. Sākas smaržīgas piejūras pļavas ar vībotnēm, vērmelēm, pelašķiem, biškrēsliņiem un vīrcelēm. Kuplu ceriņu audzes slēpj kādreizējo māju drupas. Līdzens un neparasti plats meža ceļš (bet varbūt tas tiešām ir ceļvedī pieminētais kādreizējais tanku ceļš?) ved paralēli jūrai tālāk un tālāk. Mūsdienās uz šo aizmirsto objektu laikam brauc tikai ogotāji un zvejnieki. Pa kreisi vāji saskatāms ceļš virzās kalnā jeb senā kāpā. Kartē rakstīts, ka tas ir 25 metrus augstais Cepļakangars. Neparasta ainava: gaišu sūnu apaugušas nogāzes, īpatnējas, zemas un resnas priedes žuburainiem vainagiem. No zemes duras laukā sarūsējusi barjera un citi rūsas sagrauzti dzelzs gabali, resnu sakaru kabeļu fragmenti. Ceļa bruģējums ar akmeņiem liecina, ka kalnā ir bijis kāds nopietns objekts. Bijis... Jo tagad te atkal saimnieko daba. Tādās vietās riskanti lodāt, jo, iespējams, te bijušas ne tikai virszemes, bet arī pazemes būves. Ventspils virzienā braucot, labajā pusē uz jūras fona vīd caurumu caurumos sašauta sarūsējusi metāla būda, sabrukusi silikātķieģeļu siena ar nolupušu piecstaru zvaigznes zīmējumu un liels daudzums smiltīs ieputinātu un krūmos ieaugušu dzelzsbetona atlūzu. Lūžņa. Ceļa galā ir kārtējā aizlieguma zīme, neapdzīvotas Latvijas armijas kazarmas un vībotnēm aizaugusi autostāvvieta. Pie visiem sānceļiem zīme «Kāpu zonā iebraukt aizliegts!», kaut arī līdz kāpām tālu un līdz jūrai – vēl tālāk. Vienīgais no zīmēm brīvais sānceļš, kas tiešām ved uz jūru, beidzas bijušajā tankodromā – kāpas un mežs vēl tagad nav atjēdzies no armijas aktivitātēm. Krastmala šeit ir ļoti klusa. Ceļotājus var sastapt tikai nedēļas nogalēs. Kādā tūrisma ceļvedī rakstīts, ka starp mežu un kāpām no Lūžņas līdz Ventspilij Padomju armijai bijis tanku ceļš. Pagājušajā vasarā ciemā iegriezies kāds puisis, kas skrējis gar jūras malu no Ventspils puses. Viņš sajūsmināts stāstījis, ka šaipus Miķeļtornim iegājis mežā un nejauši iemaldījies pamestā armijas poligonā ar grandiozām pazemes būvēm. «Jāņa sētas» izdotajā «Ziemeļkurzemes tūrisma kartē» ir iezīmēti diezgan daudzi bijušās PSRS bruņoto spēku objekti, taču – tikai izlases veidā. Mežā atrastais brīnums kartē nav uzrādīts. Dzīvās dabas vidū Kādā brīdī uz meža ceļa pamanu gaišu, pelēkbrūnu dzīvnieku, līdzīgu sunim, taču tādā stīvā, sunim neraksturīgā pozā. Tikai pēc brīža saprotu – tas bija vilks. Rīta agrumā jāatturas no straujas braukšanas, jo tad ceļu pa savām «gājēju pārejām» šķērso vietējie: stirnas, brieži, lapsas... Gadījās sastapt arī vāveres, jenotsuni un palielu ķirzaku. Ķīkana – sīkas upītes zālainajā, dūņainajā palienē ganās liels melns putns. Gluži vai stārķa pozā. Nu nevar būt, ka tik tuvu apdzīvotai vietai ir sastopams tāds dabas retums – melnais stārķis! Kad putns paceļas spārnos, pazib sarkanās kājas un baltais vēders. Vēlāk vietējie apstiprina, ka tas patiešām ir melnais stārķis. Ligzdojot kaut