 |
||||||||
| LVRUENDE |
|
|||||||
Uzzini vairāk ! Lasiet vēl 2006-07-24 Jūra, jūra, jūra vilina! [ 44 ] 2005-11-29 Jūrmalas brīvdienas - laiks atpūtai un veselībai 2005-10-27 Citiem zelts - zemē, Inčukalnā - gaisā 2005-10-14 Krāšņums vairo tūristu skaitu 2005-07-21 Lejup pa pašmāju ūdeņiem 2005-07-08 Kad Neptūns no jūras nāk 2005-06-21 Ludzā pie Gulbenes Stāmerienas [ 63 ] 2005-06-17 Apes "Kalnarušķos" atpūtas vietā iekārto tūrisma trasi 2005-05-09 Ventspils pilsētas plānoto notikumu kalendārs no 9.05-15.05.2005 2005-05-02 Ar pirtošanos sākas velotūrisma sezona 2005-04-26 Tūristu uzņēmēji darbam gatavi vienmēr 2005-03-24 Lieldienas baznīcā un dabā 2005-03-16 Kā un kam reklamēt Latviju 2005-03-14 Ventspils pilsētas plānoto notikumu kalendārs no 14. līdz 20. martam 2005-03-11 Saskaņots kompleksa "Baltic Sea Park" skiču projekts [ 2 ] Cēsīs ar ES Phare finansiālu atbalstu realizēs divus tūrisma projektus 2005-02-08 Laukos tūrismam meklēs trakas idejas [ 1 ] 2005-01-27 Savvaļas zirgus bendē viesi 2005-01-21 Egļukalna iekarošana 2005-01-04 Piedzīvojums. 19 dienās apkārt Latvijai [ 1 ] 2004-12-08 Juris Žagars: Slēpot — tikpat dabiski, kā dzert kafiju [ 2 ] 2004-12-02 Katram jāatrod savs pirtnieks! 2004-11-29 Ziemeļkurzeme starp žogiem [ 1 ] 2004-11-22 Veļu laikā Aizvīķu parkā [ 2 ] 2004-11-09 Kā Japānas imperatora galmā [ 3 ] 2004-11-01 Stopot uz Skaņokalnu! [ 1 ] 2004-10-26 Gaiziņam izvēlas puzuri Turīgus ārzemniekus vilina lētas medības Latvijā 2004-10-22 Par Latvijas sakoptāko pilsētu kļuvusi Aizkraukle 2004-10-19 Top mākslīgais slēpošanas kalns 2004-10-14 Rudens skati kopā ar Skaistajiem skatiem Allažu superpagasts Akmeņu mežs Pokaiņos [ 5 ] 2004-10-13 Pa Baltijas dzintara ceļu 2004-10-07 Nocērt Svētā kalna mežu 2004-10-06 Zemgalē visvairāk lauku labumu – Jelgavas rajonā [ 1 ] 2004-10-04 Prece – padomju šarms tūristiem Nogaršot Latvijas vīnu 2004-09-28 Latgaliskā eksotika 2004-09-27 Pastaiga pa Latvijas Venēciju Rīgas sirds šķērsgriezumā
Sāksim ar 42 metrus augsto Brīvības pieminekli. Piemineklis, kura autors ir Kārlis Zāle, atklāts 1935. gadā un simbolizē latviešu tautas atbrīvošanos no svešām varām. Četras lielās figūru grupas pieminekļa pamatā attēlo darbu, Tēvijas sargus, ģimeni un kultūru. Augstāk redzam važu rāvējus, Vaideloti, Lāčplēsi un Latvijas apoteozi. Pašā augšā deviņus metrus augstais Brīvības tēls ar trīs Latvijas novadu vienotību simbolizējošām zvaigznēm rokās. Septiņpadsmitajā gadsimtā no šejienes baudīt pilsētas panorāmu, kas bija pavisam citāda, varēja, tikai stāvot uz plosta, jo starp Basteja bulvāri, kur slējās Rīgas aizsargmūri, un Raiņa bulvāri atradās 90 metru plats kanāls. Tolaik Rīga bija vispamatīgāk nocietinātā pilsēta Baltijas jūras krastā, lielākā pilsēta Zviedrijas karalistē, un Rīgai, tāpat kā Stokholmai, bija privilēģija ievietot savā ģerbonī Zviedrijas karaļa kroni. Tie bija tā dēvētie zviedru laiki – savā 800 gadu pastāvēšanas laikā