Juris Žagars: Slēpot — tikpat dabiski, kā dzert kafiju
Par jaunumiem Latvijas trasēs, maldiem un «sniega biznesu» runājām ar vienu no Latvijas Slēpošanas trašu asociācijas dibinātājiem un slēpošanas kompleksa «Žagarkalns» īpašnieku Juri Žagaru.
— Ko jaunu šogad piedāvā Latvijas slēpošanas trases, un vai saasinājusies konkurence starp tām?
— Neteikšu, ka tieši šogad konkurence būtu strauji augusi. Jaunas trases klāt nav nākušas, taču katrā no lielajām trasēm ir kādi uzlabojumi, tās paplašinātas, uzlikti jauni pacēlāji un tamlīdzīgi, bet nekādi lieli satricinājumi vai pārsteigumi līdz šim vēl nav notikuši. Kādreiz par «Žagarkalna» konkurentu uzskatīju Baiļu trasi, bet pašlaik Vidzemes pusē nav neviena «bīstama konkurenta», kas mani darītu uzmanīgu. Siguldai, piemēram, ir absolūti cita auditorija nekā «Žagarkalnam». Kārļu trase ir daudz mazāka, arī Baiļi, salīdzinot ar paplašināto «Žagarkalnu» ir daudz mazāki. Savukārt ar Kurzemes puses trasēm es nekonkurēju, jo tas ir cits reģions — es varu uztaisīt da jebko «Žagarkalnā», bet kurzemnieki tik un tā brauks, kur viņiem tuvāk. Augstu vērtēju Milzkalna trasi, ar kuru esam labi draugi un sadarbības partneri, arī Zviedru cepure ir jauks slēpošanas komplekss. Kaķīškalna trase ir ļoti laba, bet tā ir sporta trase ar mazliet citu specifiku. Rāmkalni ir skaisti, lai arī tur ir tikai viens kalns.
— Pastāstiet par saviem novērojumiem apmeklētāju auditorijas un pieprasījuma atšķirībās!
— Uz Siguldu vairāk brauc sportiski cilvēki, tādi, kas var nobraukt lejā pa Kaķīškalnu, un tādu nemaz nav daudz. Šie cilvēki pārsvarā nepieder vidusslānim un tās nav arī ģimenes. «Žagarkalns» vairāk orientēts uz vidēji turīgo vidusslāni, ģimenēm. Sportisti pie manis nebrauks, jo viņiem te nav, ko darīt. Vienīgi varbūt snovbordisti, jo «Žagarkalnā» šogad noteikti būs labākais snovborda parks. Vairāk, protams, ir slēpotāju, bet snovbordisti jau sastāda kādus 25 procentus no kalna apmeklētājiem.
— Kā jūs skaidrojat kalnu slēpošanas popularitātes pieaugumu Latvijā?
— Šis jautājums apstiprina sabiedrībā eksistējošos maldus par kaut kādu slēpošanas «bumu». Tikpat labi varētu runāt par kafijas vai sarkanvīna «bumu». Pirms pieciem sešiem gadiem mēs dzērām melno balzamu un atšķaidījām šņabi ar apelsīnu sulu, nezinot neko daudz par sarkanvīnu, ko citviet lietoja gandrīz katrā ģimenē. Pasaulē kalnu slēpošana ir populārākais atpūtas veids ziemā, ko mēs šobrīd sākam lietot tāpat kā sarkanvīnu. Eiropā ar lielām grūtībām var atrast ģimeni, kas neslēpo vai cilvēku, kas ne reizi nav stāvējis uz slēpēm. Slēpot ir tikpat dabiski, kā braukt ar automašīnu. Pieprasījums izraisa piedāvājumu, un slēpošanas trases reaģē uz augošo pieprasījumu.
— Vislielākās grūtības, ar ko saskaras slēpošanas trases īpašnieks?
— Vislielākās grūtības ir ieskaidrot cilvēkiem, ka slēpošanas trases darbam nav nekāda sakara ar dabisko sniega segu. Dabiskais sniegs ir tikai kosmētika, mārketinga triks, kas labi noder reklāmai, bet tas neietekmē slēpošanas biznesu. Slēpošanas bizness balstās tikai un vienīgi uz mākslīgo sniegu, vienīgā atkarība no laika apstākļiem — gaisa temperatūra. Bet ir jāpatērē milzumdaudz enerģijas un naudas mārketinga aktivitātēm, lai cilvēki noticētu, ka gadījumā, ja Rīgā sniega nav, slēpošanas centros tik un tā viss notiek.
— Vai publiski pieejamās informācijas par slēpošanas iespējām Latvijā ir pietiekami daudz?
— Informācijas ir daudz. Ņemot vērā, ka slēpošana kā atpūtas veids kļūst aizvien izplatītāks, visi mediji pievēršas arī šai nišai, protams, ja uzsnieg sniegs. Tie ir tie paradoksālie maldi par slēpošanas aktualitātes un dabīgā sniega segas saistību, par ko runāju jau iepriekš. Ļoti efektīvs informācijas veids ir vebkamera, jo cilvēks netic vārdiem, bet savām acīm. To noslogotības no interneta lietotāju puses reizēm pat apdraud servera darbošanos.
— Vai slēpošanā pastāv vecuma ierobežojumi?
— Nē, slēpot var sākt jebkurā vecumā. Labāk to sākt mācīties ar instruktoru. «Žagarkalnā» mēs apmācām bērnus no divu gadu vecuma. Tai pašā laikā nesen izrakstīju bezmaksas slēpošanas abonementu kungam, kuram ir 84 gadi. Kā jau teicu, tas ir tikpat dabiski, kā dzert kafiju vai sarkanvīnu. Man pašam slēpošana ir darbs… patīkams un grūts. Nopietnu uzmanību pievēršu jaunākajām apmācības metodēm slēpošanā un esmu patiesi lepns, ka izdevies izveidot Latvijā vienīgo slēpošanas skolu, kas nav sporta skola un kurā strādā 25 Somijā sertificēti instruktori. Desmit no viņiem šogad iegūst starptautisko sertifikātu, kas dos tiesības strādāt arī Alpos un citur Eiropā.
2004-12-08 apollo.lv |
Travellatvia iesaka
|
|