kur aiz Pempa purva. Nākamajā dienā rīta agrumā zogos tuvāk upītei, kur stārķis mēdz brokastot. Kamera filmēšanas gatavībā, vienīgi tālskatis palicis mājās. Kā parasti, vispirms spārnos paceļas tramīgie «galdabiedri» – zivju gārnis un pīļu bariņš. Melnie stārķi ir divi! Tie slinki paceļas spārnos, apmet zemu loku virs upītes un nolaižas smilšainajā pludmalē. Neparasts skats! Slavenie vientuļnieki, klusuma un miera meklētāji – cēli stāv saules sakarsētajā baltajā smilšu strēlē savos melnajos svārkos un ļauj sevi aplūkot caur kameras objektīvu. Tuvoties neizdodas, stārķi aizlaižas pāri priežu galotnēm. Uz ceļiem un taciņām katru dienu gadās sastapt kādu lokano – zalkti vai glodeni. Pavasarī esot manītas arī zigzagotās. Vietējie nesaka – odze, bet gan – čūska. Viena šopavasar izlīdusi uz lieveņa un sildījusies saulītē blakus sunim. Saimniece drosmīgi situsi, bet izdevies tikai aizbaidīt. Krastā starp Mazirbi un Sīkragu izskalots ronis. Šķiet, tas savu ceļu beidzis tikai šorīt, jo knābājušas tikai kaijas, meža zvēri vēl nav saņēmuši ziņu par bezmaksas ēdamo. Kamēr noskaidroju, vai kādai institūcijai izskalotais dzīvnieks jānovāc, pēc pāris dienām vētra iznes krastā nākamo roni. Pēc nedēļas vairs nekas nav atlicis. Daba ņēma, daba deva, centīgie pavalstnieki godam apbērēja, pat slapju vietu neatstājot. Žogi, sētas, zīmes [pic][kur2.jpg]Senāk piekrastes ciemos daudzās sētas aizturēja mājdzīvniekus – sīkākus un lielākus lopus – no dārzu un trauslās augsnes izbradāšanas. Viens gans ganīja visus ciema lopus, dzina uz ciema ganībām un atpakaļ. Sētas aizturēja arī plūstošās smiltis, jo citādi kāpas būtu pie katras ēkas. Savulaik šo iežogojumu tradīciju veiksmīgi turpināja Padomju armija, norobežojot jūras krastu ne tikai no pārējās Latvijas, bet arī no pašiem zvejniekciemu iedzīvotājiem. Betona stabi, drāšu pinumi, dzeloņstiepļu mudžekļi vijās ap katru lielāku un mazāku militāro posteni, bet tādu piekrastē bija bezgalīgi daudz... Savukārt mūsdienās sētu un norobežojošu barjeru kultūru pārmantojuši jaunie jūras piekrastes saimnieki. Izmantojot esošus un neesošus likumus par aizsargjoslām un kāpu zonām, žogi tiek vizuāli papildināti ar brīdinošiem uzrakstiem. Senāk Kurzemes jūrmalciemus savienojis ceļš, kas ierīkots pa sausākajiem kangariem – mežainām kāpām – paralēli jūrai. Tālākiem braucieniem vietējie izmantojuši mazbānīti – šaursliežu dzelzceļu. Šovasar pa senajiem, romantiskajiem meža ceļiem vēl varēja aizbraukt no Vaides uz Saunagu, no Pitraga uz Košragu. Pārējie ceļi rotāti ar barjerām vai zīmēm «Iebraukt aizliegts!». Ko un no kā sargā šie ierobežojumi? Dabu no pārāk ziņkārīgiem cilvēkiem vai vienlīdzīgos no vēl vienlīdzīgākajiem? Redzot daudzos brīdinājumus, arī kājāmgājēja statuss vairs neliekas visai drošs. Kādreizējā mazbānīša stiga vietām braucama ar auto, vietām ejama kājām, daļēji izmantota arī velomaršrutā. Kolkas–Ventspils