Rīga bijusi pakļauta gan Krievijai, gan Polijai, gan Zviedrijai un Vācijai. Pateicoties tam, ka Rīgas tirgotāji bija monopolizējuši tirdzniecību starp Austrumiem un Rietumiem, pilsēta uzplauka un, protams, kārdināja iekarotājus. Bastejkalns tika uzbērts 1863. gadā no gruvešiem, nojaucot Rīgas nocietinājumus. Bijušā nocietinājuma – Pankūku bastiona – vietā patlaban atrodas Opera, pirmā ēka Rīgā, kas tika apgaismota ar elektrību. Garais skurstenis saglabājies no vecās spēkstacijas. Jāpalepojas ar bijušajiem un esošajiem rīdziniekiem – vijolnieku Gidonu Krēmeru, komponistu Pēteri Vasku, diriģentu Marisu Jansonu, baletdejotājiem Mihailu Barišņikovu un Māri Liepu. Operas priekšā Augusta Folca darināta statuja. Par modeli tai kalpojusi latviešu meitene, kuru Folcs vēlāk apprecējis. Viņš izveidojis arī trīs atlantus, kas tur stikla zemeslodi uz ēkas otrpus Aspazijas bulvārim – Teātra un Vaļņu ielas stūrī. Taču uz to pusi neejam. Šķērsojam tramvaja sliedes. Elektriskais tramvajs Rīgā ir kopš 1901. gada. Līdz tam pasažieru vagonus vilka zirgi. Pa Kaļķu ielu nonākam Līvu laukumā. Līvi jeb lībieši, savulaik lielākā Latvijas teritorijā dzīvojošā cilts, Daugavas un sen aizbērtās Rīgas upes ielokā mita jau pirms 12. gadsimta, kad šeit ieradās vācieši. Vārds Rīga cēlies no baltu valodas – ring apzīmē krāčainu upi. Kaut gan rakstos Rīga minēta jau agrāk, par tās dzimšanas laiku tiek uzskatīts 1201. gads, kad bīskaps Alberts sāka būvēt pilsētas aizsargmūrus un lika pamatakmeni Marijas baznīcai. Pagriežamies uz Rīgas tirgotāju apvienības – Svētās Marijas ģildes – sapulču nama, tagadējās koncertzāles, pusi. Tirgotāji bija bagātāki, un to nams lielāks nekā līdzās esošais amatnieku apvienības nams – Svētā Jāņa ģildes sanāksmju vieta. Tāpēc tirgotāju organizāciju un pašu namu iedēvēja par Lielo ģildi, savukārt amatnieku namu – par Mazo ģildi. Lielajai ģildei pretī ir ēka, uz kuras jumta kūkumu uzmetis kaķis. Stāsta, ka reiz dzīvojušas divas māsas. Vienai piederējis nams un šausmīgi patikuši kaķi, bet otra tos nav varējusi ciest ne acu galā. Kaķu mīlētāja nomirusi pirmā un savā testamentā namu līdz ar kaķiem novēlējusi māsai. Tā mantojumu sadalījusi ātri – pati apmetusies mājā, bet kaķus uzlikusi uz jumta. Ir arī cits stāsts par kaķi. Tas saistīts ar faktu, ka latviešus neuzņēma Lielajā ģildē. Kāds bagāts latvietis par to tik ļoti apvainojies, ka līdzās Lielajai ģildei uzcēlis savu namu, uz kura jumta uzlicis kaķi. Kaķa dibens, skaidri paužot saimnieka attieksmi pret vāciešiem, bijis pavērsts pret Lielo ģildi, un tikai pēc pilsētas kungu pavēles metāla mincis pagriezts otrādi. Uz brīdi ielūkosimies Amatu ielas sākumā, kur Lielās ģildes pusē sēž akmens puika ar grāmatu – tas ir tirgotāja māceklis. Tad gar Līvu laukuma malu iesim uz Krievu Drāmas teātra pusi. Teātra būvi finansēja krievu tirgotāju biedrība Uļej – Bišu strops, kuru godinot fasādē virs otrā stāva logiem attēloti stropi. Skārņu un