šoseja būvēta militārām vajadzībām un tolaik apzināti ierīkota krietni tālu no jūras. Mūsdienās ceļotājus sagaida nopietna problēma – jūra tepat kaut kur ir, šalkoņu var dzirdēt, bet kā pie tās nokļūt? Kā krastu sasniegt ģimenei ar maziem bērniem, vecākiem cilvēkiem vai invalīdiem? Autostāvvietas ir Kolkā, Mazirbē, Lūžņā, Miķeļtornī un Ovišos. Kur doties tālāk, kā atrast jūras krastu – tas pašu ziņā. Neapmaldīties var tikai Kolkā un Mazirbē. Šajā Kurzemes krastā neorganizētais tūrisms jau 10 gadus iet pa priekšu tūrisma biznesam. Ciemā sastaptie svešinieki jautā, pa kuru ceļu var tikt pie jūras, kāpēc uz visiem ceļiem ir saliktas tādas dīvainas aizlieguma zīmes, kur te ir veikals, kur tuvākā degvielas uzpildes stacija... Pitrags šajā piekrastē ir vienīgais ciems, kur var nopirkt zivis. Ja ceļmalā ir koši krāsota norāde «Kūpinātas butes», tad zivis arī ir! Saimniece stāsta, ka šīs butes nav pepinātas, bet gan ar uguņiem taisītas. Izrādās, pepināšana ir tāda ātra kūpināšana. Tādas pagatavot var dienas laikā. Ar uguņiem butes tiek žāvētas ilgāk. Tās arī ilgāk glabājamas un vēl garšīgākas. Reti kurš no vietējiem nodarbojas ar zveju. Sūrojas, ka zivju kļuvis pavisam maz un jūra pēdējos gados kā izsmelta. Daži atlikušie entuziasti zvejo tikai savām vajadzībām. Ja kāds kūpina zivis, tad smarža kārdinoši klejo pa ciemu un vietējie zina, ka tajās mājās būs viesi. Košraga centrā ceļu sazarojumā novietots liels informācijas stends ar karti un aprakstiem par ciemu un vēsturiskajām mājām tajā. To papildina koši krāsots stabs ar daudzām norādes bultām. Pie zvejnieku sētām atsevišķas informācijas plāksnītes ar sīkākām ziņām par katras ēkas celšanas gadu un kādreizējiem iedzīvotājiem. Tas paveikts 2003.gada beigās, izmantojot LIFE projektam piešķirtos līdzekļus. Vēlāk presē lasu, ka ciema īstie lībieši sūrojušies par uzrakstu gramatisko pareizību. Tas esot ne latviski, ne gluži lībiski, bet tūristiem jau būšot vienalga. Košragā ir norāde arī uz veco molu, taču dabā šo taku aizšķērso sēta un uzraksts «Pēc 80 m ceļš beidzas». Ir vērts šo vietu apskatīt, jo mols, kas celts neilgi pirms Otrā pasaules kara, ir vislabāk saglabājies. Īsto virzienu uz jūru grūti pamanīt, jo stigu aizsedz biezi saauguši melnalkšņi, turklāt, kā jau daudzi ceļi šajā piekrastē, tas aizšķērsots ar barjeru. Sīkragā ceļu uz jūru sargā vairākas aizlieguma zīmes. Vispirms tā sauktais «tupiks», tad zīme «Caurbraukt aizliegts!» ar papildinformācijas plāksnīti, ka «Kāpu zonā iebraukt aizliegts!». Tūristu atzinību un izbrīnu regulāri izpelnās trešais stabs ar kvalitatīvām pašdarinātām zīmēm: «strupceļš», ko papildina vārds «Uzmanību!», un atsevišķa informācijas plāksnīte, ko rotā «ķieģelītis» un teksts «Uzmanību! Iebraukt kāpu zonā aizliegts saskaņā ar Aizsargjoslu likumu. Sods saskaņā ar APK 60.pantu līdz Ls 250.» Ja bez baiļu paiets garām, tad tālāk, pie Kāpu mājas, ceļu aizšķērso automātiskā barjera. Joki mazi! Sīkradznieki malači! Tomēr... Ne vienu vien šīs zīmes ir atturējušas ne tikai no vardarbīgas dabas baudīšanas, iebraucot kāpās, bet arī no jūrmalas apskatīšanas vispār. Autostāvvietas te nav, nākas stutēt mašīnas gar zvejniekciema māju žogiem un dārzu malām. Toties velotūristiem un kājāmgājējiem, kas ceļo pa jūras krastu, beidzot viss ir skaidrs. Pie vecā mola ir liels, kokā griezts un ar krietniem stabiem balstīts uzraksts divās valodās – «Sīkrags», «Sikrog». Pagriezienu uz mazo Sesku ciemu sargā jau iepriekš minētās aizlieguma zīmes. Mežā aizlīkumo šķietami sens un šaurs celiņš. Nezinātājs gabaliņu pabrauktu un grieztos apkārt, jo nekas te neliecina, ka tālāk ir skaistu un novada celtniecības tradīcijām neatbilstošu māju puduris. [pic][kur3.jpg]Ovišos no 2002.gadā pašvaldības ierīkotās stāvvietas ceļš pa labi pēc viena kilometra beidzas mežā pie vairākām norādēm «Privātīpašums» un kārtējās barjeras. Aizsargjoslu likums gan noteic, ka krasta kāpu aizsargjoslā un pludmalē aizliegts pārvietoties ar mehāniskajiem transportlīdzekļiem ārpus vispārējās lietošanas, uzņēmumu un māju ceļiem, bet ne vārda, ka arī ceļi, kas iezīmēti kartē, var būt aizliegti. Šeit līdz jūrai ir daudz vairāk nekā pusotrs kilometrs, un krietni riepu nospiedumi grantī liecina, ka tālāk nav tikai viena vientuļa zvejnieka sēta. Ne stāvvietā, ne arī ceļu sazarojumā pirms bākas nav informācijas stenda vai kartes. Balts plakāts mežmalā vēsta par to, ka šeit ir Ovišu dabas liegums, un tālāk seko saraksts ar bezgala daudziem «Nedrīkst...». Vēl arvien tiek kultivēta padomju cilvēka domāšana. Viss ir aizliegts. Nav brīnums, ka tūrists kļūst dusmīgs un pārkāpj likumu, apņēmīgi dodas uz jūru, spraukdamies starp divām priedēm. Žēl, ka vietējās pašvaldības tūrisma attīstības veicinātājiem nav ienācis prātā aplaimot ceļotājus ar informāciju par to, kas tad ir atļauts, ko šeit var apskatīt un, galvenais, vai atbraucējs vispār ir gaidīts. Pacietīgā daba Krastmalā pa ceļam uz Irbi no jūras izskaloto koku, zaru un sadzīves atkritumu vairāk nekā citus gadus. Pudeles, plastmasas trauki, apavi, kaprona virves... Vējš un smiltis Irbes ieteku atkal ievirzījušas vecajā vietā. Neganti plarkšķēdams, garām pabrauc sagrabējis «bobiks» bez numura zīmes. Mašīnā – drūmie veči kā no kino, piekabē – svaigi zvejotas butes. Lai gan pa krastu drīkst braukt tikai vides inspektori un tikai īpašos gadījumos, tomēr šo taisno ceļu izmanto visi, kam spēcīgāka tehnika. Pie mola ar kvadraciklu manevrē vietējais naftas karalis. Atbraucis suni staidzināt un sevi parādīt. 2004-11-29 |
Sagatavot izdrukaiTravellatvia iesaka
| Kur atpūsties Latvijā ? | Lasiet vēl |
|
|
|
| Iesakam apmeklēt | Skatīt citus |
|
Dienas foto
|
|
; "Dienas foto")
| Ziņu izsūtīšana |
| Notikumu kalendārs |
Copyright © 2001-2009 Travellatvia. All rights reserved.