Kaļķu ielas stūrī slienas pirmais (1898. gadā) Rīgā būvētais jūgendstila nams. To projektējis Vilhelms Bokslafs. Jūgendstils uzplauka salīdzinoši īsu brīdi – no aizpagājušā gadsimta beigām līdz Pirmajam pasaules karam. Šis periods sakrita ar laiku, kad Rīga, bagāta pilsēta, strauji būvējās, tāpēc tajā ir ap 600 jūgendstila ēku. Nogriežamies Riharda Vāgnera ielā. No 1837. līdz 1839. gadam lielais vācu komponists strādāja par diriģentu tepat ielas sākumā esošā teātrī. Vāgners iestudēja vairāk nekā 20 operu un, mūsu tautasdziesmu iespaidots, sacerēja populāro Ziemassvētku dziesmiņu Der Tannenbaum. Kad kreditori kļuva pārāk uzmācīgi, Vāgners devās tālāk. Rīgā viņš atstāja tādu tehnisku jaunievedumu kā orķestra bedre, jo šejienes skatuve bija ļoti maza. Turklāt Rīgā Vāgners pirmoreiz pasaulē diriģēja orķestri, pagriezis muguru publikai. Vāgnera ielā 13 atrodas Farmācijas muzejs. Ir zāles, kas pārdzīvo gadsimtus, – pirms 250 gadiem kalējs pēc profesijas, bet aptiekārs pēc aicinājuma Abrahams Kunce izgudroja Rīgas melno balzamu, kas noderīgs pret drudzi, vēdergraizēm, zobu un galvas sāpēm, apsaldēšanos un apdedzināšanos, mežģījumiem... Nedaudz atkāpjamies un pa Gleznotāju ielu ejam uz Konventa sētas pusi. Šeit savulaik plūda Rīgas upe, kuras krastos līdz 14. gadsimtam piestāja kuģi. Taču palēnām vien starp mūriem iespiestie rīdzinieki upi pārvērta par smirdīgu novadgrāvi, līdz 17. gadsimtā aizbēra pavisam. Iela lēzeni ved lejup, var redzēt, ka nami sēžas, iezīmējot bijušo upes gultni. Pa Kalēju ielu paejamies universālveikala virzienā. Kalēju iela kādreiz atradās Rīgas mūra ārpusē, starp to un Rīgas upi bija visdrošākā vieta tik ugunsbīstama amata pārstāvjiem. Ielas kreisajā pusē ir cilnis, kas attēlo Ādamu un Ievu paradīzē. Acīmredzot māksliniekam šķitis, ka dzīve pilsētā ir tik jauka kā paradīzes dārziņā. Otrs cilnis, virs Jāņa vārtiem, ir Rīgas ģerbonis. Lauvas, kas tur ģerboni, norāda uz rīdzinieku drosmi. Jāņa sēta ir senākā Rīgas vieta. Šeit atradusies Rīgas dibinātāja bīskapa Alberta pils. Alberta pēcnācējs to nodevis Dominikāņu ordeņa rīcībā. Šeit tika ierīkots klosteris. Sānis no 13. gadsimtā celtās Jāņa baznīcas joprojām redzamas tā velves. Jāņa sēta ir vienīgā vieta pilsētā, kur saglabājies nocietinājumu mūris. Tā nišās praktiskie pilsētnieki glabājuši malku. Pa mazajiem metāla vārtiņiem nokļūstam Konventa sētā. Svētā Gara konventu jeb nabagmāju bīskaps Alberts nodibināja 1220. gadā. Pēc tam šeit bijis terciāriešu klosteris, vēlāk uzceltas noliktavas. Zem ēku jumtiem redzami izvirzīti mehānismi, ar tiem preces pacēla un pa lūkām novietoja noliktavās. Namu nosaukumi Konventa sētā saglabāti atbilstoši kādreizējo noliktavu emblēmām, kas viduslaikos palīdzēja orientēties pilsētā gluži tāpat kā mūsdienās namu numuri. Cauri vārtu velvei iznākam pretī Svētā Pētera baznīcas altāra daļai. Nedaudz tālāk pa labi atrodas vecākā ēka galvaspilsētā – 1204. gadā celtā Jura baznīca, kopš 1988. gada – Dekoratīvi lietišķās mākslas muzejs. Kreisajā pusē birģermeistara Ekes konvents – patversme trūcīgām pilsētniecēm. Savdabīgs piemineklis PR jeb sabiedriskajām attiecībām. Proti, birģermeistars, kuru vainoja pilsētas līdzekļu savtīgā izmantošanā un Jēkaba baznīcas atdošanā katoļiem, mēģināja uzspodrināt savu reputāciju, ierīkojot nabagmāju. Tālāk Svētā Jāņa baznīca. Tās sānu sienā redzams krustveida caurums ar režģi priekšā. Pirms vairāk nekā simt gadiem, pārbūvējot baznīcu, strādnieki nišā aiz šā krusta atrada kaulus. Līdz ar tiem gaismā tika celts sens stāsts – 15. gadsimtā divi līdzās esošā dominikāņu klostera mūki tik ļoti vēlējušies tikt svēto godā, ka pieprasījuši, lai viņus dzīvus iemūrē baznīcas sienā. Mūku lūgums ticis izpildīts, un, kamēr vien viņi bijuši dzīvi, rīdzinieki viņus barojuši pa īpaši šim nolūkam baznīcas sienā atstāto caurumu. Mūki drīz nomiruši. Taču tavu bēdu! Pāvests viņus tomēr nepasludinājis par svētajiem, jo nospriedis, ka mūkus vadījusi tukša godkārība, – baznīca no abu nāves neko neesot ieguvusi. Abu mūku kauli joprojām guļ nišā. Augstāk sienā redzami ciļņi – sejas. Stāsta, ka caur atvērtajām mutēm mūkiem vajadzējis trenēties teikt sprediķi, lai to dzirdētu pēc iespējas tālāk. Patiesībā tās ir dekoratīvas lietus novadīšanas caurules. Svētā Pētera baznīca celta 1209. gadā. Patlaban ir atjaunota draudze, bet baznīca joprojām tiek izmantota arī kā izstāžu zāle. Baznīcas tornis – 123,5 metri – ir augstākais Rīgā. Sešas reizes tajā iespēris zibens. 1721. gadā, riskējot ar dzīvību, uguni dzēsis pats Pēteris I. Pēdējoreiz tornis dega un nogāzās 1941. gadā, kad līdz Rīgai nonāca Otrais pasaules karš. Krievi notikušajā vaino vāciešu šāviņu, vācieši atspēko, ka torni nodedzinājusi paši krievi. Lai nu kā tur bija, padomju laikā torni atjaunoja. Ar liftu var uzbraukt līdz skatu laukumiņam, no kura skaidrā laikā redzama visa Rīga. Rīga bija viena no pirmajām pilsētām, kas pieņēma Mārtiņa Lutera mācību. Viņš uz šejieni sūtīja savus rakstus un atrada dedzīgus piekritējus. 1524. gadā pūlis iznīcināja visu, kas saistīts ar katoļticību, arī Albrehta Dīrera gleznu Pētera baznīcas Marijas kapelā. Otrs postīšanas vilnis rīdziniekus pārņēma 1584. gadā, kad poļu virskundzības laikā Rīgā pienāca pavēle ieviest gregoriāņu kalendāru. Sākas tā dēvētie Kalendāra nemieri. Jauno Ziemassvētku laikā visām baznīcām izdauzīja logus, salauza svētbildes, altārus un karogus. Ko varēja, sadedzināja, kas nedega, to noslīcināja Daugavā. Liela daļa sudraba pēc baznīcu demolēšanas tika pārkausēta un kausu un dažādu greznumlietu veidā nonāca turpat netālu esošajā namā, kura holandiešu renesanses stila fasāde ir greznākā Latvijā. Tas ir Melngalvju nams – turīgo neprecēto tirgotāju brālības mājvieta. Savu vārdu šī organizācija un līdz ar to arī mītne aizguva no kristietības pirmsākumos mocekļa nāvē mirušā mora Maurīcija. Melngalvju namā, kā teikts senos rakstos, rīdzinieki varēja apmierināt savas garīgās un sabiedriskās vēlmes. To var izdarīt joprojām, jo pirms dažiem gadiem no jauna uzbūvētajā namā iekārtots muzejs un sabiedriskās telpas. Līdzās atrodas bijušais Sarkano strēlnieku muzejs, pašlaik – Okupācijas muzejs, kas vēsta par notikumiem Latvijā no 1940. līdz 1991. gadam. Muzeja priekšā piemineklis latviešu strēlniekiem. Strēlnieki, kas visus pārsteidza ar ārkārtīgu varonību Rīgas frontē Pirmajā pasaules karā, pēc revolūcijas Krievijā sašķēlās baltajos un sarkanajos. Sākotnēji piemineklis bija domāts tikai sarkanajiem strēlniekiem, kas palika Krievijā celt padomju valsti, lai gan Latvija jau bija neatkarīga. Par pirmo Krievijas Sarkanās armijas komandieri kļuva latvietis Jukums Vācietis. Okupācijas muzejs, Melngalvju nams, Rīgas Tehniskās universitātes ēka, atjaunotais tirgotāja Kamarina nams ieskauj Rātslaukumu. Un, protams, arī Rātsnams, uz kurieni pārcelsies Rīgas Dome. Tad pie ieejas plīvos Rīgas karogs ar divām vienāda platuma horizontālām svītrām. Augšējā ir zila un simbolizē godīgumu un cēlsirdību, apakšējā balta – ūdens un gaišu domu krāsā. Zilā un baltā krāsa kristietībā simbolizē Svēto Pēteri, kas kopš 13. gadsimta ir Rīgas patrons. Karoga vidū ir Rīgas ģerbonis. No Rātsnama balkona tika nolasīti noteikumi, saskaņā ar kuriem jādzīvo rīdziniekiem, piemēram, greznības noteikumi – tikai augstāko kārtu pārstāvji (rātskungi, Lielās ģildes biedri) drīkstēja darināt tērpus no zīda, samta un mežģīnēm, nēsāt zelta rotaslietas. Rātslaukumā tirgojās, svinēja svētkus, arī sodīja noziedzniekus. Pilsētas bendes amatu likvidēja tikai 1863. gadā. Bende pārzināja ne tikai galvu ciršanu un mocīšanu, bet kopā ar palīgu pulciņu atbildēja arī par pilsētas aptīrīšanu. Laukuma vidū Hanzas pilsētas simbols – Rolanda statuja. Kopija. Mums jau zināmā tēlnieka Folca darinātais oriģināls, nedaudz apskādēts, glabājas Pētera baznīcā. Pa Krāmu ielu, Jaunielu un Palasta ielu nonākam līdz Pētera I palastam. Šo pili netālu no Daugavas uzbūvēja īpaši viņam. Caram paticis gulēt gultā un vērot, kā upē ienāk kuģi. Šodien viņam tas neizdotos, jo, kopš uzcēla Vanšu tiltu, kuģi tik tālu vairs netiek, turklāt skatu aizsegtu topošā autostāvvieta. Ja ir nauda, pilsētā var uzbūvēt visu, ko un kur vien grib. Iepretī Grēcinieku ielai līdz 1892. gadam atradās Plostu tilts. Vienā pusē tiltam piestāja strūgas, otrā – kuģi, kuros iekrāva ar strūgām atvestās mantas. No iztukšotajām strūgām būvēts ne viens vien Rīgas nams. Savulaik Daugava bija platāka un straujāka. Vēl 17. gadsimtā nebija nedz Zaķusalas, nedz Klīversalas. Ne vienu reizi vien upe izlauzās cauri noblīvētajiem pilsētas vārtiem. Doma baznīcā sienai piestiprināta plāksnīte norāda, līdz kurai vietai 1709. gada palos kāpis ūdens. Veikli ļaudis baznīcā ķēruši zivis. No 19. gadsimta beigām, kad padziļināja Daugavas gultni un izbūvēja krastmalu, līdz 20. gadsimta sākumam Rīga bija lielākā tranzītosta Krievijas impērijā, lielāka par Pēterburgu un Odesu. Gar Rīgas Vēstures un kuģniecības muzeju, lielāko pilsētas vēstures liecību krātuvi, nonākam līdz vācu brīvdomātāja, Gētes drauga Herdera piemineklim. No 1764. līdz 1769. gadam Herders strādāja Rīgas Domskolā un bibliotēkā. Šā vīra labo darbu skaitā minams tas, ka viņš pirmais sāka vākt latviešu tautasdziesmas. Patlaban apzināti pieci miljoni latviešu tautasdziesmu, tātad katram Latvijas iedzīvotājam pa divām. Priekšā slienas 90 metru augstais Doma jeb Māras baznīcas tornis. Ieeja baznīcā no torņa puses izbūvēta salīdzinoši nesen – 19. gadsimtā veiktās rekonstrukcijas laikā. Līdz tam baznīcā iegāja no sāniem, Ziemeļu puses, kur tā dēvētais kultūras slānis norakts un labi redzams, cik daudz gružu sakrājies kopš 1211. gada, kad celta baznīca. Baltie dolomīta bluķi baznīcas pamatiem vesti no Gotlandes. Pamatakmeni licis pats Alberts, kas baznīcā arī apbedīts. Viņam līdzās guļ citi kungi, līdz mēra dēļ mirušo guldīšana baznīcās pārtraukta. Doma baznīca slavena ar savām ērģelēm. 1884. gadā, kad vācu firma Walker & Co ērģeles uzstādīja, tās bija lielākās pasaulē – 6718 koka un metāla stabuļu, 124 reģistri. Vēl pagājušajā gadsimtā Doma laukums bija apbūvēts. Bruģī var redzēt iezīmētās māju vietas. Plāksne laukumā vēsta, ka Rīga iekļauta UNESCO Pasaules kultūras un dabas pieminekļu mantojuma sarakstā. Tas pateicoties viduslaiku un vēlāko laiku apbūvei, unikālajai jūgendstila arhitektūrai un 19. gadsimta koka arhitektūrai. Pa Lielo pils ielu ejam līdz Anglikāņu baznīcai. Tā uzcelta 1859. gadā Paula bastiona vietā uz īpaši šim nolūkam no Anglijas atvestas zemes. No turienes vesti arī sarkanie ķieģeļi. Netālu, Poļu gātes stūrī, atrodas Romas katoļu Sāpju Dievmātes baznīca. Agrāk šajā vietā atradies koka lūgšanu namiņš. Tā nožēlojamais izskats pamudinājis 1780. gadā Rīgai cauri braucošo Austrijas ķeizaru Jozefu II ziedot līdzekļus jaunas baznīcas celtniecībai. Naudas bijis maz, un ķeizars pierunājis arī Krievijas troņmantnieku, vēlāko caru Pāvilu I un Polijas karali Staņislavu Augustu Poņatovski ziedot. Tā, pateicoties triju ķeizaru pūlēm, Rīga tikusi pie jaunas baznīcas. Pirms gadiem trīssimt mēs tik viegli vis nevarētu turpināt ceļu uz Rīgas pili, jo apkārt augstajiem mūriem pleties aizsarggrāvis ar ūdeni. Pils sargājusi gan Livonijas ordeņa mestrus, gan zviedru gubernatorus, gan krievu ģenerālgubernatorus. Daudzo vietvalžu vārdi nav tik būtiski kā fakts, ka pirms divsimt gadiem Rīgas pilī par ģenerālgubernatora kancelejas priekšnieku strādājis izcilais fabulu rakstītājs Ivans Krilovs. Patlaban pilī sadzīvo Latvijas Valsts prezidente, Latvijas vēstures muzejs un Ārzemju mākslas muzejs. Dodamies Saeimas, bijušā Vidzemes bruņniecības nama, virzienā. To projektējis pirmais akadēmiski izglītotais latviešu arhitekts Jānis Baumanis. Pa ceļam Marijas Magdalēnas baznīca, kas savu vārdu iemantojusi no Turaidas lībiešu virsaiša Kaupo mazmeitas Magdalēnas, par kuras līdzekļiem tā celta. Trīs brāļi Mazajā Pils ielā. Viens no tiem, nams Nr. 17, ir Rīgas vecākā saglabājusies dzīvojamā ēka, celta 15. gadsimta beigās. Ja viesi vēl nav nogurdināti un spēj uztvert apkārtni, pastāstiet viņiem par šaurību, kāda tajā laikā valdījusi Rīgā. Mājokļi celti cieši līdzās cits citam, cenšoties nokampt kādu pēdu jau tā šaurās ielas. Jēkaba baznīcā Dievu lūguši gan luterāņi, gan katoļi, gan pareizticīgie. Kopš 1923. gada te saimnieko katoļi. Interesanti, ka baznīcas zvans piekārts torņa ārpusē. Viduslaikos, kad baznīcu zvani ziņoja par ienaidnieka tuvošanos, ugunsgrēkiem un citiem notikumiem, ar Jēkaba katedrāles zvanu aicināja skatīties, kā bende Rātslaukumā cērt galvas noziedzniekiem. Zvanam piemitusi arī ārkārtīgi reta īpašība – tas neganti zvanījis, kad garām gājušas neuzticīgās sievas. Biežās zvanīšanas sadusmotās rīdzinieces panākušas, ka zvanu noņem. Un tikai 2001. gadā – acīmredzot tad tikumi uzlabojušies – baznīca tika pie jauna zvana. Patiesība nav tik romantiska – Pirmā pasaules kara laikā Jēkaba katedrāles zvani tika evakuēti uz Krieviju un tur gāja bojā, bet jauno zvanu Rīgas apaļajā jubilejā uzdāvināja koris Tēvzeme. Katedrāles altāra daļā atrodas betona bloki – paliekas no 1991. gada barikādēm, kad visa tauta saplūda Rīgā aizstāvēt valsts neatkarību. No Jēkaba ielas nogriežamies Trokšņu ielā. Te uzbrukuma gadījumā pulcējās pilsētas aizstāvji, jo kreisajā pusē stiepās Rīgas mūris. Katram namniekam un amatniekam bija ierādīta konkrēta mūra daļa un noteikts, kāds bruņojums jāņem līdzi. Lielās ģildes biedri un melngalvji kā turīgākie veidoja jātnieku vienības. Zviedru vārtus izbūvēja 17. gadsimta beigās, lai savienotu iekšpilsētu ar mūra ārpusei piebūvētajiem namiem un kazarmām. Tāpat kā citus Rīgas vārtus, tos atvēra, saulei lecot, un slēdza saulrietā. Stāsta, ka kāda Rīgas meitene ieskatījusies jaunā zviedrā. Lai gan jaunavām bijis stingri noliegts satikties ar karavīriem, mīlnieki slepeni tikušies pie vārtiem. Taču rīdzinieki pārīti pārsteiguši un bijuši tik sadusmoti, ka par sodu meitene iemūrēta nozieguma vietā. Joprojām pusnaktī Zviedru vārtos atskanot nelaimīgās čuksti: es viņu mīlu! Tiesa, to dzirdot tikai cilvēki, kas spēj nesavtīgi mīlēt. Pa Aldaru ielu, kas senāk saukta par Krievu ielu, jo veda gar krievu tirgotāju sētu, ejam līdz Smilšu ielai un tālāk pa kreisi līdz vienam no Rīgas galvenajiem torņiem – Pulvera tornim. Līdz 16. gadsimtam, kad torni pārbūvēja šaujamieroču izvietošanai, to sauca par Smilšu torni, jo tam garām cauri smilšu klajumam veda galvenais ceļš uz Rīgu – Smilšu ceļš. Te arī noslēdzas loks pa Rīgas sirdi – Vecrīgu. 2004-07-14 |
Sagatavot izdrukaiTravellatvia iesaka
| Kur atpūsties Latvijā ? | Lasiet vēl |
|
|
|
| Iesakam apmeklēt | Skatīt citus |
|
Dienas foto
|
|
; "Dienas foto")
| Ziņu izsūtīšana |
| Notikumu kalendārs |
Copyright © 2001-2009 Travellatvia. All rights reserved.